Pateicoties iniciatīvai “Latvijas skolas soma” marta sākumā devāmies uz stikla mākslas studiju “Glass Point”, kur piedalījāmies radošā nodarbībā “Iepazīsti stikla mākslu”. Studijas apmeklējums bija interesants un reizē izglītojošs pasākums, kas ļāva mums ielūkoties stikla mākslas pasaulē.
Vispirms kopā pārrunājām, kā tiek iegūts stikls. Pēc tam māksliniece iepazīstināja ar dažādām ierīcēm, tādām kā karsēšanas krāsniņa, karsēšanas ierīce ar degli, kur izmantojama gāze, slīpēšanas ripas ar dimanta pārklājumu, stikla griešanas un laušanas ierīces. Tās izvietotas telpā un nepieciešamas stikla pārvēršanai mākslas objektos. Noskatījāmies nelielu video par stikla pūšanu.
Uz jautājumu, cik karstai jābūt krāsnij, lai panāktu stikla kušanu, Anastasija atbildēja ļoti tuvu īstajam rādījumam. Apstrādājot stiklu krāsnī tiek sasniegts 1200 grādu liels karstums.
Daudz uzzinājām par stikla griešanas, slīpēšanas un krāsošanas tehnikām. Apskatījām darbus, kuri veidoti atšķirīgās tehnikās. Māksliniece demonstrēja, kā no stikla trubiņas, karsējot to uz gāzes degļa, var locīt un veidot vēlamās formas.
Atsevišķu mākslas objektu radīšanai izmanto stikla liešanas metodi, līdzīgi kā lejot kādas keramiskās formas.

Stikla studijā izmanto arī pārstrādāto stiklu. Pārstrādātajam stiklam ir zaļgana nokrāsa. No šāda materiāla šajā studijā tiek gatavoti lielāki un mazāki šķīvji un bļodiņas.
Apskatījām mākslinieces gatavoto vitrāžas lampu, kā arī kādu īpašu pasūtījumu, kas tiek gatavots īpašam gadījumam. Kāds jaunais pāris gatavojas laulāties kādā no Francijas baznīcām, kurā ir liela skaista vitrāža. Par piemiņu no šīs dienas pāris māksliniecei pasūtījis šīs vitrāžas mazāku versiju.
Vitrāžas darināšana ir sarežģīts un laika ietilpīgs darbs. Vispirms jāuzzīmē zīmējums, jāsaplāno krāsas, jāizveido pareizās formas stikliņi, un katrs stikla gabaliņš jāaploka ar svina profilu vai vara foliju. To visu uzmanīgi savienojot salodē.

Uzzinājuši, kā tiek iegūts stikls un ko ar to var darīt, paši ķērāmies pie darba. Sekojot mākslinieces norādījumiem uzlikām aizsargbrilles, jo gatavojāmies stikla laušanai.
Izvēlējāmies stikla sirsniņu vai rombiņu, uz kura veidot savu krāsaino stikliņu zīmējumu. Galda vidū atradās daudz un dažādu krāsu un nokrāsu stikliņi, ko varējām izmantot sava dekora veidošanai, liekot tos veselus vai salaužot mazākos gabaliņos pēc savas izvēles.
Visi mazie stikla gabaliņi bija jāpielīmē, bet tas izrādījās viegli, jo uzpilinot līmi, tā pati ieplūda zem krāsaino stiklu gabaliņiem. Novietojām visus darbus drošībā. Tagad gaidīsim ziņu no mākslinieces, ka darbi ir pabijuši karsēšanas krāsnī, atdzisuši un gatavi saņemšanai.

Lūk arī skolēnu domas pēc stikla mākslas studijas apmeklējuma:

• Bija ļoti interesanti, uzzināju, kādā temperatūrā stikls jākarsē. Visvairāk patika taisīt mozaīku uz stikla no daudziem maziem gabaliņiem.
• Stikla darbnīcā bija interesanti uzzināt par to, kā izgatavo dažādus priekšmetus no stikla un, ka eksistē dažādi stikla veidi, kas ietekmē gala rezultāta krāsu. Man patika apgleznot stikla formiņu ar dažādiem krāsainiem stikla gabaliem.
• Bija interesanti uzzināt mazliet par stiklu un tā kausēšanas temperatūrām. Māksliniecei, kas mums pastāstīja par stiklu, bija radīti smuki darbiņi. Es uzzināju arī kaut ko jaunu, piemēram, ka vitrāžu loga stikla gabaliņus sastiprina ar lodētu svinu. Man patika arī sava radošā daļa, kur varējām uztaisīt katrs savu īpašo stikla kompozīciju.
• Mēs bijām stikla darbnīcā, kura bija pilna ar visādām lietiņām no stikla. Mēs redzējām, kā pūš no stikla, un redzējām, kā visu taisa. Mums bija iespēja taisīt kolāžu no stikla, man patika.
• Bija interesanti, uzzinājām par stikla ražošanu.
• Glass Point bija interesanta vieta, kur daudz uzzinājām par pašu stiklu un kā to apstrādā. Radošais darbiņš, manuprāt, bija maziņš, bet būs labs piemiņai.
• Man patika stikla izstrādājumi, man liekas tie bija smuki, un man patika uzzināt jaunas lietas, kā piemēram, man patika redzēt, kā loka stiklu. Man patika uztaisīt savu stikla izstrādājumu.

2025.gada 4.martā programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 3.a klases skolēni apmeklēja aizraujošu, dzīvespriecīgu, asprātīgu Astridas Lindgrēnes stāsta ar Ārnes Oita mūziku “Karlsons”.

Mērķis bija iepazīstināt ar Astridas Lindgrēnes stāstu “Karlsons”, skaidrot, kas ir mūzikls, un priecāties par krāsaino fantāzijas pasauli, kurā mēs visi bērnībā dzīvojam.

• Skolēni savās darba lapās stāsta, ka no visiem tēliem vislielāko iespaidu atstājis Karlsons, jo viņš bijis interesants, smieklīgs, ar daudz idejām.
• Bērniem paticis gan kā Karlsons kotletes čiepis, gan brālīša dzimšanas dienas svinēšana, gan tas, kā aktieri darbojās ar suni.
• Daļa skolēnu atzina, ka izrāde likusies par ilgu.
• Lielākā daļa bērnu tomēr atzīst, ka negribētu sev tādu draugu kā Karlsons, jo viņš viņiem licies vecs un pārgalvīgs.
• Vēl skolēni uzskata, ka Karlsons tomēr nav īsts, esot tikai brālīša fantāzija.

Mēs, 12.b, 11.b, 8.b, marta sākumā devāmies ekskursijā uz muzeju Cepures pasaule, lai iepazītu galvassegu dažādību un to nozīmi dažādās kultūrās. Muzejā ir simtiem eksponātu, kas pārstāv gan esošo, gan izzūdošo etnosu tradīcijas. Galvassegas ir būtiska etnogrāfiskā kostīma sastāvdaļa, un katrs eksponāts atklāj attiecīgās tautas vēsturiskās un kultūras iezīmes.
Mēs uzzinājām, ka Latvijā ne tikai katrā novadā, bet pat katrā pilsētā un pagastā ir savs tradicionālais tērps, krāsu salikumi un izšuvumi. Īpaši interesanti bija apskatīt Latvijas rietumu novadu zīda cepures, Vidzemes meiteņu vilnas lentes, Latgales vainagus un Zemgales stīpas ar metāla apdari, kas senatnē bija raksturīgas jaunietēm.

Papildus latviešu kultūrai muzejs iepazīstina arī ar dažādu pasaules tautu galvassegām – apzeltītiem kroņiem ar dārgakmeņiem, Āzijas šamaņu kroņiem, Āfrikas maģiskajām ķiverēm-maskām un daudziem citiem unikāliem priekšmetiem. Muzeja lepnums ir senākie eksponāti, kas saglabājušies no 17.gadsimta.

Mums visvairāk patika:
• Ka ekskursijas ietvaros mēs ne tikai apskatījām ekspozīciju, bet arī piedalījāmies radošajā meistarklasē, kur katrs varēja izgatavot savu cepuri no papīra. Šī aktivitāte ļāva labāk izprast, kā tiek veidotas dažādas galvassegas, un attīstīt radošās prasmes.

• Iespēja tuvumā apskatīt dažādu tautu galvassegas, kuras ikdienā reti kur var redzēt. Interaktīva ekskursija, kas ļāva ne tikai klausīties, bet arī pašiem izpētīt un uzmērīt dažas galvassegas.
• Radošā darbnīca, kurā katrs dalībnieks izgatavoja savu cepuri, izpaužot savu radošumu.

Pēc ekskursijas skolēni dalījās savos iespaidos:

• “Bija pārsteidzoši redzēt, cik dažādas galvassegas tiek izmantotas pasaulē!” — 12.b klases skolnieks
• “Man ļoti patika cepuru darbnīca – izrādās, ka izveidot skaistu galvassegu nemaz nav tik vienkārši.” — 12.b klases skolnieks
• “Latviešu tautas vainagi un dažādie etnogrāfiskie stili bija īpaši interesanti.” — 8.b klases skolnieks
• “Muzejs ir kā ceļojums apkārt pasaulei, kur var izzināt dažādu kultūru tradīcijas.” — 11.b klases skolnieks

Muzeja Cepures pasaule apmeklējums bija iespējams pateicoties “Latvijas skolas somai”. Šī ekskursija ne tikai palīdzēja paplašināt mūsu zināšanas par dažādu tautu kultūru, bet arī sniedza iespēju pašiem kļūt par dizaineriem un veidot savas cepures. Tā bija lieliska un radoša pieredze!

6.martā, saulainā pavasara pēcpusdienā Rīgas 66.vidusskolas 10.a klases skolēni devās uz Okupācijas muzeju, lai iepazītu Latvijas drūmās vēstures lapaspuses okupācijā.
Muzejnodarbība notika projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros. Muzejā mūs sagaidīja gids, kurš ļoti interesanti, kodolīgi un saprotami pastāstīja par okupācijas laiku. Uzdeva dažādus jautājumus, lika padomāt un aizdomāties par šo laika periodu. Nodarbības beigās gids uzslavēja jauniešus par aktivitāti un salīdzinoši labajām zināšanām.

Neskatoties uz smago laika posmu Latvijas vēsturē un aplūkojamo tēmu, muzeja apmeklējums neatstāja nomācošu iespaidu, pateicoties modernajam dizainam un ekspozīcijas izvietojumam.
Dažas 10.a klases skolēnu atsauksmes:
• Gothards: Man ļoti patika, ieinteresēja ekspozīcija. Patika telpu dizains.
• Olivers: Ļoti forša, izzinoša ekskursija.
• Oskars: Bija interesanti uzzināt ko jaunu par Latvijas vēsturi. Man patika.
• Laura: Ļoti forša un interesanta ekskursija, uzzināju daudz ko jaunu, telpas bija ļoti labi izdekorētas un izkārtotas.
• Ralfs: Man patika, uzzināju ļoti interesantus faktus par Latvijas vēsturi.
• Filips: Paldies par ekskursiju Okupācijas muzejā, bija interesanti.

Mūsu ekskursija februāra beigās uz Latvijas Nacionālās operas un baleta teātri atstāja neaizmirstamus iespaidus! Tā bija īsta ceļojuma pieredze mākslas pasaulē, kur vēsture, kultūra un radošā atmosfēra saplūst vienā veselumā.
Ieejot teātra ēkā, mūs uzreiz pārsteidza tās majestātiskā arhitektūra. Iekšpusē mūs sagaidīja gidi, kas pastāstīja par teātra izveidi, attīstību un vēsturi. Nokļūstot slavenajā skatītāju zālē, mēs uzzinājām daudz interesantu faktu par skatuves aprīkojumu, akustiku un to, kā tiek veidotas teātra izrādes. Īpaši iespaidīgi bija redzēt, cik prasmīgi ir aprīkota skatītāju zāle, lai katrs skatītājs varētu justies kā daļa no izrādes neatkarīgi no attāluma.

Gidi dalījās ar mums arī stāstos par slavenām operas un baleta izrādēm, kas šeit ir notikušas, kā arī par izciliem māksliniekiem, kuri reiz uzstājušies uz šīs skatuves. Mēs pat pabijām aizkulisēs un ieskatījāmies vietās, kur tiek gatavoti kostīmi un rekvizīti izrādēm.
Tā nebija tikai ekskursija, bet patiesa tikšanās ar mūsu valsts kultūras mantojumu. Kā skolēni, mēs ļoti novērtējam šādas iespējas, jo tagad labāk saprotam, cik svarīgi ir saglabāt un attīstīt mūsu kultūru.

Ikvienam, kuru interesē māksla, mēs ļoti iesakām apmeklēt Latvijas Nacionālo operas un baleta teātri – tā ir patiesi unikāla vieta!
Ekskursija mūs tik ļoti iedvesmoja, ka mēs nolēmām drīzumā apmeklēt arī kādu izrādi un piedzīvot operas vai baleta maģiju pilnā apmērā. Mēs ar nepacietību gaidām šo brīdi!

• Sofija, 9. klase: “Ekskursija uz teātri atstāja daudz iespaidu! Bija interesanti uzzināt, kā top īstas teātra izrādes, un ielūkoties aizkulisēs – redzēt kostīmus, aizskatuvi un zemskatuvi. Tas bija patiešām neaizmirstami!”
• Maksims, 10. klase: “Mani pārsteidza teātra diženums un tas, cik daudz vēstures slēpjas tā sienās. Uzzināt, kā opera un balets darbojas no iekšpuses, izrādījās daudz aizraujošāk, nekā biju domājis. Ļoti iesaku visiem!”
• Aleksandrs, 9. klase: “Ekskursija bija aizraujoša! Mēs ne tikai apskatījām pašu teātri, bet arī uzzinājām daudz par tā vēsturi un slavenajām izrādēm. Šī vieta noteikti ir jāapmeklē ikvienam, kuru interesē māksla.”
• Artjoms, 10. klase: “Vizīte Latvijas Nacionālajā operā un baletā bija īsts atklājums. Mēs redzējām, cik daudz darba slēpjas aiz katras izrādes, un tas ļoti iedvesmo! Tagad gribu apmeklēt kādu izrādi.”

Rīgas pils apmeklējumu var salīdzināt ar ceļojumu cauri Latvijas vēsturei. Rīgas pils, kas atrodas Daugavas krastā, ir nozīmīgs vēstures un kultūras piemineklis. Ilgu laiku pils bija slēgta restaurācijas darbiem. Tagad pils ir vaļā, un tajā var apskatīt dažādas izstādes. Pils iekšpusē ir iespējams apskatīt arī prezidenta rezidenci.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja apmeklējums bija izglītojošs. Šis muzejs atrodas Rīgas pils telpās. 8.b klases skolēni janvāra beigās iepazinās ar Latvijas vēsturi, sākot no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Muzejā bija daudz interesantu eksponātu, kas palīdzēja labāk izprast mūsu valsts pagātni. Īpaši aizraujoši bija redzēt senos priekšmetus un uzzināt par dažādiem vēsturiskiem notikumiem.
Kopumā muzeja apmeklējums bija lieliska iespēja paplašināt zināšanas un pavadīt laiku interesantā un izglītojošā veidā.
Skolēnu domas:

• “Rīgas pilī bija interesanti! Man patika.”
• “Rīgas pils apmeklējums man patika. Uzzināju daudz jauna par mūsu valsts vēsturi.”
• “Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija daudz ko redzēt un uzzināt. Eksponāti bija ļoti labi izstādīti. Es kaut ko jaunu uzzināju par mūsu vēsturi.”
• “Lai gan vēsture nav mana stiprā puse, muzeja apmeklējums bija patīkams. Esmu priecīgs, ka devos, jo pavadīju laiku ar klasesbiedriem.”
• “Pasākums notika ar “Latvijas skolas soma” atbalstu. Paldies par iespēju!”

Mēs, 8.b, 11.b un 12.b klašu skolēni, devāmies ekskursijā uz Dauderu muzeju janvāra beigās, lai interaktīvā veidā iepazītu tā vēsturi un īpašnieku dzīvesveidu. Nodarbība bija izveidota kā orientēšanās spēle, kuras laikā skolēni pētīja muzeja ekspozīciju un meklēja dažādus vēsturiskos objektus. Šī aktivitāte palīdzēja labāk izprast katra atrastā objekta nozīmi un kontekstu.
Mēs devāmies ekskursijā uz Dauderu muzeju, lai interaktīvā veidā iepazītu tā vēsturi un īpašnieku dzīvesveidu. Nodarbība bija izveidota kā orientēšanās spēle, kuras laikā skolēni pētīja muzeja ekspozīciju un meklēja dažādus vēsturiskos objektus. Šī aktivitāte palīdzēja labāk izprast katra atrastā objekta nozīmi un kontekstu.

Dauderu nams, kas celts 1897. gadā, sākotnēji bija alusdarītavas “Waldschlößchen” (mūsdienās “Aldaris”) īpašnieka Ādolfa fon Bingnera villa. Vēlāk, no 1937. līdz 1940. gadam, tas tika pārveidots par Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci. Padomju okupācijas laikā ēka tika izmantota dažādiem nolūkiem, tai skaitā kā aģitpunkts un bērnudārzs. Mūsdienās tā ir daļa no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, atspoguļojot gan nama vēsturi, gan plašāku Latvijas kultūras un vēsturisko kontekstu.
Ekskursijas laikā mēs ne tikai apskatījām muzeja ekspozīciju, bet arī piedalījāmies orientēšanās uzdevumos muzeja telpās. Skolēni tika sadalīti grupās un devās pa noteiktu maršrutu, meklējot ekspozīcijā iekļautos vēsturiskos objektus un iepazīstot to nozīmi.

