Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa stundās, izlaiduma klases skolēni analizēja Noras Ikstenas literāro darbu “Mātes piens”. Izmantojot iespēju, vidusskolas skolēni devās uz Kino Bize, lai noskatītos Ināras Kolmanes ekranizējumu pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa programmas apguves laikā, skolēnam katra temata apguvē jāizpilda trīs rakstveida uzdevumi, viens no tiem ir recenzija, ko skolēni veica pēc romāna “Mātes piens” un tāda paša nosaukuma filmas noskatīšanās.

            Grāmatu skolēni jau bija izlasījuši pirms kāda laika, tāpēc ar nepacietību gaidīja filmas parādīšanos uz ekrāniem.

Turpinājumā sekos skolēnu domas un īsas recenzijas par redzēto.

Jānis: Kopumā ilgi gaidītā filma bija laba. Pietrūka dažas sižetiskas nianses, kurām, manuprāt, bija būtiska loma grāmatām un tām vajadzēja nokļūt arī uz lielā ekrāna. Kā piemērus var izdalīt vienmuļo sižetu, aukstos tēlu dialogus, Bembija (kāmja) neparādīšanos, kas bija būtiski saistīts ar būra simbolu, kā arī filmas nobeigums bija aprauts.

Ja filmas uzdevums bija parādīt, kā tolaik cilvēki dzīvoja Padomju Savienībā, un kā tas laiks izskatījās, tad tas viņiem izdevās ļoti labi. Bet cilvēkam, kas vēlas izjust šo trīs sieviešu pārdzīvojumus un cīņu padomju iekārtas varā, ko izjuta, lasot grāmatu, tad to var nesagaidīt, jo filma to ļoti minimāli atspoguļo.

Galu galā manas ekspektācijas bija mazliet sagrautas, tomēr savs darbs, protams, filmā tika ieguldīts. Saprotams, ka filmas laiks ir ierobežots, un ielikt tajā visu nav iespējams, tomēr nozīmīgākais izpalika.

Laura: Ilgi gaidītā Ināras Kolmanes uzņemtā filma pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem ir beidzot nonākusi uz kinoteātru ekrāniem un skatītāju redzeslokā.

 Filmas motīvs, tāpat kā grāmatā, atspoguļo trīs paaudžu sieviešu trīssavienības – mātesmātes, mātes un meitas – likteni un savstarpējās attiecības, kuras paspilgtina vēsturiskais fons, kas gan nav notikumu centrā, tomēr ieņem ļoti svarīgu lomu sižeta atveidošanā.

Galvenās lomas atveidotāja Maija Doveika atklāj smagu un sirdi plosošu stāstu par talantīgu ārsti un māti Astru, kura “nevēlējas dot pienu savai meitai, lai viņa neuzsūktu viņas lietuvēnu”, taču, manuprāt, visas filmas garumā trūka tieši šī emocionālā pārdzīvojuma atklāšana, kas romānā ir uzmanības centrā. Filmā tiek nepilnīgi, diezgan virspusēji atklāts savstarpējo attiecību konflikts, proti, problēmu atklāsmēs izteikti trūka varoņu iekšējais monologs. Piemēram, ainā, kad meita Nora, kuru atveido Rūta Kronberga, kas ir pazīstama kā filmas “Bille” galvenā varone, dodas pie mātes uz laukiem, romānā tiek spilgti uzsvērts meitas pārdzīvojums un bailes, taču filmā mani kā skatītāju neaizkustināja tikai “skaistā bilde” jeb notikumu attēlojums.

Raitis: Skolas somas pasākums bija labs un atvēra jaunu skatu uz “Mātes pienu, un pati filma bija interesanta, bet emocionālās daļas pārlaida pāri vai izlaida un visus iekšējos monologs paturēja noslēpumā, kuri varētu palīdzēt citiem izprast dziļāk filmu, kuri nav lasījuši grāmatu.

Gunta: Mēs ar klasi, izlasījuši N. Ikstenas romānu, bijām sajūsmā, sagaidījuši “Mātes piena” ekranizējumu. Jāsaka, kā māte, savu meitu atstājusi bez piena, šī filma atstāja mūs bez sāta sajūtas – tā līdz galam neapmierināja mūsu izsalkumu pēc emocionāla iestudējuma.

Filma galvenokārt aizkustināja ar vēsturiskā padomju laikmeta atainojumu – “cepums” režisorei, bet īpaši scenogrāfiem, operatoriem un radošajai komandai par to! Skolotājas mums blakus slaucīja asaras, caur filmu atkal izdzīvojot savu jaunību, pionieru ierindas skates ritmiskos soļus un visu to divējādo taisnību ar “stukačiem”, skarbā krievu zābaka apsūdzībām, vērtību noklusēšanu, kas bija tā laika realitāte.

Kas pietrūka? Tās noteikti bija tēlu emocijas, iznestas un izsāpētas līdz galam. Mēs redzējām māti, ko atveidoja izcilā aktrise Maija Doveika, un nesapratām, kādēļ mātes noliegums pret dzīvi, bezpalīdzība, esot iesprostotai “būrī”, dusmas un aizvainojums par salauzto sapni netiek parādītas līdz galam. Caur aprautajiem dialogiem un kadriem, kur māte uzcītīgi smēķē, mēs tās nojautām, jo zinājām, ka tām tur jābūt, taču nespējām tās “sagaršot”.

 Tas pats par meitu, ko atveidoja talantīgā Rūta Kronberga, kurā kūsā milzu potenciāls. Mēs redzējām viņas pamestības sajūtu, rūpes, nožēlu, bet kur izpalika tik svarīgie iekšējie dialogi? Mūsuprāt, tie bija visnotaļ nepieciešami, lai atklātos šī absurdā, iekšējā disonanse, ar ko Norai nācās uzaugt. 

Tā arī Jese, kas N.Ikstenas romānā ir gluži vai sargeņģelim pielīdzināms tēls, filmā teju zaudēja savu esenci. Jeses klātesamības nozīmi un patieso sirsnību sajutām, labi, ja vienā dialogā.

Mēs redzējām skaistu kadru montāžu, jā, arī laikmetam atbilstošas toņkrāsas, kas radīja noskaņu, bet mums stipri pietrūka sižeta kāpinājumu. Filmā parādījās daudz saturiski svarīgu epizožu, bet tās visas aizslīdēja it kā vienā ieelpā. Neparādījās kulminācija.

 Saprotams, režisore laikam vēlējās, lai aktieri un tāpat skatītāji šīs komplicētās emociju nianses izdzīvotu dziļi sevī. Bet bija par dziļu. Tik dziļi, ka, likās, tēlu atraisīšanās pastāvīgi tiek bloķēta, tā ka tikai retais mūsu vidū spēja visu filmas seansu uzturēt sevī līdzpārdzīvojumu.