Īsti rudenīgā, septembra rītā devāmies iepazīt skaistām, dabas ainavām bagātīgo Kurzemi.

            Pēc pāris stundu brauciena izkāpām Kuldīgā, ko tautā mēdz saukt arī par Latvijas Venēciju. Iepazīšanos ar Kuldīgu sākām ieklausoties “Senajā Kuldīgas stāstā”, ko mums Kuldīgas Dzīvajā muzejā pastāstīja ļoti atraktīva gide – Kristīne.

Klausoties stāstījumā, uzzinājām par Kuldīgas pirmsākumiem, senajiem pilsētas nosaukumiem, par hercoga Jēkaba valdīšanu, viduslaiku soda veidiem un skaudro mēra laiku. Gida stāstījumu par Kuldīgu papildināja muzeja nedaudz šausminošā un baisā vide, kas ļāva pietuvināties reālajiem tā laika apstākļiem. Šķiet, ka atmiņā īpaši iespiedās mēra laikmeta ainas. Izjutām arī kuģa šūpošanos ceļā uz Tobago – vienīgo Latvijas koloniju.

Drosmīgākajam bija iespēja izmēģināt visai populāro viduslaiku sodīšanas veidu – ieslēgšanu siekstā.

Kuldīgas pilsētas lielākais lepnums un tūrisma objekts ir Ventas rumba, kas ir Eiropas platākais ūdenskritums. Tas ir dabisks ūdenskritums un tā platums sasniedz. 240 m.

Turpat blakus atrodas šobrīd augstākais ūdenskritums Latvijā – Alekšupītes 4.15m augstais ūdenskritums. Pirms ūdenskrituma, savulaik pils dzirnavu vajadzībām, ierīkots aizsprosts ar slūžām.

Dienas turpinājumā, Ralfs uzņēmās mūs cauri Vecpilsētai aizvest uz stāvlaukumā atstāto busiņu. Pa ceļam Rātslaukumā apskatījām Ēvaldam Valteram, kurš dzimis un kādu laiku dzīvojis Kuldīgā, veltīto pieminekli. Redzējām arī Sv.Katrīnas luterāņu baznīcu, par kuru Kuldīgas senajā stāstā bijām dzirdējuši leģendu.

            Neliels pārbrauciens un mūsu nākošais apskates objekts Riežupes alas bija klāt. Tās ir mākslīgu alu labirints, kas veidots cilvēku rokām un izcirsts baltajā smilšakmenī. Labirinta kopgarums ir 2 km. Ieejot alās redzējām, ka tajās uz ziemošanu jau salidojuši sikspārņi.

Saulei un mākoņiem mijoties, ceļā cauri Suitu novadam redzējām Ēdoles pili, kur uzņemta visiem zināmā Vara Braslas spēlfilma “Emīla nedarbi”.

Mūsu pieturas punktā Reģos – visai nomaļā vietā, “Jaunstučos” mūs gaidīja murkšķu ferma. Saimniece ar aizrautību stāstīja un par murkšķu dažādajiem raksturiem un par viņu paradumiem.

Murkšķis ir lielākā zemes vāvere, kas īpaši slavena savu ziemas miegu un spalgo svilpošanu. Tie dzīvo gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Āzijā. Pārsvarā kalnainos apvidos Alpos, Tatros, Pirenejos.

Jāsaka, ka ieraugot murkšķi, tas maz līdzinājās vāverei, bet  drīzāk gan labi paēdušam bebram. Murkšķi jau gatavojās ziemas guļai, kas ilgst no oktobra līdz maijam.

Atvadījušies no murkšķiem sēdāmies busiņā, lai jau pavisam drīz izkāptu Labragā pie Rīvas upes koka tilta. Latvijā šis ir vienīgais koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tilts. Eiropā koka atgāžņu sistēmas tilti ir bijuši zināmi jau viduslaikos.

            Bijām sasnieguši mūs ekskursijas tālāko punktu. Sākām ceļu mājup. Pirmā pietura atpakaļceļā – Jūrkalnes stāvkrasts. Stāvlaukumā izkāpjot no busiņa nekas neliecināja, ko mēs ieraudzīsim un sajutīsim pēc metriem 300 nonākot Baltijas jūras krastā.

Nespējām saprast no kurienes radušies milzu viļņi, kuri ar fantastisku spēku sitās krastā. Stāvot uz stāvkrasta skatu platformas šķita, ka vējš mūs mēģina nogāzt no kājām. Nokāpjot pludmalē vēja stiprums nemazinājās. Neskatoties uz vējaino laiku jūras krastā aktivitātēs pavadījām mazliet vairāk kā stundu. Šoreiz gan dzintarus atrast neizdevās, toties redzējām aļņa pēdas, kas pavisam nesen bija iemītas mitrajās smiltīs.

            Līdz ar krēslas iestāšanos ieradāmies Sventes dzirnavās, kas plašāk zināmas ar trošu ceļu pāri Abavai. No viena Abavas krasta uz otru ierīkots trošu ceļš, ko 1948.gadā ierīkoja dzirnavu vajadzībām, miltu un labības maisu transportēšanai. Šodien uzlabotā variantā ir iespēja pārcelties pāri Abavai pašiem. Uz troses tiek uzkabināts trīsis ar siksnām, kurās iesēžoties var šķērsot upi.

Tepat Sventes dzirnavās bija iespēja samīļot arī dažādas šķirnes trušus.

            Dienas izskaņā uz pavisam mazu brītiņu izkāpām Sabiles centrā, kur nelielā laukumiņā, ielas malā aplūkojām salmu leļļu kolekciju. Šeit apskatāmas aptuveni 200 dažādi ģērbtas, dažāda lieluma lelles. Viens no sižetiem mums atgādināja Viesturdārza parku, kurā pastaigājas mazie bērnudārza bērni.

            Visas dienas garumā bijām skatījuši dažādo Kurzemes dabu, iepazinuši jaunas vietas un uzkrājuši pozitīvas emocijas. Nepilnu divu stundu garajā mājupceļā tika dziedātas dziesmas latviešu, angļu un krievu valodā. Latviešu valodā vislielāko vietu aizņēma “Prāta vētras” repertuārs.

            Vienā brīdī viens no skolēniem pie sevis paskaļi noteica “Re, pat es dažas no dziesmām zināju”!