Muzejā mums visvairāk patika:
• Orientēšanās spēle muzejā un dārzā, kas lika meklēt un izzināt dažādus vēsturiskus objektus.
• Muzeja interaktīvās ekspozīcijas, kas palīdzēja labāk saprast laikmeta kontekstu.
• Muzejā vērojamie dažādie vēstures posmi, kas parādīja, kā ēka mainījusies gadu gaitā un pielāgota dažādām vajadzībām.

Pēc ekskursijas skolēni dalījās savos iespaidos:

• “Bija interesanti pašiem meklēt objektus un uzzināt vairāk par katru no tiem.” — 11.b klases skolnieks
• “Dauderu muzeja vēsture ir tik daudzveidīga! Nebiju domājis, ka šī vieta bijusi gan rezidence, gan bērnudārzs.” — 8.b klases skolnieks
• “Orientēšanās aktivitāte padarīja mācīšanos aizraujošu un lika pievērst uzmanību detaļām.” — 12.b klases skolnieks
• “Muzeja atmosfēra ļoti labi ataino 19. gadsimta dzīvesveidu, un bija interesanti iztēloties, kā tur dzīvojuši cilvēki.” — 12.b klases skolnieks

Paldies “Latvijas skolas soma” par iespēju apmeklēt Dauderu muzeju! Šī ekskursija ne tikai paplašināja mūsu zināšanas par Latvijas vēsturi, bet arī padarīja mācīšanās procesu aizraujošu un interaktīvu. Tā mums paliks atmiņā kā interesanta un izglītojoša pieredze.

Pirmo reizi šī mācību gada 2. semestrī devāmies uz pasākumu ar “Latvijas skolas soma” atbalstu. Šoreiz tas bija mūzikls “Klase” VEF Kultūras pilī. Mūziklu apmeklēja četru klašu skolēni 6.a, 7.a, 8.a un 9.a.

Daudzi VEF Kultūras pilī bija pirmo reizi. Arī mūziklu līdz šim bija apmeklējuši tikai daži no skolēniem.

Pēc noskatīšanās par šo mūziklu runājām ne tikai klases stundā, bet arī mūzikas, teātra mākslas un literatūras stundās.

Leģendārā mūzikla “Klase” jauniestudējums stāsta par attiecībām starp pusaudžiem — jauniešiem no dažādām ģimenēm, kas pārstāv dažādus sabiedrības slāņus, bet kurus vieno mācības vienā klasē. Apzinies savu vietu šajā pasaulē, meklē, šaubies un atrodi pareizo ceļu. Iemācies novērtēt labo, pats kļūsti labāks un izdari ko labu un skaistu šajā dzīvē!

Iestudējumā var ļauties aizraujošai rokenrola dejai kopā ar skolotājiem, repot kopā ar izrādes varoņiem Didzi un Andri, ielūkoties Kriša un Annas mīlestībā.

Skolēnu atsauksmes:

• “Man viss tik ļoti patika, ka nevar aprakstīt. Tie pusaudži (aktieri, kas tēlo pusaudžus) bija tik talantīgi! Gribētos atkārtot vēlreiz!” Pavels, 6.kl.
• “Par aktieriem var nerunāt, jo viņi bija izcili – ne tikai kā tēloja, bet arī viņu balsis bija kā eņģeļiem.” Kitija, 6.kl.
• “Man ļoti patika mūzikls, jo tur bija labi aktieri un dziesmas. Es labprāt aizietu vēlreiz un ieteiktu draugiem un radiniekiem.” Timurs, 6.kl.
• “Šī diena (mūzikla apmeklējums) bija skaista un brīnišķīga.” Kristiāna, 6.kl.
• “Es šo izrādi atkārtoti skatītos ∞ reizes. Man ļoti patika. Es ieteiktu visiem viņu noskatīties.” Dāvids, 6.kl.
• “Par šo pasākumu es liktu 10, jo viss bija tik interesants un apdomāts! Nākamajā reizē es obligāti iešu uz šādiem pasākumiem. Paldies mūsu skolotājām, kas mūs aizveda uz turieni!” Edvards, 6.kl.
• “Manuprāt, šis mūzikls “Klase” bija ļoti interesants un mūsdienīgs. Tajā tika izspēlēta nozīmīga doma, ka visiem nevajag būt vienādiem, jo tu pats esi īpašs.” Estere, 7.kl.
• “Jā, šo izrādi bija vērts noskatīties! Atmosfēra bija neaizmirstama un kolosāla. Nospēlēts bija perfekti. Veiksmīgi nodota galvenā doma – mēs visi esam dažādi, bet par to nav jāuztraucas, un citus tā dēļ apcelt nedrīkst!” Ksenija, 7.kl.
• “Manuprāt, šis mūzikls bija ļoti fantastisks. Viss, sākot no gaismas efektiem līdz pat skatuves dekorācijām, bija burvīgi. Es nevienā šī mūzikla daļā nejutos garlaicīgi, mana uzmanība bija tikai uz skatuvi. Ja man būs vēl viena iespēja šo izrādi noskatīties, es to noteikti darīšu. Un, protams, es ļoti ieteiktu to noskatīties citiem.” Samanta, 7.kl.
• “Man personiski ļoti patika, es labprāt atkal noskatītots, jo nu tiešām ļoti interesants mūzikls bija. Man liekas, pats interesantākais, ko esmu redzējusi.” Agate, 7.kl.
• “Mūzika un dekorācijas bija perfektas. Īpaši ekrāns skatuves aizmugurē, kas izrādes laikā mainīja krāsas, dizainu un saturu. Bija ļoti labi efekti pateicoties gaismām, striķos iekārtiem krēsliem, kas pacēlās gaisā.” Rihards, 7.kl.
• Manuprāt, mūzikls bija labs, tikai dažus brīžus nedaudz dīvains. Tomēr kopumā tas bija interesants un pārsniedza mana ekspektācijas.” Gustavs, 7.kl.
• “Manuprāt, aktieru izvēle bija ļoti laba, jo skatoties šo izrādi, aktieru spēle likās ļoti pārliecinoša, arī aktieu balsis man likās ļoti piemērotas viņu tēliem. Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka šī izrāde man deva tikai pozitīvas emocijas, un es labprāt to noskatītos vēlreiz.” Sofja, 7.kl.

Mēs, 12.b, 11.b un 8.b klases skolēni, janvāra beigās apmeklējām Rīgas pili un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kas atrodas pils telpās. Šo ekskursiju var salīdzināt ar ceļojumu cauri Latvijas vēsturei, jo tā sniedza mums iespēju labāk izprast mūsu valsts pagātni un kultūras mantojumu.

Rīgas pils ir nozīmīgs vēstures un kultūras piemineklis, kas atrodas Daugavas krastā. Ilgu laiku tā bija slēgta restaurācijas darbiem, bet tagad atkal ir atvērta apmeklētājiem. Pils telpās var aplūkot dažādas izstādes, kā arī ir iespēja redzēt prezidenta rezidenci, kas padarīja apmeklējumu vēl īpašāku.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs bija izglītojoša un aizraujoša pieredze. Muzejā mēs iepazināmies ar Latvijas vēsturi, sākot no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Mūsu uzmanību piesaistīja daudz interesantu eksponātu, kas palīdzēja labāk izprast mūsu valsts pagātni. Īpaši saistoši bija redzēt senos priekšmetus un uzzināt vairāk par dažādiem vēsturiskiem notikumiem.

Šī ekskursija bija lieliska iespēja paplašināt mūsu zināšanas un pavadīt laiku interesantā un izglītojošā veidā. Visvairāk mums patika:
• Eksponāti un interaktīvie materiāli, kas sniedza dziļāku izpratni par vēsturiskiem notikumiem.
• Rīgas pils vēsturiskā atmosfēra, kas ļāva mums sajust Latvijas vēstures elpu.
• Iespēja apskatīt prezidenta rezidenci, kas deva ekskluzīvu ieskatu valsts pārvaldes centrā.

Pēc ekskursijas mēs dalījāmies savās domās un iespaidos:

• “Rīgas pils mani patiesi pārsteidza – tik daudz vēsturisku stāstu vienuviet!” — 12.b klases skolnieks
• “Bija interesanti uzzināt, kā laika gaitā mainījusies pils un tās loma Latvijas vēsturē.” — 11.b klases skolnieks
• “Muzejā bija daudz aizraujošu eksponātu, kas palīdzēja labāk izprast Latvijas vēsturi.” — 8.b klases skolnieks
• “Lai gan sākumā domāju, ka tā būs parasta ekskursija, izrādījās, ka vēsture var būt ļoti aizraujoša!” — 11.b klases skolnieks

Mēs pateicamies programmai “Latvijas skolas soma” par iespēju apmeklēt šo ekskursiju. Tā mums atgādināja, cik svarīgi ir izprast mūsu vēsturi un novērtēt tās nozīmi nākotnes attīstībā. Šī diena mums paliks atmiņā kā brīdis, kad vēsture kļuva par daļu no mūsu ikdienas.

Pirmā mācību semestra noslēgumā devāmies uz greznāko kinoteātri Rīgā “Splendid Palace”, lai noskatītos Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”. Kinoteātris, kas savas durvis vēra 1923. gadā, tika celts kā pirmā ēka Rīgā tieši kino vajadzībām. Pirms došanās uz kinoteātra Mazo zāli, apskatījām grezno Lielās zāles interjeru, kā arī apgleznotos griestus nelielajā priekštelpā.

Pirms došanās uz filmu “Straume”, skolā noskatījāmies reklāmas rullīti par filmu, bet redzētais pārspēja gaidīto.

Filmas sižets stāsta par glābšanos no milzu plūdiem cilvēku pamestā, pārplūdušā pasaulē. Kā individuālists, Kaķis stājas pretī savām lielākajām bailēm un iemācās draudzēties, un sadarboties ar dažādu raksturu zvēriem, nonākot vienā laivā ar nesavtīgo Kapibaru, mantu vākšanas apsēsto Lemuru, draudzīgi rotaļīgo Retrīveru un līdera dotībām apveltīto Sekretārputnu.

Nav iespējams ignorēt plūdus. Nav iespējams no tiem noslēpties vai tos kontrolēt. Un nav iespējams tos pārlaist vienatnē. Liekas, ka tieši kaut kur tur slēpjas filmas skaidrojums, taču, lai līdz tam nonāktu, vispirms jāļaujas Straumei.

Interesanti ir tas, ka filmā nav dialogu, bet viss saturs tiek attēlots ar dzīvnieku skaņām, kustībām, kas izsaka visu. Visizteiksmīgākās bija Kaķa acis!

Animācijas filma “Straume” jau saņēmusi pasaules kino nozares atzinību, saņēmusi Labākās Eiropas animācijas filmas titulu, kā arī izvirzīta kinoakadēmijas balvai “Labākā starptautiskā spēlfilma”. Tās režisors Gints Zilbalodis atzīts par 2024. gada Eiropas cilvēku Latvijā.

            Pasaule filmu ir novērtējusi, bet ko domā skolēni par redzēto:

• Filma bija interesanta. Man bija interesanti skatīties filmu pirmo reizi, kurā nerunāja. Filma bija laba un kvalitatīvi izveidota
• Nebiju gaidījusi tādas bailes no filmas. Man patika. Novēlu, lai viņiem balvas izdodas dabūt arī turpmāk. Man patika – lielākoties.
• Filma man šķita dīvaina un momentiem nepatīkama, bet bija iespaidīgi redzēt, kā kaķis cenšas uzlabot savus dzīves apstākļus
• Filma bija aizraujoša, smieklīga un brīžiem pat bēdīga. Filma mani iedvesmoja, un neskatoties uz viņas grafiku, filma ieguva balvas, un spēja izstāstīt stāstu, manuprāt, par sadarbību.

2024.gada 20. decembrī 7.b klases 9 skolēni kopā ar citiem skolas audzēkņiem devās noskatīties pilnmetrāžas animāciju “Straume”

Ekskursijas mērķis bija iepazīstināt skolēnus ar Latvijas animatoru, kuru filma bija nominēta Zelta globusam, sasniegumiem, kā arī radīt bērniem jauku Ziemassvētku noskaņu.
7.b klases skolēniem filma patika, kaut vai reizēm viņi nesaprata sižeta pagriezienus.
Skolēnu atsauksmes :
Mihails -Man filma patika, bet man pietrūka tas, ka tur netika parādīts, kā tas notika un kāpēc tas notika (plūdi), bet man tas viss patika.
Artūrs – Patika neparastais 3D formāts, taču bieži grūti bija saprast varoņus, kuri komunicēja savā starpā, filmas beigas nebija līdz galam skaidras, bet filma man patika.
Deniss -Es redzēju kaķi, kas ceļoja ar dažādiem dzīvniekiem.
Artjoms – Filma bija bez vārdiem, bija tikai dzīvnieki. Bija plūdi, kaķis iemācījās ķert zivis un cienāja suni.
Ilja –“Straume ” bez neviena vārda aizkustinoši stāsta par dabu un izdzīvošanu, atstājot vietu pārdomām.
Alīna – man patika skatīties, jo viss bija skaists un saprotams, bija skaista mūzika.

Mēs, 9.–12. b klašu skolēni, programmas Latvijas skolas soma ietvaros apmeklējām Latvijas dzelzceļa muzeju. Šis ceļojums mums nebija tikai ekskursija, bet aizraujoša iepazīšanās ar dzelzceļa vēsturi, kultūru un nozīmi mūsu valsts attīstībā.
Muzejs mums atvēra durvis uz pārsteidzošu pagātnes pasauli. Sākumā iepazināmies ar ekspozīciju, kas stāstīja par pirmajiem vilcieniem Latvijas teritorijā. Vecās lokomotīves, unikālie dzelzceļa vagoni un autentiskie laikmeta artefakti ļāva mums sajust, kāds bija ceļojums pa sliedēm pirms simts gadiem.
Mūsdienu tehnoloģijas, kas tiek izmantotas muzejā, mūs arī ļoti pārsteidza: interaktīvie paneļi un virtuālās ekskursijas palīdzēja iedziļināties detaļās. Piemēram, mēs varējām “vadīt” vilcienu simulatorā un redzēt, kā darbojās pirmās signalizācijas sistēmas.
Mēs uzzinājām, ka dzelzceļš nav tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī daļa no nacionālā mantojuma, kas atspoguļo valsts ekonomiku, kultūru un tehnoloģisko attīstību. Gids mums stāstīja, kā dzelzceļš palīdzēja savienot dažādus Latvijas reģionus un stiprināt kultūras saiknes. Īpaši interesanti bija uzzināt par LDZ lomu Latvijas neatkarības laikā.
Muzejā mēs patiesi sajutāmies kā daļa no dzelzceļa vēstures. Visinteresantākās aktivitātes bija:
• Vilciena vadības simulators — mēs izmēģinājām savus spēkus kā mašīnisti, sajutām atbildību un prieku par “braucienu”.
• Vilcienu grafika veidošana — uzdevums, kas palīdzēja saprast, kā tiek organizēta dzelzceļa loģistika.
• Interaktīvs tests par dzelzceļa vēsturi — tas ne tikai pārbaudīja mūsu zināšanas, bet ļāva uzzināt daudz jaunu faktu.

Pēc ekskursijas katrs no mums dalījās savās emocijās un iespaidos:

“Man visvairāk patika aplūkot vecos vagonus. Neticami, ka kādreiz šādi vilcieni bija vienīgais ceļošanas veids starp pilsētām!” — Katrīna (9. klase).
“Man bija ļoti interesanti izmēģināt vilciena vadību simulatorā. Tas parādīja, cik sarežģīts ir mašīnista darbs.” — Iļja (10. klase).
“Es biju pārsteigts, cik detalizēti muzejs attēlo pagātnes atmosfēru. Liekas, ka esi nonācis citā laikmetā.” — Stepans (11. klase).
“Man tas bija kā atgādinājums par to, kā tehnoloģijas ir mainījušās pēdējos gadsimtos. Mums jānovērtē tas, kas mums ir tagad, un jāatceras, kā tas viss radās.” — Deniss (12. klase).
“Man ļoti patika izmēģināt vilciena vadību simulatorā. Tas tiešām ļāva saprast, cik sarežģīta ir šī profesija.” — Konstantīns (10. klase).

Mēs pateicamies “Latvijas skolas soma” par iespēju apmeklēt šo unikālo muzeju. LDZ muzejs mums atgādināja, cik svarīgi ir atcerēties vēsturi, saprast pagātnes vērtību un tiekties pēc attīstības nākotnē. Šo dienu mēs atcerēsimies kā brīdi, kad pagātne, tagadne un nākotne savijās vienā aizraujošā ceļojumā.

18.decembrī 7.a klases skolēni devās uz Sarkandaugavu, muzeju Dauderi, kur skolēni iepazina apkaimes vēsturi, kas saistās ar Latvijas vēsturi vairāk nekā pirms simts gadiem. Interesants bija gides Ilzes Brinkmanes stāstījums par šīs vietas vēsturi, par mājas vēsturi un par piemiņas lietām, kas saistās ar Kārli Ulmani, pirmo Latvijas Ministru prezidentu. Skolēni varēja arī aplūkot 19. gadsimta sākuma arhitektūras īpatnības un saskatīt tajā sev kaut ko interesantu.

Visvairāk skolēniem atmiņā palika:
• Mājas arhitektūra;
• Mājas virtuve un tur redzētās receptes;
• Mājas istabu izvietojums;
• Mājas un tās apkaimes vēsture;
• Telpu greznie griesti.

13.decembrī, neilgi pirms ziemas brīvlaika, Rīgas 66.vidusskolas 10.a klases skolēni devās uz Rīgas pili, lai apmeklētu restaurētās telpas un saistošā ekskursijā iepazītos ar Rīgas pils iedzīvotājiem gadsimtu gaitā. Ekskursija notika projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros. Bija iespēja uzzināt daudz jauna un iejusties seno pils iedzīvotāju “ādā”, pateicoties tā laika apģērbam un izspēlējot interaktīvas spēles.
Skolēnu atsauksmes bija pozitīvas. Gustavs novērtēja seno varenību, pārvērtības gadsimtu gaitā. Tomam patika ietērpties seno laiku drēbēs.

Mēs, 9.–12. klašu skolēni, programmas Latvijas skolas soma ietvaros apmeklējām Latvijas dzelzceļa muzeju . Šis ceļojums mums bija ne tikai ekskursija, bet arī aizraujoša iepazīšanās ar dzelzceļa vēsturi, kultūru un nozīmi mūsu valsts attīstībā.
Muzejs mums atvēra durvis uz pārsteidzošu pagātnes pasauli. Sākumā iepazināmies ar ekspozīciju, kas stāstīja par pirmajiem vilcieniem Latvijas teritorijā. Vecās lokomotīves, unikālie dzelzceļa vagoni un autentiskie laikmeta artefakti ļāva mums sajust, kāds bija ceļojums pa sliedēm pirms simts gadiem.
Mūsdienu tehnoloģijas, kas tiek izmantotas muzejā, mūs arī ļoti pārsteidza: interaktīvie paneļi un virtuālās ekskursijas palīdzēja iedziļināties detaļās. Piemēram, mēs varējām “vadīt” vilcienu simulatorā un redzēt, kā darbojās pirmās signalizācijas sistēmas.
Mēs uzzinājām, ka dzelzceļš nav tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī daļa no nacionālā mantojuma, kas atspoguļo valsts ekonomiku, kultūru un tehnoloģisko attīstību. Gids mums stāstīja, kā dzelzceļš palīdzēja savienot dažādus Latvijas reģionus un stiprināt kultūras saiknes. Īpaši interesanti bija uzzināt par LDZ lomu Latvijas neatkarības laikā.
Muzejā mēs patiesi sajutāmies kā daļa no dzelzceļa vēstures. Visinteresantākās aktivitātes bija:
• Vilciena vadības simulators — mēs izmēģinājām savus spēkus kā mašīnisti, sajutām atbildību un prieku par “braucienu”.
• Vilcienu grafika veidošana — uzdevums, kas palīdzēja saprast, kā tiek organizēta dzelzceļa loģistika.
• Interaktīvs tests par dzelzceļa vēsturi — tas ne tikai pārbaudīja mūsu zināšanas, bet ļāva uzzināt daudz jaunu faktu.
Pēc ekskursijas katrs no mums dalījās savās emocijās un iespaidos:
“Man visvairāk patika aplūkot vecos vagonus. Neticami, ka kādreiz šādi vilcieni bija vienīgais ceļošanas veids starp pilsētām!” Katrīna (9. klase).
“Man bija ļoti interesanti izmēģināt vilciena vadību simulatorā. Tas parādīja, cik sarežģīts ir mašīnista darbs.” Iļja (10. klase).
“Es biju pārsteigts, cik detalizēti muzejs attēlo pagātnes atmosfēru. Liekas, ka esi nonācis citā laikmetā.” Stepans (11. klase).
“Man tas bija kā atgādinājums par to, kā tehnoloģijas ir mainījušās pēdējos gadsimtos. Mums jānovērtē tas, kas mums ir tagad, un jāatceras, kā tas viss radās.” Deniss (12. klase).
“Man ļoti patika izmēģināt vilciena vadību simulatorā. Tas tiešām ļāva saprast, cik sarežģīta ir šī profesija.” Konstantīns (10. klase).

Mēs pateicamies Latvijas skolas soma par iespēju apmeklēt šo unikālo muzeju. LDZ muzejs mums atgādināja, cik svarīgi ir atcerēties vēsturi, saprast pagātnes vērtību un tiekties pēc attīstības nākotnē. Šo dienu mēs atcerēsimies kā brīdi, kad pagātne, tagadne un nākotne savijās vienā aizraujošā ceļojumā.

Vidusskolas skolēni latviešu valodas un literatūras stundās analizē vienu no psiholoģiskās prozas darbiem Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”, kas izdots 2015.gadā.
Romānā pārklājas divi laika posmi – mātes dzīves ceļš no nākšanas pasaulē 1944.gadā līdz Atmodai, un meitas dzīve no dzimšanas 1969.gadā līdz Atmodai.
Notikumi pārsvarā ir skumji, tomēr romāns ir spēcīga liecība par laikmetu, kas šobrīd šķiet gandrīz neiedomājams, bet kas var nebūt neatgriezenisks, ja katras tautas grūti izcīnītā brīvība netiek padarīta par vērtīgu un svarīgu.
2023.gadā pēc šī romāna motīviem tika uzņemta tāda paša nosaukuma Ināras Kolmanes režisētā filma.
Lielāka daļa skolēnu jau bija izlasījuši grāmatu, tāpēc iespēja noskatīties filmu bija tieši laikā.

Lai noskatītos filmu, devāmies uz “Forum Cinemas”, kur īpaši mums tika atvērts kinoteātris. Tālāk mūs pavadīja uz 12.auditoriju jeb zāli, kurā arī bijām vienīgie apmeklētāji. Daži no mums izmantoja iespēju un pirms filmas iegādājās saldumus.
Sarunā ar skolēniem pēc filmas lielākā daļa atzina, ka tā bija smaga. Neviens nebija gaidījis, ka pavisam nesen bijuši šādi ierobežojumi, jo redzētais filmā ir balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem.

Filmas un grāmatas sižetiskās līnijas tiks pētītas un analizētas latviešu valodas un literatūras stundās.
Skolēni veidos prezentācijas, kurās atkal atgriezīsies pie lasītā un redzētā.

Lūk, skolēnu domas pēc filmas:

• Gājiens uz filmu “Mātes piens” man patika, filma bija ļoti interesanta un aizrautīga, sižets bēdīgs. Labprāt vēl aizietu uz kaut kādu filmu!
• Man ļoti nepatika filmas nosaukums, ļoti sarūgtināja pēdējais kadrs, kad galvenās varones māte tomēr nenodzīvoja līdz galam. Beigās viņi bija brīvi, tas aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Bet kas man nepatika, pēc manām domām bija ļoti daudz kailuma un nevajadzīga. Es protams saprotu par viņas profesiju, bet tas bija par daudz…
• Filma man deva domu, ka mums ir grūti, bet vienalga ir vieglāk kā tanī laikā. Viss bija vienmuļš un drūms, un kad pazib gaisma, to var viegli zaudēt. Toties es piekrītu filmas varonei Jesei, saule tak aust, ir mierīgas dienas. Tak ir par ko dzīvot. Bet tas nemaina to, ka citiem ir grūti. Un viņi var neizturēt. Es biju šokēta gandrīz visu filmu, un man likās, viņi bija centušies, lai parādītu, kāda ir dzīve pakļautībā, un kā tas ietekmē paaudzes. “Mātes piens” ir ārkārtīgi patiess stāsts, un parāda cik nežēlīga dzīve var būt.
• Man patika, ka visa kino zāle bija tikai mums vieniem. Īstenībā filma bija ļoti aizraujoša. Bija arī ko salīdzināt ar grāmatu. Daži momenti bija līdzi jūtami. Caur šo filmu es iepazinu vairāk laikus, kuros es nedzīvoju – Latvijas vēsturi.
• Filma bija interesanta, skatoties filmu es labāk izpratu, kāda bija dzīve Padomju Savienībā. Visvairāk man lika aizdomāties filmas beigas.
• Filma pagāja ātri. Filma atšķīrās no grāmatas ar to, ka filmā dažas epizodes no grāmatas netika attēlotas, vai mainītas, bet pats stāsts no tā nav mainījies. Filmu var noskatīties, ja grāmata bija nesaprotama. Filma “Mātes piens” man šķita ļoti nopietna un emocionāla, bet arī iespaidīga, jo varēja redzēt kā bija padomju laikos.
• Manuprāt filma “Mātes piens” bija laba un diezgan precīza grāmatai filma. Manuprāt filma ir laba neskatoties uz to, ka daži gabali nav ielikti, bet kur un kas notiek ir saprotams labāk nekā grāmatā.
• Filmai bija interesants sižets, tas bija tāds pats kā grāmatā, skatoties filmu bija vieglāk iedziļināties stāstā, vietām bija izlaisti daži mirkļi, kuri bija rakstīti grāmatā, kopumā manuprāt filmas atmosfēra ir vairāk bēdīga vai neitrāla.

3.novembrī k/t “Forum Cinemas” bija pirmizrāde jaunajai latviešu ģimenes piedzīvojumu filmai “Bum!”. Filmai ir divas režisores – Marta Selecka un Andra Doršs.

“Bija, protams, izaicinājums, strādāt ar bērniem. Bijām divas režisores, tāpēc mums bija vieglāk. Strādājām tādā tandēmā. Mēs arī braucām uz Amsterdamu mācīties, kā strādāt ar bērniem uz laukuma, kā ar viņiem tikt galā, un, kā no viņiem izvilināt to, ko mēs no viņiem gribam sagaidīt,”- tā stāsta režisore Marta Selecka.

Mūsu 9.a klase šo filmu noskatījās mēnesi pēc pirmizrādes k/t “Bize”, kur tikai mūsu skolas skolēniem bija noorganizēts speciāls seanss. Paldies “Latvijas skolas soma” par iespēju šo noskatīties!

Skolēnu domas pēc filmas noskatīšanās:
• Trešdien, 4. decembrī, 9.a, 7.a un 2.a klase bija uz filmu “Bum!”. Tā nebija saistīta ar Ziemassvētkiem, bet gan vasaru, septembri. Filma bija ļoti labi uztaisīta, it īpaši, latviešu standartiem. Man nepatika tas, ka filmā bija fantāzija, ko, manuprāt, varētu aizstāt ar “action” vai kaut ko citu. Mēs to filmu skatījāmies “Kino Bize”, kas arī bija unikāli – sēdēt zālē, tikai ar pazīstamiem cilvēkiem.
• Filma bija kaut cik interesanta. Filmas laikā nepalika garlaicīgi, bet domāju, ka šī filma būtu piemērotāka jaunākai vecuma grupai.
• Kino teātra zāle bija maza, bet tajā bija ērtas sēdvietas. Filma kopumā bija interesanta, tur nebija vietas, kas likās garlaicīgas, vai “super” interesantas. Tomēr filmu bija vērts noskatīties un saprast to, ko mums gribēja pastāstīt.
• Filma “Bum!” bija ļoti interesanta un noteikti pārspēja manas ekspektācijas. Filma bija interesanta un neviena momenta nebija tā, ka šķita ka ir garlaicīgi. Lai gan filmas beigas man nepatika, kopumā filma ir ļoti laba.
• Man filma ‘’Bum!’’ ļoti patika un kārtējo reizi salauza stereotipu, ka latviešu filmas nav tik interesantas. Vislabāk man patika sākums, jo tur manuprāt bija visvairāk interesanto notikumu un neliela intriga, kas tad notiks tālāk. Vienīgā lietas, kas man nepatika šajā filmā, ir izstieptās un neinteresantās beigas. Kopumā es filmu rekomendēju, un domāju, ka vecākiem cilvēkiem arī būtu ļoti interesanti šo noskatīties. Es pat būtu gatavs aiziet vēl vienu reizi uz šo filmu.

4.decembrī 7.a klases skolēni devās uz kino Bize skatīties filmu “BUM”. Filmas sižetā bija divu 7. klases zēnu draudzība un dažādi izaicinājumi, kas liek pārdomāt to, kādas ir patiesās vērtības, saprast kādas var būt attiecības starp klases un skolas biedriem, ieraudzīt citos to labo un arī to nepatieso.

Klases stundā pārrunās par redzēto filmu, skolēni izdarīja savus secinājumus:
• Draudzība ir jāsaudzē abiem draugiem.
• Jāprot saprast dažādus vilinājumus, kāda tiem vērtība.
• Draudzēties var zēns un meitene.
• Viedierīces nav galvenā nodarbe dienas garumā.

26.novembrī 7.b klases skolēni un klases audzinātāja devās ekskursijā uz Tehnoannas pagrabiem.
Izgājām no skolas, aizsoļojām līdz 11.tramvajam un veiksmīgi tikām līdz vajadzīgajai pieturai. Skolēni centās ievērot vispārpieņemtās uzvedības normas sabiedriskajā transportā.
Agrāk šajā, kā izrādījās, ļoti jaukajā vietā nebijām bijuši, kaut gan bijām daudz par to dzirdējuši.
Pirmā posma ekskursijas vadītāja ievada uzruna visus saintriģēja, jo tika apsolīti pirotehniskie eksperimenti, kas simulētu dabas parādības.
Kad skolēni tika ielaisti Tehnoannas pagrabu telpās, tie varēja piedalīties vairākās aktivitātēs un eksperimentos, ko ar lielāko prieku darīja.

Tad visiem lika atstāt mobilos tālruņus, un mēs devāmies ceļojumā tunelī pilnīgajā tumsā, paļaujoties tikai uz tausti un dzirdi.
Nonācām vēl vienā telpā, kur pilnībā varēja ļauties dabas parādību izziņas procesam, nepievēršot uzmanību pasaulei ārpus Tehnoannas pagrabiem.
Jauniešu centra Tehnoannas pagrabi ekspozīcija un aktivitātes ir attīstošas un ļoti piemērotas 7.klases skolēnu vecumam.

Ir žēl, ka agrāk nebijām apmeklējuši šo jauniešu centru. Ceram, ka ar “Latvijas skolas somas” atbalstu dosimies uz Tehnoannas pagrabiem arī nākamgad!
Skolēnu iespaidi:
• Es redzēju krēslus ar naglām, Tesla spoli, un planetāriju. Man patika planetārijs un optiskie efekti. Gribētu uz turieni aiziet vēl vienu reizi. /Nikita/
• Man patika krēsls ar naglu sēdekli, slidināties no slidkalniņa, Paskatīties uz žurkām burkās, redzējām arī tualetes modeli. /Artjoms/
• Es redzēju mazu mājiņu ar žurkām. Man patika mazais slidkalniņš. /Artūrs/
• Es redzēju mazu mājiņu ar žurkām. Patika mazs slidkalniņš. /Elizbari/
• Man patika tumšais labirints un slidkalniņš. Vēl man patika māja ar žurkām. /Mihails/
• Man patika kāpt pa tīklu līdz augšai un šļukt pa slidkalniņu, un iet pa tumšo tuneli. /Deniss/
• Es redzēju augstu gultu, milzīgu krēslu, slidkalniņu, zemzemes tuneli un mazu mājiņu ar žurkām. Man patika optiskie efekti un planetārijs. /Darja/
• Man patika skatīties uz zvaigznēm, gulēt uz augstas gultas, kā arī tumšais tunelis. /Iļja/
• Visi skolēni atzina, ka gribētu aiziet uz Tehnoannas pagrabiem vēlreiz.

Mēs ar klasi apmeklējām Dailes teātri, kur noskatījāmies izrādi “Zilā lapsa”.

• Kad audzinātāja pateica, ka iesim uz teātri skatīties izrādi jauniešiem, es nedomāju, ka man tā vispār patiks. Teikšu godīgi, pēc izrādes mans viedoklis mainījās. Izrāde man patika, bija interesants sižets. Dekorācijas un kostīmi izcili. (Jeļizaveta)
• Varoņiem bija interesanti raksturi un pati luga bija ar labu domu-atrast sevi tumsā. Tajā bija daudz metaforu un slēptas nozīmes. Nepatika tas, ka lugas darbība vietām bija pārāk izstiepta. (Anete)
• Man izrāde likās īsa un sasteigta, it īpaši beigas. Pati luga bija interesanta un piedzīvojumu pilna. Vislabāk patika Zilā lapsa (Arturs Krūzkops). Ļoti interesantas bija dekorācijas un tērpi. Man nebija garlaicīgi skatoties, bet šī nebija pati labākā izrāde, ko esmu redzējusi. (Lība)
• Kopumā izrāde bija interesanta, bet nevaru teikt, ka ļoti aizraujoša. Galvenā varone Anna stāsta par Zelta valriekstu, kuru tai uzdāvinājis vectēvs. Tas pazūd un tad arī sākas visi piedzīvojumi – Burvju mežs, 7 milži Ļaunais un Labais, kā arī citi varoņi. Izrādes vidusdaļa likās pārāk izstiepta un darbība atkārtojās. (Agate)
• Izrādē bija ļoti labi vizuālie efekti, koši un interesanti tērpi. Brīžiem nesapratu domu, ko mums grib pateikt. Bet tās ir tikai manas domas. (Mārcis)

2024. gada 14. novembrī programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 3. a klases skolēni apmeklēja Latvijas Nacionālā teātra aizkulises. Mērķis bija iepazīties ar pašu Nacionālā teātra ēku, aktieru ikdienu ārpus izrādēm un izrāžu laikā.

Skolēni savās Darba lapās atzīmēja, ka:

• Ļoti patikusi greznā zāle.
• Ar sajūsmu  viņi raksta par rekvizītu telpu, kurā varēja aptaustīt un uzzināt, kā top rekvizīti, kurus redzam no skatītāju zāles kā īstus.
• Patikusi arī zemskatuve, kur varēja redzēt visu mehānismu sistēmu, kas groza skatuvi, ar iespēju pasēdēt sufliera vietā. 
• Skolēnus aizrāva doma, ka atrodas uz skatuves, kurā kādreiz fotografējusies pirmā Latvijas valdība. Bērni mēģināja atrast to vietu balkonā, kur stāvējis fotogrāfs, kas uzfotografējis vienīgo foto ar Latvijas pirmo valdību.

Ekskursijas mērķis bija iepazīt Latvijas Nacionālo teātri, tā vēsturi, lomu Latvijas kultūrā, kā arī izprast teātra aizkulises un izrādes sagatavošanas procesu. Skolēniem tika sniegta iespēja satikt aktierus un teātra personālu, kā arī uzzināt par teātra darbu no iekšienes.
Ekskursija uz Latvijas Nacionālo teātri bija ļoti vērtīga un izglītojoša. Skolēni aktīvi piedalījās, uzdeva daudz jautājumu un izrādīja lielu interesi par teātra darbu. Ekskursija deva iespēju skolēniem ne tikai iepazīt teātra mākslu, bet arī apsvērt iespēju veidot karjeru šajā jomā. Skolēni guva vērtīgu pieredzi, kas noteikti būs noderīga turpmākajā izglītībā un iespējams arī nākotnes profesijas izvēlē.

Izglītojamo atsauksmes:

1. “Man ļoti patika redzēt, kā aktieri gatavojas izrādei. Iepazīt grimēšanas procesu un kostīmus bija aizraujoši. Es nekad nebiju domājusi, cik daudz darba tiek ieguldīts katrā izrādē!”
2. “Teātris man vienmēr ir bijis interesants, bet šī ekskursija man ļāva ieraudzīt, cik daudz dažādu cilvēku un darbu nepieciešams, lai viss notiktu. Ļoti patika, ka mums ļāva izmēģināt dažus rekvizītus.”
3. “Izstaigāt teātri un redzēt visas aizkulises bija lieliska pieredze. Visinteresantāk bija uzzināt par gaismošanas un skaņas efektiem. Tagad zinu, ka vēlos kaut ko darīt ar teātri savā nākotnē.”
4. “Man patika, ka varējām redzēt, kā notiek mēģinājumi. Aktieri ir ļoti talantīgi un viņu darbs ir smags, bet arī aizraujošs. Esmu vēl vairāk iedvesmots apmeklēt teātri biežāk.”
5. “Šī ekskursija palīdzēja saprast, cik liela nozīme ir komandai, kas strādā aizkulisēs. Bez viņiem izrāde nevarētu notikt.”

13.novembrī 2.a klases skolēniem “Latvijas skolas soma” ietvaros bija iespēja apmeklēt VEF kultūras pili un baudīt koncertuzvedumu “Trīs labas lietas”, kurā interesantā veidā tika parādīta latviešu tautas brīnumpasaka par labas sirds uzvaru pār ļaunumu un viltu.
Skolēni aizrautīgi klausījās Imanta Kalniņa dziesmas. “Raxtu Raxti” pasaku ietērpa laikmetīgā dejā. Puiši bija sajūsmā par deju ar zobeniem, meitenēm vairāk patika krāšņie tērpi: baloža, līdakas un princeses.

Ekskursijas laikā mēs tikām iepazīstināti ar aptieku vēsturi un farmaceita profesijas nozīmi. Mēs uzzinājām par alķīmiķu un ķīmiķu ieguldījumu farmācijas attīstībā. Mēs tikām iepazīstināti ar ārstniecības augu nozīmi tautas medicīnā un arī tās nozīmi mūsdienu medicīnā dzīvē.
Katrā aptiekā 17.-19. gadsimtā aptiekāri paši audzēja ārstniecības augus. Mums parādīja aptieku dārzu, kur aug ap 100 ārstniecības augu. Mums bija iespēja nobaudīt zāļu tēju un uzzināt, kā tā izmantota tautas medicīnā. Gids pievērsa mūsu uzmanību Latvijas indīgo augu labvēlīgajām un kaitīgajām īpašībām. Mēs dzirdējām interesantu stāstu par Rīgas Melnā balzama rašanos, tā pagatavošanas vēsturi un ārstnieciskajām īpašībām.

Ekskursija laikā mēs apmeklējām viduslaiku alķīmiķa laboratoriju un novērojām interesantus eksperimentus, uzzinājām jaunības eliksīra noslēpumu. Izrādās, alķīmiķi ne tikai centās iegūt zeltu, bet viņu eksperimenti veicināja ķīmijas attīstību, kā arī jaunu medikamentu ražošanu. Bet galvenais, ko mēs uzzinājām, ka jau viduslaikos bija ilgstoši jāmācās farmaceita profesijā, un pirms savas aptiekas atvēršanas, vairākus gadus jāmācās aptiekās Eiropā.

Ekskursijas laikā mēs tika iepazīstināti  ar aptieku vēsturi un farmaceita profesijas nozīmi. Mēs uzzinājām par  alķīmiķu un ķīmiķu ieguldījumu farmācijas attīstībā. Mēs tikām iepazīstināti  ar ārstniecības augu  nozīmi tautas medicīnā un arī tās nozīmi mūsdienu medicīnā  dzīvē. Katrā aptiekā 17.-19. gadsimtā aptiekāri paši audzēja ārstniecības augus, mums parādīja aptieku dārzu, kur aug  ap 100 ārstniecības augi.  Mums bija iespēja nobaudīt zāļu tēju un uzzināt, kā tā  izmantota tautas medicīnā. Gids pievērsa  mūsu uzmanību Latvijas indīgo augu labvēlīgajām un kaitīgajām īpašībām. Mēs dzirdējām interesantu stāstu par Rīgas Melnā balzama rašanos, tā pagatavošanas vēsturi un ārstnieciskajām īpašībām.

Ekskursija laikā mēs apmeklējām viduslaiku alķīmiķa laboratoriju un novērojām interesantus eksperimentus, uzzinājām jaunības eliksīra noslēpumu.  Izrādās, alķīmiķi ne tikai centās iegūt zeltu, bet viņu eksperimenti veicināja ķīmijas attīstību, kā arī jaunu medikamentu ražošanu. Bet galvenais, ko mēs uzzinājām, ka jau viduslaikos bija ilgstoši jāmācās farmaceita profesijā, un pirms savas aptiekas atvēršanas vairākus gadus jāmācās aptiekās Eiropā.

Šogad “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a klase devās uz Latvijas Ugunsdzēsības  muzeju, kur skolēni gida vadībā apmeklēja ekspozīciju zāles. Tajā tika vēroti dažādi ugunsdzēsības darbā nepieciešamie rīki, transports un ekipējums. Skolēni varēja apskatīt, piemēram, transportu, ko izmantoja ugunsdzēsībā agrāk. Skolēni izmēģināja ierunāt telefona klausulē, inscenējot ārkārtas izsaukumu. Tāpat skolēni varēja iejusties ugunsdzēsēju lomā, uzvelkot ķiveri galvā un padarboties ar ūdens šļūteni.

Pēc muzeja apmeklējuma skolēni sniedza atgriezenisko saiti par redzēto, dzirdēto, piedzīvoto. Katrs skolēns izjuta muzeja apmeklējumu atšķirīgi. Vienam visinteresantākais likās kosmonauta skafandrs, citam tas izraisīja bailes. Lai cik atšķirīgi viedokļi, taču visi skolēni atzīmēja muzeja apmeklējumu par ļoti pozitīvu un interesantu.

Jaukā rudens dienā mēs, 11.a klase, devāmies uz “Dauderu namu”.
Sarkandaugavā atrodas “Dauderu nams”, tam ir ne tikai kultūrvēsturiska vērtība, bet tā ir arī vieta, kas stāsta par latviešu izdzīvošanas, kultūras saglabāšanas un identitātes apziņas spēku dažādos laikos un apstākļos.
Dauderu nams pārsteidz ar savu stilu, tā ir no sarkaniem ķieģeļiem būvēta ēka ar tornīšiem un kolonām. Šīs ēkas vēsture ir sena un interesanta. Ēka celta kā ģimenes villa kādreizējās alus darītavas “Waldschlössen” īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenei. Vēlāk tā pārtapa par Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci.
Padomju gados, šeit bija aģitpunkts un vēlāk līdz 1988. gadam, ēkā atradās bērnudārzs, un zivju fabrikas “Kaija” sortimenta cehs, arī degustācijas zāle.
Šodien Dauderu telpās sastapām mazliet no visa iepriekš pieminētā.
Ieejot telpās redzējām ļoti greznus griestu rotājumus, lustras, durvis rotāja kokgrebumi kā arī orģinālās podiņu krāsnis.
Ēkas pirmajā stāvā atrodas izstāžu zāle, kurā apskatījām no stikla veidotus mākslas priekšmetus.
Gides stāstījumā tika minēti interesanti fakti par laiku, kad šeit uzturējās Kārlis Ulmanis, kurš parkā bija izveidojis mini zoodārzu. Stāstīja kā mainījās parka teritorija ap Dauderu namu.

Turpinot sekot vēstures gaitai nonācām Kārļa Ulmaņa kabinetā. Turpinājumā apskatījām pirmskolas iestādes aktuālo stendu ar fotogrāfijām no Jaungada svinībām un Padomju laiku simbolizējošiem priekšmetiem. Piemēram, lelli “Andrjuša”.

Savulaik Dauderu namā tika nolemts izvietot kultūras mecenāta, trimdas latvieša Gaida Graudiņa Latvijas valstij dāvāto apjomīgo kolekciju. To veido numismātika, faleristika, armijas formas tērpi un to piederumi, tiesnešu un pilsētas galvu amatu ķēdes, saktas un tautas tērpi, mākslas darbi, grāmatas, žurnāli.
Kolekcijas ietvaros apskatījām Kārlim Ulmanim dāvātās lietas un lietu fotogrāfijas, piemēram tādas kā no sudraba darināto masīvo pulksteni uz kura bija viņa dzimto māju “Pikšu” atveidojums un kur ciparnīcā ciparu vietā ievietoti Zemgales pilsētu Jelgava, Auce, Dobele, Tukums, Jaunjelgava un citu ģerboņi.
Ļoti interesants šķita ēkas pagrabs, kurā saglabāts tā laika virtuves izkārtojums un piederumi, tajā skaitā ēdienu receptes.

Nodarbības noslēgumā skolēni tika sadalīti vairākās grupās, katra grupa saņēma tematisku kartiņu komplektu, kura vispirms bija jāsašķiro atbilstoši vēsturiskajiem laika posmiem. Pēc tam no kartiņām saliekot vārdus vajadzēja izveidot teikumu.

Dauderu nama iekštelpu ekskursija ar šo noslēdzās, bet nama parka teritoriju apskatījām bez gida.

Parka teritorijā ir kopta, tajā atrodas dīķis un mākslīgās pilsdrupas ar skatu platformu, pastaigu takas, bērnu aktivitāšu laukums, soliņi atpūtai un izbūvēta terase un amfiteātris.
Ko par šo ekskursiju domā skolēni:
• Brauciens likās interesants, bijām Kārļa Ulmaņa bijušajā vasaras mājā. Stāstīja par Latvijas vēsturi, kā arī par Padomju periodu un virtuves piederumiem.
• Man Dauderu muiža patika, jo tur bija smuki griesti. Tur īsi un konkrēti par visu stāstīja. Jāgaida, kad pilsdrupas atvērs, tad būs tur jāaiziet.
• Man patika arhitektūra, es priecājos par skatu parkā. Kā arī man patika vēstures zināšanas.
• Man visvairāk patika Dauderu muzejā skatīties uz no stikla veiktiem rokdarbiem un uz griestiem un vērot kāda izskatījās virtuve seno laikos.
• Bija interesanti aplūkot, istabu dekoru un mazliet uzzināt par mājas vēsturi. Man bija grūti klausīties gidu, jo man grūti klausīties vēsturi, kā arī bija grūti kāpt pa kāpnēm.
• Dauderu mājā bija ļoti skaistas telpas, it sevišķi griesti, vienā no istabām bija vaska statuja, nobeigumā bija maza spēle, visinteresantākā bija virtuve, kopumā forši.

“Diena sākās kā parasti – 5 mācību stundas, tad pusdienas, un tad – uz 5.tramvaju, braucām līdz pieturai “Aldaris”. Kad izkāpām, gājām līdz diezgan greznai mājai. Tas bija muzejs “Dauderi”. Pie ieejas mūs sagaidīja gide.” /Gvido M./

“Dauderu muzejā bija daudz ko redzēt, piemēram: senu un vēsturisku cilvēku portretus, greznus griestus, vecas mēbeles un pašu nopietnāko Kārļa Ulmaņa vaska figūru. Apskatījām arī vēsturisko virtuvi ar visām senajām iekārtām un priekšmetiem.” /Raimonds A./

“Gide izstāstīja par muzeja rašanās vēsturi, par alus darītavas un alus ražošanas vēsturi. Rādīja dažādas kartes un fotogrāfijas. Stāstīja par to, kā viss notika,  kā dzīvoja cilvēki.” /Gvido M./

“Šeit patiešām dzīvojuši daudzi dažādi cilvēki, kā arī bērni, jo telpās arī bija bērnudārzs.

Kad bijām apskatījuši muzeju, nolēmām aiziet uz Dauderu parku, kurš bija tikpat interesants, kā pats muzejs.” /Raimonds A./

“Man ekskursija nelikās pārāk interesanta, bet par sliktu arī to nesauktu.” /Gvido M./

Kādā dienā internetā izlasījām šādu ziņu: “Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā apmeklētājiem unikālu – pirmo un lielāko latviešu Dziesmusvētku tradīcijai veltītu pastāvīgo ekspozīciju – Dziesmusvētku telpa, kas ir veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku simtpiecdesmitajai gadskārtai.” Nolēmām, ka kora dalībniekiem jādodas ceļā, lai apskatītu savām acīm, kur notiek lielie Dziesmusvētki, iepazītu to vēsturi izstādē.
Lūk, ko par to atceras kora dalībniece K. Rusakova:
“25. septembrī ar kora sastāvu mēs aizbraucām uz Mežaparku, lai apskatītu Dziesmusvētku estrādi un uzzinātu kaut ko jaunu par Dziesmusvētku vēsturi muzejā. Aizbraucām ar 11. tramvaju, kas ved tieši uz Mežaparku.
Tur mēs aizgājām līdz estrādei, uzkāpām augšā un nodziedājām “Dievs svētī Latviju” visi kopā.

Pēc tam mēs aizgājām uz muzeju “Dziesmusvētku telpa”, kas atradās zem estrādes. Mums gide pastāstīja par Dziesmusvētkiem, kā tie palīdzēja Latvijai kļūt neatkarīgai un veidoties kā valstij. Tur mēs papētījām ļoti interesantā veidā izveidoto Dziesmusvētku vēstures līniju. Pēc tam noklausījāmies “Saule, Pērkons, Daugava”.
Mēs uzgājām otrajā stāvā, kur bija interaktīvas nodarbības. Tur pavadījām nedaudz laika, jo drīz jau bija ekskursijas beigas. Man arī ļoti patika!”
“Bija atmosfērīgi, es iedziļinājos Dziesmusvētkos un jauki pavadīju laiku.” /S. Rusakova /
“Man patika, ka mēs kopā dziedājām.” /Nikola/
“Man patika dziedāt uz skatuves himnu.” /Dārta/
“Man patika, ka mēs dziedājām uz estrādes.” /Nikita/
“Man patika 2. stāvā, kur varēja visu kaut ko darīt.” /Lūcija/
Man patika Dziesmusvētku līnija – gadsimts un kuri Dziesmusvētki.” /Benjamins/
“Man patika klausīties austiņās mūziku.” /Kristaps/

Rudens ekskursijā  devāmies kopā 9.a un 11.a klases 12 skolēni. Dienā solīja nedaudz mākoņainu, brīžiem saulainu laiku. Mums paveicās, diena pārsvarā bija gan saulaina, gan silta.

Mums bija ieplānotas daudzas apskates vietas. Šaubījāmies, vai varēsim visu pagūt. Pirmais apskates objekts bija “Latvijas skolas soma” ietvaros.

“Pirmo apmeklējām Salmu muzeju Tukumā. Mūs sagaidīja muzeja īpašniece un sāka stāstīt par saviem darbiem. No salmiem veidotas gan skulptūras, gan priekšmeti. Bija gan lieli, gan mazi darbi. Redzējām pūķi, Nāriņu, raganas, lielo kaķi, u.c. Daži darbi bija ārā, bet ļoti daudzi bija iekštelpās. Fotografēt ļāva tikai tos darbus, kas atradās ārā.

Mums pastāstīja par to, kā top darbi, kādi materiāli bez salmiem vēl tiek izmantoti.  Ļoti interesanti bija uzzināt, ka šāds darba veids vispār pastāv. Vēl bija interesanti uzzināt par darbu secību, lai izveidotu kādu figūru, par laiku, cik vajag, lai izveidotu kādu figūru.”

/Elvita, 9.a/

Ekskursijā uz “Tehnoannas pagrabiem” bērni piedzīvoja neaizmirstamu dienu, pilnu ar tehnoloģiju un radošuma atklājumiem. Ekskursijas laikā viņi iepazina dažādas tehnoloģijas, piedalījās interaktīvos eksperimentos un darbnīcās, kur varēja izmēģināt savas prasmes praktiskos uzdevumos.

Bērniem bija iespēja redzēt un izprast dažādus tehnoloģiju izgudrojumus un to pielietojumu ikdienā; pašiem eksperimentēt, radot savus projektus un tehniskos risinājumus; sadarboties komandās, kas stiprināja draudzību un kolektīva saliedētību.

Visvairāk bērniem patika planetārijs, kur viņi varēja vērot zvaigznes un zvaigznājus, kā arī tumšais tunelis, no kura atrast izeju izrādījās nemaz tik vienkārši. Šī ekskursija ne tikai paplašināja bērnu redzesloku un radīja interesi par tehnoloģijām, bet arī veicināja radošās domāšanas un problēmu risināšanas prasmes. Visi atgriezās mājās iedvesmoti un priecīgi par jaunajām  zināšanām un pieredzi.

2024. gada 23. maijā “Latvijas skolas soma” ietvaros apmeklējām Cepuru muzeju, kurš atrodas Vidus ielā – ļoti tuvu mūsu skolai.

Muzejā mūs sagaidīja ļoti laipna gide. Pie ieejas bija paliela cepuru kaudze- sombrero, platmales un vēl citas, kurām nezinājām nosaukumu. Katrs izvēlējās sev cepuri un visu ekskursijas laiku nenoņēma.

Apskatot ekspozīciju uzzinājām, ka vairums cepuru ir no kāzu ceremonijām. Cepures raksturo cilvēku, vietu, kur viņš dzīvo, materiālo situāciju un konkrētās tautas tradīcijas.

Pēc apskates ekskursijas mums bija iespēja izgatavot savas cepures no kartona un dažādi izrotāt.

Ekskursija bija ļoti interesanta, un uzzinājām daudz jauna!

“Latvijas skolas soma” ietvaros 25. aprīlī apmeklējām Rīgas Porcelāna muzeju. Šoreiz tas vairāk saistījās ar dizaina un tehnoloģiju un vizuālās mākslas stundās apgūtajiem tematiem un prasmēm.

Salīdzinājumā ar citiem iepriekš redzētajiem muzejiem, šis bija mazs, atradās pagrabstāvā, kur vajadzēja nokāpt pa diezgan stāvām trepēm. Tas bija izkārtots labirinta veidā.

Neskatoties uz iepriekš minēto, muzejā bija daudz eksponātu, ko aplūkot. Muzejā bija ne tikai porcelāna, bet arī māla un keramikas priekšmeti. Bija gan trauki, gan figūriņas, gan vāzes, gan citi dekoratīvi priekšmeti. Uzzinājām, ka servīzēm ir nosaukumi.

Meistarklasē mācījāmies, kā pareizi apgleznot traukus. Bija jāievēro gan darba secība, gan jāsaprot, cik stipri var šķaidīt krāsu ar ūdeni, lai tā apdedzināšanas laikā saglabātu iecerēto izskatu. Izrādījās, ka neveiksmīgi izkrāsoto vietu darba procesā var noslaucīt un krāsot no jauna.

Mums patika pati muzeja ekspozīcija un arī meistarklase. Bija interesanti! Nebija garlaicīgi, jo gides stāstījums bija saistošs. Interesanti, ka tik mazā muzejā var būt tik daudz vēstures! Ja būtu iespēja, varētu aiziet vēlreiz!

Ceturtdien, 18. aprīlī devāmies uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

Mums bija vairāki mērķi: izpētīt latviešu zemnieka viensētu;  iepazīt un apskatīt dabā dažādas vietas un lietas, kas pieminētas folklorā, literāros darbos; izprast zemnieka ikdienas dzīves stilu; papildināt skolēnu vārdu krājumu, apgūstot vecvārdus, saistot tos ar reāliem objektiem.

Laika apstākļi, diemžēl, nebija tie labākie – bija diezgan vējains un vēss. Mums patiešām paveicās, ka nelija lietus.

Muzejā mūs sagaidīja gide un tupat pie ieejas lielās muzeja kartes pastāstīja par muzeja uzbūvi un lielumu, kā arī iezīmēja mūsu maršrutu.

Pirmais objekts, ar kuru iepazināmies, bija kroga ēka. Uzzinājām, ka tā vēsturiski ir vislielākā no ēkām, ka tai bija 3 funkcijas – pabarot zirgus, vajadzības gadījumā atstāt tos pa nakti; paēst un pārgulēt nakti pašam braucējam; vietējiem iedzīvotājiem kā tikšanās vieta, lai pārrunātu jaunumus, lai līgtu kalpus lai apspriestu ko svarīgu un tamlīdzīgi.

Nākošā zemniekam svarīgā vieta bija baznīca. Mēs aplūkojām Usmas baznīcu. Gide pastāstīja par kārtību, kādā cilvēki baznīcā sēdēja. Tā kā senatnē Latvijā bija kārtu sistēma, tad arī baznīcā cilvēki izkārtojās pēc “svarīguma” no priekšas uz aizmuguri. Muižkungs ar kundzi sēdēja vistuvāk altārim speciāli izbūvētā kungu solā, pirmajās rindās sēdēja citi muižai nozīmīgi cilvēki un tā tālāk uz aizmuguri, līdz nonāca līdz ubagu solam. Baznīcas labās puses solos sēdēja vīrieši, bet kreisajā – sievietes. Tad, lūk, kā radies teiciens “mest acis pa kreisi”! Ārpusē baznīcas priekšā apskatījām kauna stabu, uzzinājām par kādiem pārkāpumiem varēja saņemt sodu.

Tālāk ceļš veda uz Kurzemes zemnieka sētu. Tur aplūkojām dzīvojamo māju, laidaru, pirti un klēti. Katrā ēkā bija dažādi priekšmeti par kuriem bijām iepriekš lasījuši, apskatījuši attēlus, tomēr pēc to aplūkošanas dabā viss likās citādāk.

Visvairāk pārdomu raisīja dzīvojamā istaba, jo telpā, lai arī salīdzinoši plašā, vēsturiski vienlaicīgi kopā dzīvoja gandrīz tikpat cilvēku, cik bijām mēs, t.i. apmēram 15. Tāpat bija jābrīnās par pašiem gulēšanas apstākļiem – jaunā paaudze gulēja uz apmēram 60 cm platiem soliem, kas izvietoti apkārt istabai. Gaismu ieguva dedzinot skalu, kas nozīmēja diezgan lielu tumsu. Sveces varēja atļauties tikai bagātie. Vēl skolēnus pārsteidza, ka senos laikos bērni ziemā sēdēja istabā, jo nebija silto drēbju, lai ietu ārā.

Paldies mūsu gidei, kas ļoti koncentrēti, bet interesanti mācēja pastāstīt par vietām, lietām, cilvēku dzīvi un tikumiem!

Holokausts ir genocīda paveids, ar ko parasti saprot ebreju masveida  iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā (1939—1945), ko veica nacistiskā Vācija. 

Ir grūti noticēt, kas cilvēkiem bijis jāpiedzīvo, kā arī milzīgo drosmi un uzticēšanos, veicot glābšanas operācijas.

Kara laikā, lai izdzīvotu, cilvēki bieži slēpās pazemē, māju pagrabos un bunkuros. Žanis Lipke 2. pasaules kara laikā kopā ar izglābtajiem ebrejiem zem garāžas un malkas šķūņiem raka savus slēpņus, kuros cilvēki pavadīja garus dzīves un baiļu mēnešus, un pat gadus.

Pirms došanās uz memoriālu, klases stundā noskatījāmies mākslas filmu “Tēvs nakts”, kas vēsta par Žaņa Lipkes ģimenes centieniem glābt ebrejus, tādejādi gūstot pirmo priekštatu par notikumiem.

Lai realitātē apskatītu vietu, kur norisinājās Žaņa Lipkes varonīgā rīcība, un iepazītos ar paslēpto cilvēku dzīves apstākļiem, apmeklējām piemiņas memoriālu Ķīpsalā, kur uz izveidoto bunkuru skatījāmies no augšas.

Telpa bija neliela ar lāviņām pie sienas, un bija grūti iztēloties, ka tur dzīvojuši daudzi cilvēki vienlaikus.

Gide saistošā un interesantā veidā un ar milzīgu aizrautību stāstīja mums gan par Ž. Lipkes ģimeni, gan par dažādajiem un viltīgajiem veidiem, kā notika pārtikas pirkšana, pēdu slēpšana un nakts pastaigas svaigā gaisā. Kā arī par drosmi un izdomu, pārvedot ebrejus prom no Rīgas, lai atbrīvotu vietu jaunu ebreju uzņemšanai.

Muzejā bija apskatāmi ar Ž. Lipkes dzīvi saistīti nozīmīgi priekšmeti, pateicības raksti Ž. Lipkem par viņa varonīgo rīcību, kā arī kartes, kurās bija atzīmētas vietas, kur vēl Latvijā atradās līdzīgi cilvēku glābšanas bunkuri.

Noslēgumā visu stāstu noskatījāmies uz sienas. Anastasija uzvilka virtuālās realitātes brilles un izvadāja mūs pa galvenajām notikumu vietām, skatoties Ž. Lipkes muzeju no mazā dēliņa skatu punkta.

                    Pēc muzeja apmeklējuma skolēni dalījās iespaidos.

“Bijām Žaņa Lipkes muzejā, kopumā bija interesanti, daudz ko uzzināju par holokaustu Latvijā un par to, kā Žanis glāba ebrejus no vāciešiem.”

“Muzejā memoriālā Žanim Lipkem es uzzināju to, ko es nezināju pirms tam. Es nezināju, ka kādi cilvēki ebrejus vispār glāba. Bija interesanti redzēt, kādā bunkurā tas bija, un kādi izmēri tur bija.”

“Muzejā man patika atmosfēra un neparastā atrašanās vieta pašā muzeja, kurā bija interesants stāsts par Žani Lipki, kurš glāba ebrejus, bija interesanti apskatīties, kā izskatījās bunkurs, un izpētīt visu caur VR brillēm.”

“Gājiens uz memoriālu bija ļoti interesants, mani tiešām aizkustināja stāsts, kā tolaik notika tas viss, un kā Lipke palīdzēja ebrejiem. Ja būtu vēl līdzīga vieta, kas arī saistīta ar vēsturi Latvijā, es labprāt aizietu ar klasi, jo šis man ļoti patika un ieinteresēja.”

“Žaņa Lipkes muzejs ir vislabākais. Man ļoti patika šis muzejs, jo tas bija iekārtots modernā stilā, un mums stāstīja notikumus jauns cilvēks. Šis ir vismūsdienīgākais muzejs, kādā jebkad es esmu bijusi, un visinteresantākā mini ekskursija. Es arī labāk izpratu Žaņa Lipkes notikumu gaitu ar muzeja palīdzību. Vērtēju šo muzeja izgājienu ar ∞/10. :)”

“Šobrīd Ķīpsala ir vieta mierīgām pastaigām un ar patīkamu vidi, lai tā arī turpmāk paliku tāda pati, un nekad vairs nevienam, lai izdzīvotu, nebūtu jāslēpjas pagrabā vai kādā citā dzīvošanai nepiemērotā vietā!”

Ar mērķi iepazīt porcelāna izsmalcinātību, devāmies uz Vecrīgā esošo “Porcelāna muzeju”. Vispirms iepazināmies ar porcelāna rašanās vēsturi un dizaina attīstību. Muzeja gides sagatavotajā prezentācijā vērojām servīžu attīstību vairāk kā gadsimta garumā. Uzzinājām, kādi trauki ietilpa tējas, kafijas un pusdienu servīzē, kā tās atšķirt.

Māksliniece, kuras virsvadībā darbojāmies iepazīstināja ar apgleznošanas tehnikām. Sekoja ieskats krāsu mācībā un iespēja pašiem izvēlēties kādu no traukiem, ko apgleznot. Katrs no skolēniem uz paša apgleznotās krūzītes vai šķīvja atstāja savu autogrāfu. Kā arī katrs izstrādājums tika nofotografēts, lai pēc apdedzināšanas varētu tos atpazīt.

Apmeklējuma laikā skolēni ar aizrautību nodevās zīmējumu veidošanai, un, lūk, viņu domas un emocijas pēc apmeklējuma.

“Par porcelāna darbnīcu – izskatījās skaisti, vietām māksliniecisks bardaks; patika krāsot, zīmēt uz porcelāna traukiem.”

“Mēs bijām uz porcelānu muzeju, kur varējām noklausīties par servīzes vēsturi un pat uztaisīt savu šķīvīti, vai divu veidu krūzītes ar savu dizainu,  bija ļoti interesanti.”

“Ļoti interesanti, daudz ko uzzināju par servīzēm, servīžu vēsturi un veidiem, un porcelāna ražošanu.”

“Ekskursijā uz Rīgas Porcelāna muzeju bija diezgan interesanti braukt. Tur pastāstīja visu par servīzēm un to tipiem un to vēsturi. Katrs varēja apzīmēt trauku pēc savas izvēles, divu veidu krūzes un šķīvīti.”

“Man patika izrotāt krūzi un varēja izpausties, kā arī bija interesanti uzzināt par dažādām  servīzēm tējas, kafijas un brokastu, bija aizraujoši izmantot dažādas krāsošanas metodes.” “Vakardienas ekskursija uz porcelāna muzeju bija ļoti interesanta, man ļoti patika veidot savu krūzi, un es gaidu, kad tās būs gatavas!! Labprāt atkārtotu šo!”

“Latvijas skolas soma” ietvaros nolēmām pievērsties vēl mūsu klasei neizzinātam dokumentālā kino žanram.

K/t “Splandid Palace” 11. aprīlī bija īpaši skolēniem noorganizēts kino seanss “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”. Dokumentālā filma bija pilnmetrāžas, t.i. nedaudz garāka par 2 stundām. Skolēni bažījās, ka būs garlaicīgi, būs grūti nosēdēt. Tagad taču pārsvarā skatāmies mini seriālus, kas ilgst no 30 minūtēm līdz 1 stundai.

Filma izrādījās interesanta, tā noturēja skolēnu uzmanību, raisīja interesi. Filmā varēja hronoloģiskā secībā redzēt vēstures notikumus, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī Gruzijā un Krievijā. Bija parādītas dažādas intervijas ar pašu Podnieku, tika lasīti Podnieka dienasgrāmatu fragmenti. Līdz ar to bija iespēja iepazīt arī Podnieka personību, viņa domas par dzīvi kopumā.

Pēc filmas noskatīšanās uz tikšanos ar skolēniem bija ieradušās abas filmas režisores Antra Cilinska un Anna Viduleja. Izveidojās ļoti interesanta saruna starp skolēniem un režisorēm. Bija daudz jautājumu no abām pusēm. Bija iespēja pajautāt par to, kas nebija skaidrs pēc filmas noskatīšanās. Tikšanās ilga apmēram pusstundu.

Pārrunājot iespaidus, skolēni atzina, ka labprāt skatītos vēl kādu dokumentālo kino, esot bijis tiešām interesanti, kaut arī visu nebija sapratuši (bija jautājumi par faktiem, par filmas mākslinieciskajiem paņēmieniem, filmas uzbūvi).

15. februārī mūsu 5.a klase kopā ar dažām citām klasēm devāmies uz VEF Kultūras pili, kur gribējām noskatīties koncertu no cikla “Mūzika Tev. Savādāk”.

Dažas pārdomas pēc koncerta apmeklējuma:

• “Koncertprogrammā bija iekļauti šādu mākslinieku priekšnesumi: Tautumeitas, Grēta un grupa “Dzelzs Vilks”.  Tautumeitu priekšnesums bija kā krāšņa izrāde – interesanti tērpi, skaista horeogrāfija. Diemžēl, nevarēja saprast dziesmu vārdus. Grēta mums ļoti patika. Viņa ir tā kā viena no mums. Jauna, stilīga un vienkārša. Grētas priekšnesuma laikā visa publika cēlās kājās, dejoja un dziedāja līdzi.  “Dzelzs Vilks” iesaistīja arī publiku. Bija jāizpilda kustības un jādzied.” K.N.
• “Man koncerts ļoti patika, jo tur dziedāja Grēta un Dzelzs vilks. Bet pēc koncerta man ļoti sāpēja galva, jo bija ļoti skaļi.” E.O.
• “No sākuma redzējām Tautumeitas, tas bija ļoti aizraujoši! Tad redzējām Grētu, – kad viņa dziedāja, visa zāle bija kājās un kustējās līdzi. Tad sekoja Dzelzs vilks. Tas bija vienkārši SUPER! Visi bija kājās un dziedāja līdzi, jo uz piedziedājuma “ūūū” bija jādzied līdzi visiem kopā. Tas bija visforšākais koncerts pasaulē!” Š.G.
• “Man visvairāk šajā koncertā patika Tautumeitas. Un vēl man patika, ka daudzi bija VEF Kultūras pilī”. K.D.
• “Mēs bijām VEF kultūras namā. Mēs tur redzējām vairākus māksliniekus. Tur bija Tautumeitas, Grēta un Dzelzs vilks. Man visvairāk patika Tautumeitas un Grēta. Man nepatika Dzelzs vilks, jo man nepatīk viņu dziesmas. Bet tomēr man patika tas brīdis, kad dziedājām kopā līdzi “ūjā, ūjā, nikni vilki”. E.D.

                NESTER CUSTOM Metāla mākslas galerijā ESCAPISM  atrodas mākslinieciski izvietotas izstāžu zāles ar metāla mākslas skulptūrām un mēbelēm, izveidotām no auto moto detaļām.  Dizaina mēbeļu un skulptūru autors ir Aleksandrs  Nestjeruks. 9.b un 10.b klases skolēni kopā ar skolotājām devās uz šo galeriju. Pirms tam bija dažādi minējumi par to, ko ieraudzīs izstādē.

Galerijā redzējām pārsteidzošus metāla darbus, kas izgatavoti ar lielu izdomu. Viss sākās ar to, ka Aleksandram gribējās izveidot savu motociklu ar savu dizainu, lai nevienam citam pasaulē nekas tāds nebūtu. Tālāk viņa aizraušanās ar motocikliem pārauga vēlmē radīt citus priekšmetus no vecām autodetaļām. Aleksandrs iemācījās tos tīrīt un savienot ar metināšanu.  

Tagad viņam ir vesela galerija ar dzīvniekiem, robotiem, krēsliem un pulksteņiem.  Preiļos, kur viņš dzīvo un  uzsāk savu radīšanu, ezera krastā atrodas liels kuģis no autodetaļām. 

Aleksandra Nesterjuka piemērs mums visiem skaidri parādīja, ka zināšanas vienmēr palīdzēs mums atrast savu vietu dzīvē.

31.janvārī devāmies uz VEF kultūras pili baudīt koncertu “Skolas muzikālie noslēpumi”, kurā orķestra “Rīga” pavadījumā Daumants Kalniņš parādīja, ka mūzika sastopama ne vien mūzikas kabinetā, bet arī citos mācību priekšmetos. Kopā izdziedājām R. Kaupera dziesmu “Joka pēc alfabēts”, kurai visi zināja vārdus un melodiju. Tāpat izdziedājām angļu alfabēta dziesmiņu  zvaniņu pavadījumā. Izvingrojāmies pie dziesmas “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”. Uzzinājām, ka dažāda augstuma skaņu spēj radīt pat gofrēta caurule un smilšpapīrs.

Daumants Kalniņš parādīja, ka pasauli var apceļot ne tikai ar dažādiem transportlīdzekļiem, bet arī ar mūzikas palīdzību. Rādot uz lielā ekrāna dažādu valstu karogus, atskaņoja šo valstu himnas vai populāru skaņdarbu fragmentus.

Aizraujošs bija arī cirka skolas direktora gaismas šova priekšnesums.

Mūsu valsts vēsture ir jāzina katram, jo bez tās nebūtu mūsdienu Latvijas, kurā tagad dzīvojam. Tādēļ projekta “Latvija skolas soma”  ietvaros pašā Ziemassvētku gaidīšanas laika vidū devāmies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.

Muzeja ekspozīcijā mēs izstaigājām vēstures takas no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienu neatkarīgajai Latvijai.

Bērniem interesanti bija vērot seno cilvēku dzīves veidu, kad nebija nekā no visa, pie kā tik ļoti esam pieraduši. Turpretī daudzus padomju laika eksponātus skolēni atpazina un zināja to pielietojumu.            

Izglītojamie guva iespaidu par vēsturisko Latvijas attīstību dažādos laika periodos.

12.a klases skolēni kopā ar skolotāju A. Drāki 12. decembrī apmeklēja Latvijas okupācijas muzeja “Stūra māju”, apskatījās ekspozīciju un noklausījās gida stāstījumu. Pirms tam tika izlasīts M. Bērziņa romāns “Svina garša” un Nacionālajā teātrī redzēta izrāde pēc šī romāna. Šī ekskursija bija kā noslēguma pasākums, lai labāk izprastu 1940.gada un vēlākā padomju laika represīvos pasākumus un politisko situāciju Latvijā.

Ekskursija rosināja skolēnus dalīties pieredzē ar vecvecāku stāstiem par šo laiku.

Mākslas galerija “Nester Custom” atrodas Rīgā, Vaļņu ielā 4.

Rīgas 66.vidusskolas 9.^a klases izglītojamie to apmeklēja 6.decembrī. Galeriju izveidojis Aleksandrs Nesterjuks, kurš savu pirmo aizraušanos un profesiju, auto remontu ir pārvērtis citā līmenī – mākslā. Galerijā var iepazīties ar mākslas priekšmetiem, kas veidoti no dažādām, jau nederīgām auto un motociklu detaļām. Apskatāmas skulptūras, kas rosina iztēli un liek aizdomāties par dažādām dzīves situācijām. Ilgāk pavadot laiku galerijā, no jauna var ieraudzīt dažādas sīkas detaļas. Mākslinieks ir izveidojis arī dažādas kreatīvas, funkcionējošas dizaina mēbeles, kā krēslus, galdus, spoguli.

Klases kolektīvā domas un emocijas pēc galerijas apmeklējuma bija dažādas. Kādam dažas skulptūras šķita pārāk izaicinošas, ar provokatīviem nosaukumiem. Bet kopumā visus pārsteidza un aizrāva mākslinieka izdoma, stilīgi nestandarta risinājumi.

“Neredzamā Pasaule” ir muzejs, kura ekspozīcija atrodas pilnīgā tumsā, nav iespējams redzēt, taču ir iespējams pielietot pārējās cilvēka maņas un sajust muzeja satura neierastā veidā. Mēs visi neredzīga gida pavadībā tumsā iepazīstam objektus un pielietojam dažādas maņas: dzirdi, tausti, ožu un garšu. Muzeja tumsā mērķis – dot iespēju iejusties neredzīgu cilvēku ādā un mēģināt pielāgoties neierastiem apstākļiem.

Ieejas maksa muzejā ir diezgan augsta tādēļ muzeja apmeklējumu finansēja kopā “Latvijas skolas soma” un skolēnu vecāki.

Mēs apskatījām piecas interaktīvas telpas: dzīvokļa istabu, trokšņainu ielu, klusu parku, pārtikas tirgu, muzeju un kafejnīcu.

Skolēni: Muzejā bija ļoti interesanti, prom devāmies pārpildīti ar emocijām.

D. Ņekrasovs – “Es obligāti atnākšu vēlreiz ar draugiem, lai izjustu emocijas.”

M. Blaževičs – “Es pastāstīšu citiem, kā neredzīgi cilvēki jūtas un kā dzīvo reālajā dzīvē.”

2023.gada 14.decembrī 12. b un 8. b klases skolēni izmantoja “Latvijas skolas soma” piedāvājumu un apmeklēja nodarbību “Kas ir Romantisms” mākslas muzejā “Rīgas Birža”.

Skolēniem tika piedāvāta interaktīva nodarbība. No sākuma viņi varēja demonstrēt savas zināšanas skolas programmas ietvaros, tālāk ar gida- konsultanta palīdzību spēles formātā ieguva jaunu un interesantu informāciju šajā tēmā.

Skolēniem ļoti patika muzejs un tā ekspozīcija. Viņiem izdevās apmeklēt ne tikai romantisma ekspozīciju, bet arī izpētīt citas zāles un izstādes. 40 minūšu vietā, ekskursija ilga vairāk par 2 stundām, un skolēni kopā ar skolotāju izlēma ekskursiju atkārtot arī nākamgad.

Mūsu mērķis bija izzināt un klātienē pieredzēt Latvijas kultūras vērtības: izpētīt muzeja ekspozīcijā dizaina kolekcijas priekšmetus, kas pārstāv dizaina atšķirīgos veidus – rūpniecisko dizainu, modes dizainu, rotu dizainu u.c. Iepazīties ar vienu no galvenajām tekstilmākslas apdrukas tehnikām – sietspiedi jeb madarošanu.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju bijām apmeklējuši vairākas reizes – pirmajā reizē apskatījām muzeja pamatekspozīciju, nākamais apmeklējums bija saistīts ar Arno Jundzes grāmatā “Kristofers un ēnu ordenis” aprakstītajām ēkām un telpām (bijām tur, kur parasti apmeklētājus neielaiž).  

Nolēmām vēlreiz doties un šo muzeju 1.decembrī – šoreiz, lai iepazītos ar dizaina tradīcijām Latvijā, kā arī praktiski pamēģinātu madarošanu.

Muzejā mūs sagaidīja ļoti laipni darbinieki, kas radīja mierīgu un patīkamu atmosfēru. Kārtējo reizi atkārtojām, kādi ir muzeja apmeklējuma noteikumi.

Sākām ar muzeja pamatekspozīcijā redzamo dizaina priekšmetu apskati. Interesi izraisīja stilizēto tautas tērpu izgatavošanā izmantotie materiāli – zobrati, spuldzītes, diodes, monētas un vēl, un vēl!  

Pirms madarošanas nodarbības apskatījām gleznotāja un lietišķās mākslas meistara Anša Cīruļa madarojumus jeb dažādus sietspiedes tehnikā sagatavotus apdrukātus darbu paraugus. 

Tālāk sekoja sagatavošanās darbam – attēla izvēle, darba vietas sagatavošana, gides instruktāža par darba norisi. Mums izstāstīja par to, kā tiek uz speciāla sieta ar gaismā cietējošu krāsu sagatavots zīmējums, kādas krāsas tiek lietotas zīmējuma drukai uz auduma, pēc kāda principa izvēlēties krāsas, kā krāsu “uznes” uz auduma.

Darboties bija interesanti. Vajadzēja izlīdzināt audumu, lai nebūtu krunciņu, savstarpēji palīdzēt viens otram pieturēt darba rāmi, pēc tam izmazgāt rāmī iestiprināto sietu no krāsas pārpalikumiem.

Katrs izgatavojām sev tīkamu dizainu uz saviem t-krekliņiem vai citiem auduma priekšmetiem. Tā mēs ar gides palīdzību tapām par māksliniekiem!

Skolēnu domas par madarošanas nodarbību:

• Mūsu klases ekskursijā man patika madarošana un arī korejiešu keramikas izstāde.
• Kreklu apzīmēšana gāja labi un ātri.
• Mēs šeit nebijām pirmo reizi. Man, kā lielākajai daļai patika madarošana. Šīs metodes dēļ mans neskaistais krekls izskatījās jauns un labs.
• Muzejs bija ļoti skaists, un pati madarošana bija interesanta.

Kā bonuss muzeja apmeklējumam, bija iespēja redzēt izstādi “Korejas keramikas māksla. PAŠTERAPIJA.” Darbi bija skaisti, izgatavoti dažādās tehnikās. Tos rūpīgi aplūkojot, sapratām, ka bez mākslinieciskajām prasmēm nepieciešama milzīga pacietība un precizitāte šāda darba veikšanai.

Skolēnu domas pēc muzeja pamatekspozīcijas un izstādes apskates:

• Es biju ļoti pārsteigts par ēku, arī dzīvot tur būtu brīnišķīgi.
• Muzejs bija interesants. Man liekas, ka tur būtu nepieciešams vēl viens stāvs.
• Man ļoti patika apskatīt korejiešu mākslinieku izstādi.
• Es sāku domāt, ka keramikas izstādē bija par maz mākslas darbu.

Iespējams, ka šis nebija mūsu pēdējais DMDM apmeklējums, jo muzejā ir vēl citas radošās nodarbības, kā arī regulāri tiek organizētas dažādas izstādes.

Rīgā jau kādu laiku darbojas uzņēmums “Neredzamā pasaule”, kura uzdevums ir mazināt stereotipus par neredzīgiem cilvēkiem un veicināt tolerances attīstību Latvijas sabiedrībā.

Novembra sākumā mēs, 9.b un 10.b klases skolēni, apmeklējām  piecas pilnībā aptumšotas telpas neredzīga gida pavadībā: “Dzīvojamā istaba”, “Muzejs”,  “Pārtikas veikals”, “Rosīga iela un dabas parks” un “Kafejnīca”.

Katrā telpā mēs piedzīvojām to, ko neredzīgs cilvēks piedzīvo katru dienu. Ejot no mājām uz muzeju, pa rosīgu ielu, pāri tiltam, kas ieved parkā,  mēs  bijām neredzīga cilvēka situācijā, un caur viņa skatupunktu izjutām, ka tikai caur pieskārieniem neredzīgs cilvēks uzzina par apkārtējo pasauli. Tas mums lika aizdomāties par dizaina nozīmi neredzīga cilvēka ikdienas dzīvē.

“Kafejnīcā” mums bija iespēja pajautāt vēl dažādus mums interesējošos jautājumus par neredzīga cilvēka ikdienu un šķēršļiem, ja tādi vispār ir. Uzzinājām ka, neredzīgiem cilvēkiem ir iespēja mācīties augstskolā, bet grūti atrast darbu. Uzzinājām, ka sapņus redz tikai tie, kuri bija piedzimuši redzīgi un zaudēja redzi vēlāk.

Sākumskolas skolēni ir lieliski zīmētāji – par to varam pārliecināties skolas gaiteņos un klasēs, kurus rotā mazo mākslinieku darbi.

Taču šodien, iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros mums, 1.a un 4.a klases skolēniem, bija iespēja aplūkot un censties izprast mākslas darbus, kuru mājvieta ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pārsteidzoša bija krāsu, formu un attēloto personāžu daudzveidība: portreti, sadzīves skati un brīnišķīgas dabas ainavas, par ko bērniem saprotamā valodā pastāstīja muzeja gide.

Kļuva skaidrs, ka lai kļūtu par lielisku mākslinieku, ar talantu vien nepietiek –  nepieciešama izglītība un ilgs, rūpīgs darbs.

Tomēr jācer, ka šī atziņa nekavēs kļūt par māksliniekiem tos, kam tuva krāsu, formu un dažādu zīmēšanas tehniku pasaule.

Novembris ir Latvijas svētku mēnesis, tāpēc iniciatīvas “Latvijas Skolas soma” ietvaros 9.novembrī mūsu 7.a klase  apmeklēja Latvijas Kara muzeja muzejpedagoģisko programmu “Kā kļūt par karavīru?”

Skolēnu atsauksmes ir ļoti pozitīvas, piemēram, Agate uzskata, ka nodarbībā iemācījāmies ievērot disciplīnu, Kaspars – izpildīt  dažādus karavīra uzdevumus, Edgars – ātri reaģēt, bet Matilde – sadarboties ar klasesbiedriem.

“Gida vadībā bija jāveic dažādi uzdevumi: jāuzvelk gāzmaskas, jāieliek patronas patronu lentē, jāšauj mērķī. Visiem ļoti patika vadītājs, kurš interesanti un aizraujoši vadīja nodarbību. Bieži smējāmies un tādēļ īsti precīzi nevarējām veikt uzdevumus.” –  Anete.

Kopumā nodarbība bija ļoti aktīva un interesanta. Pēc tās visi devāmies aplūkot muzeja pamatekspozīciju.

Vide, kurā pavadām ikdienu ietkemē mūs visdažādākajos veidos. Par laimi mums ir iespēja iesaistīties un veidot apkārtējo vidi arī pašiem.

Iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros izvēlējāmies radošo darbnīcu “Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks” – arhitektūra pilsētvidē. Pie mums viesojās un nodarbību vadīja arhitektes Renāte un Līva.

 Vispirms mums pastāstīja par to kā jebkura celtne ietekmē apkārtējo vidi un maina to. Kā pilsētu arhitektūra tiek pielāgota dabas apstākļiem, kāpēc vietās, kur ir iespējamas smilšu vētras ēkas ceļ tieši tā, kā ar ēku izvietojumu iespējams mainīt vēja plūsmas. Uzzinājām daudz informācijas par iespaidīgākajām ēkām pasaulē.

Praktiskajā daļā tikām sadalīti trīs darba grupās. Katra grupa saņēma vienu un to pašu objektu, bet izlozējām vidi, kurā būs jāizvieto objekts. Pirmajai grupai objekts bija jānovieto Latvijas mazpilsētā, otrajai – lietusmežos, bet trešajai grupai objekta izvietošana bija jāveic Manhetenas debessskrāpju rajonā. Katrai grupai tika arī savs mērogs pret kuru objekts bija jāprojektē.

Sākām ar objekta izgriešanu no izklājuma un tā salīmēšanu.

Pirmā grupa plānoja objektu novietot bērnu spēļu laukumiņā, kā spēļu mājiņu, kura novietota virs zemes. Izmantojot daāždus pieejamos materiālus tapa makets ar bērnu un vecāku siluetiem, tika salīmētas kāpnes un izvietoti koki.

Otrā grupa izveidoja ļoti daudz krūmu un zaļo augu, viņu objekts, kurš pildīja seifa jeb noliktavas funkciju bija noslēpts klints alā, kurai pāri krita ūdenskritums. Savukārt trešā grupa iekļāvās debesskrāpju vidē un starp divām stilizētām augstceltnēm izvietoja savu objektu, kurš pildīja ekskluzīvas naktsmītnes funkciju, uz to varēja nokļūt pa gaismu atstarojošu spoguļvirsmu. Šī grupa projektējot savu objektu izmantoja visvairāk dažādu materiālu tajā skaitā stieples, foliju, divpusējo līmlentu un citus.

Noslēgumā darba grupas prezentēja savus radītos darbus, iepazīstināja ar vidi, kurā objekts izvietots un pamatoja kāpēc izvēlējās šādu objekta izvietojumu.

Pēc nodarības skolēni izteica savas domas, iepazīsimies ar tām!

Kristers: Man nodarbība ļoti patika uzzināju daudz ko jaunu par arhitektūru. Un kā apkārtējā vide var ietekmēt ēkas dizainu. Tā kā man ļoti interesē darbmācība man šī nodarbība patika.

Laura: Bija daļēji interesanti, daudz ko uzzināju par arhitektūru, bija interesanti uzzināt ko jaunu, taču bija garlaicīgi veidot kompozīciju, pietrūka laika, lai izveidotu to, kas bija plānā.

Anastasija: Es iemācījos no šī pasākuma kā veidot maketu attiecībā pret apkārtējo vidi un cilvēka garumu. Bija interesanti izmantot arī līdzekļus un materiālus, kurus iepriekš neizmantoju.

Vija: Man patika šī nodarbība ”Skolēns. Pētnieks. Pilsētnieks” par arhitektūru. Mani ieinteresēja arhitektisko modeļu izveide. Teorētiskā daļa par to kā? Kur? Un kāpēc tieši šāda arhitektūra? Bija ļoti interesanta. Rekomendēju šo nodarbību un gribētu tādas vēl.

Sofija: Šī nodarbība man diezgan patika, uzzināju jaunu informāciju, iemācījos kaut ko jaunu, bet tomēr es neteiktu, ka tas bija pārāk interesants un aizrautīgs. Vienkārši kaut kas jauns.

Raivis: Es domāju šodiena bija diezgan forša. Nevajadzēja daudz uzreiz darīt, bet vienu lietu un kuru vajadzēja koncentrēties un taisīt. Uzdevumi bija viegli un bez problēmām uztaisāmi.

Arhitekti par skolēnu veikumu izteicās atzinīgi un nodarbības noslēgumā uzzinājām, kas ir šis objekts patiesībā un kur tas atrodas.

Mūsu objekta prototips bija Portugāles pilsētā Porto esošās Nīderlandiešu arhitekta Remmenta Lūkasa Kolhāsa koncertzāles “The Casa da Músic” samazināta versija. Tas vēlreiz apliecināja, par vides un arhitektūras mijiedarbību.

Nodarbības laikā ne tikai uzzinājām par arhitektūru un vidi, bet arī par arhitekta profesiju un darba iespējām strādājot šajā profesijā.

Šogad iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros mēs, 3.a klase, devāmies ekskursijā uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur skolēni gida apmeklējām ekspozīciju zāli. Tajā tika vēroti dažādi tradicionālie un mūsdienu tautas lietišķās mākslas darbi, kā piemēram, Latvijā veidoto auduma dizaini kopš 20.gs. 60.gadiem un līdz pat mūsdienām. Skolēni ieguva zināšanas par dažādu materiālu faktūrām un formām. Tāpat tika atklāta svarīga tēma par ekoloģiju.

 Pēc ekspozīcijas apskates skolēniem tika dota iespēja padarboties praktiskajā darbnīcā un noslēgumā salikt apskatīto trauku attēlus puzles veidā.

Pēc muzeja apmeklējuma skolēni sniedza atgriezenisko saiti par redzēto un dzirdēto. Vislielāko iespaidu uz skolēniem atstāja gleznas, plakāti un citas sienas dekorācijas, kas veidotas no otrreiz lietojamajiem materiāliem.

“Latvijas Skolas somas” ietvaros apmeklējām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju. Piedalījās visi 2.a klases skolēni. Izvēlējāmies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja patstāvīgo ekspozīciju, lai iepazītos ar tradicionālās un mūsdienu tautas lietišķās mākslas darbiem. Muzeja apmeklējums bija sasaucās arī ar Dizaina un tehnoloģijas mācību priekšmetā apgūstamo vielu – Kā veido izstrādājumus ar dažādām faktūrām.

Apskates laikā skolēni iepazinās ar ekspozīciju, kas iepazīstina ar Latvijas dizainu no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām un ar fabrikas “Rīgas audums” laikmeta rakstiem. Bērniem bija arī iespēja pašiem padarboties praktiskajā darbnīcā.

Pēc apmeklējuma skolēni atzina, ka paticis stāstījums par  interesanti veidotajiem tērpiem no dažādiem otrreiz lietojamiem materiāliem.

Interesanti, ka bērni saskatīja kopīgus momentus arī ar ekoloģisko tēmu Dabaszinībās un tikko notikušo “Rīcības dienu” aktualizēto tēmu “Planēta pirmajā vietā”. Tāpat skolēniem ļoti patika pašiem praktiski darboties darbnīcā. Aizraujošs licies arī apmeklējuma noslēgums, kur puzlē vajadzēja salikt šķīvjos attēloto zīmējumu.

Muzejā iegūtās dažādās idejas un iespaidus skolēni tālāk ieliks Ziemassvētku dāvanu izveidē, kad tiks dots uzdevums veidot darbus no plastikas.

19. oktobrī 11.a klase apmeklēja laikmetīgās mākslas izstādi Hanzas Peronā “Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums”. Tā ir mākslinieka Ulfes Loto un kuratora Jākoba Lilemozes radīta hiperrealistiskā fantāzija par Kentauru ģimeni,  kas nonākusi uz planētas Zeme. Pasākums notika “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Izstāde,  kas neatstāja vienaldzīgu. Dažos tā radīja neizpratni, nepatiku, bet dažus tā rosināja domās fantāziju turpināt dažādu žanru stāstos – piedzīvojumu, zinātniskās fantastikas un romantiskajā. Nodarbības laikā skolēni grupās pārrunāja redzēto, iesaistījās radošās rakstīšanas aktivitātē.

Šī bija lieliska iespēja pārrunāt iegūtās emocijas, kas katram izrādījās tik atšķirīgas un atklāja to, ka katrs dzīvojam savā fantāziju pasaulē.

2023.gada 3.oktobrī, mēs, 7.a klases skolēni, devāmies ekskursijā uz Kuldīgu. Ceļš uz Kuldīgu bija garš, bet autobusā šīs 3 stundas šķita kā dažas minūtes.

Iebraucot pilsētā, pirmais, ko mēs apmeklējām bija Ventas rumba – platākais ūdenskritums Eiropā.

Pastaigājoties devāmies uz pilsētas centru, kur mūsu galamērķis bija Kuldīgas “Dzīvais muzejs”. Šo muzeju apmeklējām  iniciatīvas Latvijas skolas soma ievaros.

Ekskursija “Dzīvajā muzejā” bija kā pastaiga cauri pilsētas vēsturei gida pavadībā. Septiņās telpās bija atdzīvināti stāsti par dzīvi pilsētā tajos tālajos laikos, kad Kuldīgu sauca par Goldingenu.

Skolēniem īpaši interesanti likās stāsti par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku: 

  “Muzejā bija ļoti interesanti un spocīgi. Tur stāstīja cik nežēlīgi sodīja visus, kuri neklausīja, vai kā citādi bija izpelnījušies nežēlastību.” Haralds N.

   “Mani iespaidoja stāstījums par bada laiku un mēra epidēmiju, kad nomira 90% no iedzīvotāju skaita tuvākajā apkārtnē.” Jeļizaveta S.

  “Man patika telpa, kurā bija imitēts brauciens ar kuģi pa jūru. Par kuģi to nevarētu nosaukt, drīzāk par lielu laivu, bet sajūtas bija ļoti reālas.” Anete K.

  ,,Šis bija muzejs, kurā nemaz nebija garlaicīgi. Kad hercoga Jēkaba lelle negaidot pacēla galvu, mēs visi nobijāmies un skaļi bļāvām.” Mārcis K.

   Vēl mēs izbraucām ekskursijā ar Rumbas busu pa pilsētu un uzzinājām daudz faktu.

Ja ekskursijas sākumā likās, ka Kuldīga ir maza pilsēta, tad beigās jau tā vairs nešķita.

“Mūs veda ekskursijā gan ap māju, gan pašā mājā. Mums bija ļoti laba gide. Muzejā man patika telefons, kurā varēja dzirdēt, kā pats O. Vācietis lasa savu dzeju.” /Elīza/

“O. Vācieša muzejā bija ļoti interesanti un aizraujoši. Mani visvairāk aizrāva tas, ka varēja redzēt, kā O. Vācietis ir agrāk dzīvojis. Bija interesanti dzirdēt, kā O. Vācietis ticis tik tālu (daudz sasniedzis).” /Kate/

“Aizgājām uz muzeju. Tur mēs satikām Daci (mūsu gidi). Viņa  mums stāstīja par O. Vācieša dzīvi, ar ko viņš nodarbojās, rādīja viņa fotogrāfijas.” /Gvido/

“Ienākot pagalmā, redzējām pieminekli, kas veltīts O. Vācietim. Ieejot dziļāk pagalmā, gide Dace mums parādīja O.V. nopirktos Rīgas bruģa akmeņus. Ieejot iekšā, redzējām O.V. dzīvokli, viņa nelegālās grāmatas, pastmarku un piespraužu (nozīmīšu), grāmatu, akmeņu un termosu kolekciju, utt.

Atziņas: man šis muzejs patika, varētu aiziet vēlreiz; domāju, ka informācija, ko ieguvu, varētu man dzīvē noderēt, it īpaši lielākās klasēs; man ļoti patika, iesaku aiziet.

Maija otrajā pusē 7.a klases  skolēni “Latvijas skolas soma” ietvaros apmeklēja Rīgas Jūgendstila centru, kas atrodas “klusajā” centrā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā Alberta ielā 12.

Tikšanās vieta šoreiz bija tuvu muzejam, nevis skolā.

“Satikāmies pie 13.vidusskolas, tad devāmies uz muzeju kopā. Ilgi nebija jāiet, nonācām tur 7 minūšu laikā.” /Kate/

“Ieejot ēkā, ieraudzījām ļoti greznus griestus, telpās bija moderns dizains, Mūs sagaidīja gide, ģērbusies tam laikam atbilstošās drēbēs. Mēs noskatījāmies 2 filmas – pirmā par to, kāda varēja būt viena dzīves diena cilvēkiem, kas dzīvoja šajā dzīvoklī, otra – par jūgendstila ēku daudzumu un izskatu Rīgā.” /Renārs/

“Gides pavadībā mēs nokāpām pagrabstāvā, kur iekārtota kino zāle. Mums ieslēdza filmu, kas vienlaikus bija gan garlaicīga, gan interesanta. Muzejā viss bija ļoti skaisti un viss bija ļoti dārgs.” /Gvido/

“Pēc filmas mēs devāmies uz dzīvokli, kuru redzējām filmā. Mūs izveda ekskursijā pa dzīvokli un pastāstīja par telpām, mēbelēm un dažādiem priekšmetiem. Dzīvoklī viesu uzņemšanas – reprezentācijas telpas bija ļoti skaistas, un man tās patika.”/Elīza/

“Bija ļoti interesanti redzēt jūgendstilā iekārtotas istabas, redzēt, kā cilvēki agrāk dzīvojuši.”/Kate/

Dzīvoklī bija Latvijas amatnieku darinātas mēbeles, trauki, kā arī dažādi sadzīves piederumi. Redzējām paša arhitekta izprojektēto un joprojām darbojošos apkures sistēmu.

Uzzinājām, ka dzīvoklis sastāv no 2 daļām: vienas – reprezentācijas telpas, kurās tiek pieņemti darījumu cilvēki vai viesi, otras- personīgās telpas, kurās netiek ielaisti svešinieki. Pirmās bija ļoti plašas, bagātīgas, skaistas un pat greznas, ar parketa grīdām un greznām durvīm, savukārt otras – nelielas, vienkāršas, pieticīgas, ar dēļu grīdām, vienkāršām durvīm, bet tomēr ērtas.

Muzejā ir diezgan liela digitālā ekspozīcija. Kā viena no “atrakcijām”, ko izmantojām, bija iespēja uzprojektēt no sagatavēm savu sapņu ēku jūgendstilā. Otra – varēja nofotografēties jūgendstila ietērpā.

Mūsu secinājumi un ieteikumi: kopumā šis muzejs patika, un es visiem iesaku tur aiziet; uz šo muzeju ieteiktu aiziet cilvēkiem, kas interesējas par vēsturi un mākslu.

2023. gada 3. aprīlī mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, piedalījāmies mākslas nodarbībā. Mākslas nodarbībā iepazināmies ar tradicionālās un netradicionālās glezniecības tehnikām, mācījāmies gatavot mākslas darbu no smiltīm mākslinieces Daigas Kaufmanes vadībā.

Darba veikšanai bija nepieciešama paplāte, karotīte, zīmējuma šablons un jūras smiltis dažādās krāsās. Mūsu uzdevums bija, izmantojot šablona lipīgās daļas, izveidot mākslas darbu no smiltīm. Darbs prasīja pacietību un precizitāti.

Ar tādu mākslas darba veidošanas tehniku saskārāmies pirmo reizi, tādēļ viss šķita interesanti. Izdevās skaistas un krāsainas glezniņas.

Bijām ļoti apmierināti ar iepriekšējo pieredzi, apmeklējot nelielo kinoteātri “KinoBize”, kas atrodas piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no skolas, tāpēc izvēlējāmies to apmeklēt vēlreiz, lai noskatītos filmu “Jelgava 94”.

 Filma ’’Jelgava 94’’ ir 2019. gada Latvijas spēlfilma. Filmas režisors ir Jānis Ābele, tā veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem.

Filma tika nominēta deviņām Lielā Kristapa balvām, no kurām ieguva četras — labākais spēlfilmas režisors, labākā aktrise otrā plāna lomā, labākais kostīmu mākslinieks un labākais grima mākslinieks.

Šī mācību gada laikā izlaiduma klase latviešu valodas un literatūras stundās jau bija analizējusi šo darbu, kā arī skolēni bija veidojuši prezentāciju, līdz ar to likumsakarīgi, ka izvēlējāmies doties uz šo filmu.

Savukārt vienpadsmitās un desmitās klases skolēni, filmu būs redzējuši pirms grāmatas lasīšanas un arī viņiem šī pieredze noderēs turpmākajā mācību procesā.

Turpinājumā skolēnu redzējums par filmu un kinoteātri “KinoBize”.

Jānis: Man šis kinoteātris pats par sevi likās ērts un mājīgs. Filmas nav problēma skatīties, lai arī kurā no sēdvietām atrastos. Iespēja iegādāties tēju vai kafiju pirms filmas un izdzert to filmas laikā man liekas jauki un forši.

Kopumā bija prieks tur noskatīties šīs divas filmas (Mātes piens un Jelgava94), un ceru kādreiz aiziet uz vēl kādu.

Jānis: Atkal, tāpat kā par filmu “Mātes piens” arī šī filma kopumā bija laba. Filmas ne vienmēr atveido grāmatu sižetus tā, kā tie orģināli ir, ļoti bieži kaut kas tiek pamainīts, un šo argumentu var pieskaņot arī pašai filmai.

 Galvenā nianse, kas visvairāk iekrita acīs, ir galvenā varoņa – Jāņa – izskats. Jau paša romāna sākumā noprotam, ka Jānim ir brilles, tomēr filmā viņam tādu nav, tikai viņa jau pieaugušajam tēlam ir. Runājot par to, interesanta nianse filmā bija, ka Jānim klāt gandrīz vienmēr kaut kādā veidā bija viņa mūsdienu “es”. Būtībā Jāņa izskatu kā tādu bija grūti saistīt ar romānu. Atšķirībā no romāna viņa mati vienmēr bija īsi, turpretī romānā viņš tos audzēja.

Jelgava bija attēlota, manuprāt, perfekti, jo pati Jelgava līdz mūsdienām nav ļoti izmainījusies. 

Filma iepazīstināja ar 90. gadu subkultūru, par tās attēlojuma precizitāti es nevaru strīdēties, arī izvēlētā mūzika bija iederīga.

Raitis: Filma Jelgava 94 bija interesanta adaptācija, kurai bija izlaistas dažas daļas no grāmatas, kaut kas arī pamainīts tēlu izskatā un drusku sižetā, bet tas neietekmēja sižeta līkni un filmas uztveršanu. Kopumā man filma patika, bet varēja būt labāka.

Laura un Helēna: Stāsts ir par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas alternatīvajai kultūrai. Stāsts ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi.

Četrpadsmitgadīgais Jānis cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi – Nāve un Zombis – aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē: ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un līdz asarām jānoved skolotāji.

Tas ir Stāsts par pieaugšanu tīņa acīm. Nostāšanās pret visu, savas nepasaules radīšana. Savas identitātes meklēšana un izpaušana. Brīvības meklēšana. Paaudžu konflikts. Dažādu vielu lietošana. Pievēršanās jaunām interesēm.

Filma iesākas ar galveno varoni pieaugušā vecumā, atklājot to, ko galvenais varonis vēl nezin, proti, ka tūlīt iesāksies viņa dzīves labākā daļa, kas rada spriedzes momentu. Manuprāt, šī ir interesanta ideja, jo grāmatā pieaugušais Jānis bija it kā nemanāmi visu laiku klāt katrā notikumā. Tādēļ es vēlējos redzēt, kā filmā to izdosies panākt.

Pirmkārt, man visvairāk patika beigu saruna starp abiem, kad pusaudžu Jānis prasa: Un ko tālāk? Un atbilde skan: Vienalga. Kas pasaka to, ka viss būs labi, tikai vajag izbaudīt mirkli. Vai arī moments, kad pieagušais Jānis pat spēj fiziski ietekmēt filmas norisi pastumjot jaunieti nost no ceļa, lai viņam neuzbrauktu mašīna, nostādot viņu sargeņģeļa tēlā, kas uzmana pats sevi.

Tomēr, man īsti nepatika brīži, kad pieaudzis cilvēks seko jaunietim naktī vai skolā tieši aiz muguras, kas radīja mulsinājumu un pat nepatīkamas sajūtas. Kā arī, pieagušā Jāņa loma vairāk atgādināja stāstītāju, kurš apraksta to, ko arī skatītājs redz. Manuprāt, viņam būtu vajadzīga svarīgāka nozīme.

Filma tāpat, kā grāmata beidzās bez kārtīga atrisinājuma. Jo tās sižets ir diezgan brīvs, neļaujot iedziļināties tikai vienā epizodē vai problēmā un nenonākot pie viena secinājuma. Tas ir atmiņu stāstījums, kura autors cenšas atklāt savus spilgtākos bērnības notikumus, kas, protams, sākās pēc metāla iepazīšanas. Tie ir dzīves ceļa meklējumi, brīvības un pašidentitātes meklēšana, sacelšanās pret visu veco, ko atbalstīja puiša ģimene, radot arī konfliktu starp vecākiem, kuri nesaprata Jāņa aizraušanos ar metāla mūziku.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa stundās, izlaiduma klases skolēni analizēja Noras Ikstenas literāro darbu “Mātes piens”. Izmantojot iespēju, vidusskolas skolēni devās uz Kino Bize, lai noskatītos Ināras Kolmanes ekranizējumu pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa programmas apguves laikā, skolēnam katra temata apguvē jāizpilda trīs rakstveida uzdevumi, viens no tiem ir recenzija, ko skolēni veica pēc romāna “Mātes piens” un tāda paša nosaukuma filmas noskatīšanās.

            Grāmatu skolēni jau bija izlasījuši pirms kāda laika, tāpēc ar nepacietību gaidīja filmas parādīšanos uz ekrāniem.

Turpinājumā sekos skolēnu domas un īsas recenzijas par redzēto.

Jānis: Kopumā ilgi gaidītā filma bija laba. Pietrūka dažas sižetiskas nianses, kurām, manuprāt, bija būtiska loma grāmatām un tām vajadzēja nokļūt arī uz lielā ekrāna. Kā piemērus var izdalīt vienmuļo sižetu, aukstos tēlu dialogus, Bembija (kāmja) neparādīšanos, kas bija būtiski saistīts ar būra simbolu, kā arī filmas nobeigums bija aprauts.

Ja filmas uzdevums bija parādīt, kā tolaik cilvēki dzīvoja Padomju Savienībā, un kā tas laiks izskatījās, tad tas viņiem izdevās ļoti labi. Bet cilvēkam, kas vēlas izjust šo trīs sieviešu pārdzīvojumus un cīņu padomju iekārtas varā, ko izjuta, lasot grāmatu, tad to var nesagaidīt, jo filma to ļoti minimāli atspoguļo.

Galu galā manas ekspektācijas bija mazliet sagrautas, tomēr savs darbs, protams, filmā tika ieguldīts. Saprotams, ka filmas laiks ir ierobežots, un ielikt tajā visu nav iespējams, tomēr nozīmīgākais izpalika.

Laura: Ilgi gaidītā Ināras Kolmanes uzņemtā filma pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem ir beidzot nonākusi uz kinoteātru ekrāniem un skatītāju redzeslokā.

 Filmas motīvs, tāpat kā grāmatā, atspoguļo trīs paaudžu sieviešu trīssavienības – mātesmātes, mātes un meitas – likteni un savstarpējās attiecības, kuras paspilgtina vēsturiskais fons, kas gan nav notikumu centrā, tomēr ieņem ļoti svarīgu lomu sižeta atveidošanā.

Galvenās lomas atveidotāja Maija Doveika atklāj smagu un sirdi plosošu stāstu par talantīgu ārsti un māti Astru, kura “nevēlējas dot pienu savai meitai, lai viņa neuzsūktu viņas lietuvēnu”, taču, manuprāt, visas filmas garumā trūka tieši šī emocionālā pārdzīvojuma atklāšana, kas romānā ir uzmanības centrā. Filmā tiek nepilnīgi, diezgan virspusēji atklāts savstarpējo attiecību konflikts, proti, problēmu atklāsmēs izteikti trūka varoņu iekšējais monologs. Piemēram, ainā, kad meita Nora, kuru atveido Rūta Kronberga, kas ir pazīstama kā filmas “Bille” galvenā varone, dodas pie mātes uz laukiem, romānā tiek spilgti uzsvērts meitas pārdzīvojums un bailes, taču filmā mani kā skatītāju neaizkustināja tikai “skaistā bilde” jeb notikumu attēlojums.

Raitis: Skolas somas pasākums bija labs un atvēra jaunu skatu uz “Mātes pienu, un pati filma bija interesanta, bet emocionālās daļas pārlaida pāri vai izlaida un visus iekšējos monologs paturēja noslēpumā, kuri varētu palīdzēt citiem izprast dziļāk filmu, kuri nav lasījuši grāmatu.

Gunta: Mēs ar klasi, izlasījuši N. Ikstenas romānu, bijām sajūsmā, sagaidījuši “Mātes piena” ekranizējumu. Jāsaka, kā māte, savu meitu atstājusi bez piena, šī filma atstāja mūs bez sāta sajūtas – tā līdz galam neapmierināja mūsu izsalkumu pēc emocionāla iestudējuma.

Filma galvenokārt aizkustināja ar vēsturiskā padomju laikmeta atainojumu – “cepums” režisorei, bet īpaši scenogrāfiem, operatoriem un radošajai komandai par to! Skolotājas mums blakus slaucīja asaras, caur filmu atkal izdzīvojot savu jaunību, pionieru ierindas skates ritmiskos soļus un visu to divējādo taisnību ar “stukačiem”, skarbā krievu zābaka apsūdzībām, vērtību noklusēšanu, kas bija tā laika realitāte.

Kas pietrūka? Tās noteikti bija tēlu emocijas, iznestas un izsāpētas līdz galam. Mēs redzējām māti, ko atveidoja izcilā aktrise Maija Doveika, un nesapratām, kādēļ mātes noliegums pret dzīvi, bezpalīdzība, esot iesprostotai “būrī”, dusmas un aizvainojums par salauzto sapni netiek parādītas līdz galam. Caur aprautajiem dialogiem un kadriem, kur māte uzcītīgi smēķē, mēs tās nojautām, jo zinājām, ka tām tur jābūt, taču nespējām tās “sagaršot”.

 Tas pats par meitu, ko atveidoja talantīgā Rūta Kronberga, kurā kūsā milzu potenciāls. Mēs redzējām viņas pamestības sajūtu, rūpes, nožēlu, bet kur izpalika tik svarīgie iekšējie dialogi? Mūsuprāt, tie bija visnotaļ nepieciešami, lai atklātos šī absurdā, iekšējā disonanse, ar ko Norai nācās uzaugt. 

Tā arī Jese, kas N.Ikstenas romānā ir gluži vai sargeņģelim pielīdzināms tēls, filmā teju zaudēja savu esenci. Jeses klātesamības nozīmi un patieso sirsnību sajutām, labi, ja vienā dialogā.

Mēs redzējām skaistu kadru montāžu, jā, arī laikmetam atbilstošas toņkrāsas, kas radīja noskaņu, bet mums stipri pietrūka sižeta kāpinājumu. Filmā parādījās daudz saturiski svarīgu epizožu, bet tās visas aizslīdēja it kā vienā ieelpā. Neparādījās kulminācija.

 Saprotams, režisore laikam vēlējās, lai aktieri un tāpat skatītāji šīs komplicētās emociju nianses izdzīvotu dziļi sevī. Bet bija par dziļu. Tik dziļi, ka, likās, tēlu atraisīšanās pastāvīgi tiek bloķēta, tā ka tikai retais mūsu vidū spēja visu filmas seansu uzturēt sevī līdzpārdzīvojumu. 

06.12. Rīgas 66. vidusskolas sākumskolas skolēniem un pedagogiem bija unikālā izdevība programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros vērot dažādus zinātniskus eksperimentus nodarbībā “Zinātnes un mākslas krustpunkti” neizejot no skolas telpām, jo skolā viesojās komandas LABORATORIUM.lv pārstāvis.

Iesaistot skolēnus diskusijā, zinātnieks skolēniem atklāja, kādos veidos zinātne un māksla ir saistīti. Ar piemēriem no kino un teātra aizkulisēm, skolēniem bija iespēja vērot, kā, izmantojot dažādas vielas, var veidot mākslīgu sniegu. Vislielākais atklājums bija, ka tieši šo pašu materiālu izmanto autiņbiksīšu ražošanā. Tad skolēnu acu priekšā zinātnieks vienai no skolniecēm izveidoja brūci ar asinīm, bet otrai “aizdedzināja” roku, taču skolniecēm tas neradīja nekādu kaitējumu.

Lai gan tas viss šķita kā viens nebeidzams brīnums, skolēni bija sajūsmā par to, cik daudz var paveikt, zinot ķīmijas un fizikas pamatus.

Protams, ka pats iespaidīgais eksperiments skolēnus gaidīja beigās, kad sprāga balons un radīja lielu blīkšķi.

Neskatoties uz iespaidīgumu, zinātnieks skolēniem stāstīja arī par drošības noteikumu ievērošanu, jo jebkurš eksperiments prasa ne tikai zināšanas, bet arī pieredzi un sagatavotību.

Visi eksperimenti skolēniem radīja izbrīnu, pozitīvu emocionālo satraukumu un vēlmi eksperimentēt.

11.novembra rītu mēs iesākām tradicionāli ar piemiņas brīdi, kuru ar dzejoli atklāja mūsu klases Daniels, bet pēc tam noliekot svecītes Latvijas kontūras formā.

Pēc svētbrīža mēs ar klasi gājām uz Motormuzeju programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Ar mums kopā nāca 8.a un 12.a klase. Motormuzejā mēs ieradāmies laicīgi, īsi pirms plkst. 10.00, kad bija plānots sākums. Kad iegājām muzejā, noģērbāmies un devāmies uz konfereņču zāli. Mums pastāstīja dienas plānu. Sākumā uzrakstījām novēlējumus Latvijai uz sarkanām un baltām lapām un piestiprinājām pie stikla margas, lai veidojas Latvijas karoga krāsas.

Tad sadalījāmies komandās (pa klasēm), un sākām pirmo aktivitāti – Motormuzeja orientēšanās spēli, kas bija interaktīvā kartē telefona aplikācijā,  – pildījām uzdevumus un jautājumus par Motormuzeju un visādiem auto. Motormuzeja orientēšanās spēle nebija pārāk viegla, bet 7.a klases komanda ieguva 1. vietu. Kā balvu par pirmo vietu dabūjām atklātnes ar foto no muzeja fondiem.

Tālāk mums bija ekskursija ar gidu. Izrādījās, ka gide arī ir beigusi mūsu skolu! Apskatījām svarīgākos muzeja eksponātus, kas saistīti ar Latvijā un pasaulē radītajiem auto. Runājot par to, kas nepieciešams, lai auto iepatiktos lietotājam, nonācām pie secinājuma, ka būtiska loma ir dizainam, jo vispirms mums iepatīkas izskats, bet tikai tad novērtējam ērtības.

Pēc apskates mēs devāmies pusdienās ēst plovu, ko bija gatavojuši LV Zemessargi. Plovs ar gurķi un tēju bija garšīgs. Pēc tam mums bija brīvais laiks, kad mēs varējām pastaigāt pa muzeju.

Kopumā mēs dienu pavadījām ļoti labi, vienīgi žēl, ka pati muzeja ekskurija likās ļoti īsa. Mēs visiem ieteiktu doties apskatīt motormuzeju, jo tur ir ko redzēt! Mums tur patika!

Adrians, Kate, Elīza no 7.a

Modes muzejā mēs uzzinājām, kā apģērbs nonāk līdz veikaliem. Uzzinājām arī par dažādiem audumu veidiem.  Izpētījām, kas ir auduma sastāvs un kāpēc tas jāzina.  

Nodarbībā runāja par profesijām, kas saistītas ar apģērba tapšanu. Uzzinājām, kāda loma ir modes dizaineram, konstruktoram un tehnologam, ar ko viņi nodarbojas.

Noslēgumā apskatījām Modes muzeja izstādi un kopā meklējām atbildi uz jautājumu: «Kas ir mode?»

Šajā semestrī, izmantojot “Latvijas skolas soma” piedāvājumu, mēs, 7.a klases skolēni, apmeklējām Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Izmantojām muzeja ieeju no parka puses. Iegājām muzeja priekštelpā, nolikām somas speciālos skapīšos, drēbes atstājām garderobē un bijām gatavi doties apskatīt muzeju.

Kā pirmo ieraudzījām muzeja krātuvi. Sienas veidotas no betona un bruņotā stikla. Tajā var redzēt ļoti daudz gleznu, kas izvietotas uz vertikālām dzelzs restēm. Ārpusē bija brīdinājums “Uzmanīgi, gāze!” Uzzinājām, ka krātuve tiek piepildīta ar speciālu gāzi, lai gleznas labāk saglabātos.

Tālāk devāmies uz izstādi “Purvītis”. Bija tik daudz gleznu, ka neticējās, ka to visu gleznojis viens cilvēks! Dažās gleznās bija attēlots Ķeizardārzs, kas ir tagadējais Viesturdārzs; atpazinām arī liepu aleju, kas saglabājusies parkā vēl šodien. Daudzās gleznās bija attēlotas dabas ainavas, lauki ziemā vai pavasarī.

Vizuālās mākslas skolotāja bija uzdevusi nofotografēt gleznu vai tās fragmentu, kas katram pašam iepatīkas. Šo uzdevumu centāmies izpildīt pēc iespējas labāk.

Tad devāmies uz nākamo – Latvijas Bankas 100 gades izstādi “Vērtību zīmes”. Tur varēja uzzināt, kāda ir monētu tapšanas gaita, apskatīt skices, materiālus, no kā tās gatavo, kā arī gatavās monētas.

“Izstādes INTERAKTĪVAJĀ TELPĀ gan mazs, gan liels var ņemt rokās zīmuli, taktili sajust monētu reljefu, paņemt līdzi piemiņai savu zīmējumu, iepazīties ar ekspertu stāstiem un tuvāk apskatīt vides objektam “MŪSU SAULE” konkursā atlasītos zīmējumus,” rakstīts Latvijas Bankas mājas lapā.

Kolekcijas monētas bija izstādītas 4. un 5. stāva telpās stendos, kur tās levitēja gaisā (izmantotas magnētu pievilkšanās un atgrūšanās īpašības).

Katrā telpā bija muzeja darbinieki ar rācijām, kas apsargā muzeja eksponātus, pieskata apmeklētājus un rūpējas par kārtību kopumā. Mūsu klātbūtnē citas skolas skolēns mēģināja ar rokām izskart monētu, tika izjaukts magnētu balanss un tā nokrita. Redzējām, cik ātri tiek ziņots apsargiem, sīki aprakstītas notikums, novērsts bojājums. Labi, ka mēs bijām iepazinušies ar uzvedības noteikumiem un centāmies tos ievērot!

Katram no mums bija sava monēta, kas visvairāk patika: Medus monēta, Pieci kaķi, Veiksmes monēta u.c.

Medus monēta ir viena no Latvijas Bankas izdotajām monētām. Interesanti likās tas, ka monētas nominālvērtība ir 5 eiro, bet monētas cena Latvijas Bankas kasēs – 53.00 eiro. Diemžēl šobrīd monētu var nopirkt tikai no kolekcionāriem jau par daudz lielāku summu. Taču veikalā ar šo monētu var iepirkties 5 eiro vērtībā. Domājams, ka ar kolekcijas monētu neviens prātīgs cilvēks iepirkties neies!

Vienā no telpām bija zīmēšanas “sienas”, kurās iestrādāts plauktiņš papīram un zīmuļiem vai krītiņiem, papīra turētājs un metāla plāksne ar iegravētu kādas monētas attēlu. Uzliekot papīru un krāsojot, varēja iegūt monētas nospiedumu, tas bija viegli. Šajā telpā pavadījām diezgan daudz laika. Bija interesanti!

Tālāk izstaigājām muzeju, aplūkojot pamatekspozīciju – dažādu autoru gleznas, skulptūras un fotogrāfijas. Redzējām arī muzeja bibliotēku, kas viena stāva ietvaros bija iebūvēta divstāvīga.

Gaidām nākamo ekskursiju!

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 2.a klase oktobra sākumā apmeklēja etnomuzeju “Cepuru pasaule”.

Muzejs iecerēts kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm, kuru var veikt stundas laikā. Bet patiesībā, lai Rīgas dzīvokļa istabās savāktu visu tradicionālo galvassegu daudzveidību, nācās ceļot divpadsmit gadus. Daudzi eksponāti ir roku darbs, daudzi – burtiski noņemti no vietējo iedzīvotāju galvām, daudziem piemīt juvelierizstrādājuma vai antikvāra priekšmeta vērtība. Katrai cepurei, katram lakatam un galvasrotai te ir savs stāsts — spilgts un savdabīgs, reizēm pat detektīva cienīgs. Pēc visu zāļu izstaigāšanas, skolēniem tika novadīta praktiska nodarbība radošajā darbnīcā, kur katrs varēja pagatavot savu personīgo knaģu masku.

Šodien mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, visi kļuvām par īstām filmzvaigznēm, jo apmeklējām filmu studiju ”Bite Films” rīkoto nodarbību “Interaktīvā mācību filmu studija “Nofilmē savu filmu”” Rīgā, Anrejsalā.

Vispirms tikām iepazīstināti ar filmu veidošanas teorētisko pusi – kādas iekārtas, atribūti un arī zināšanas nepieciešamas, lai kļūtu par filmas režisoru. Tad varējām ķerties pie filmēšanas procesa. Mēs jau iepriekš bijām sagatavojuši priekšnesumu, ko vēlējāmies nofilmēt. Mūsu radītā filma bija ar literāru ievirzi.

Kad viss bija nofilmēts, bija iespēja izveidot titrus ar STOP MOTION paņēmienu. Izdevās lieliski!

Vēl – uzzinājām, ka pacietība, neatlaidība un precizitāte ir nepieciešama ne tikai mācībās, bet arī tad, ja izvēlēsimies strādāt kino industrijā.

Ņemot vērā skolēnu pozitīvās atsauksmes par “Latvijas skolas somas” projektā iepazīto I.Ziedoņa daiļradi, turpinājām tuvāk iepazīties ar Imanta Ziedoņa personību apmeklējot Imanta Ziedoņa klasi, kura izveidota sadarbībā ar fondu “Viegli”.

Nodarbības sākumā apskatījām nodarbību telpu, kurā izvietotas I.Ziedoņa grāmatas un atsevišķi priekšmeti, kas cieši saistīti ar rakstnieka personību.

Modernā stilā iekārtotā telpa un tās dekori radīja viegluma un gaišuma sajūtu.

Gide uzsāka stāstījumu par Imanta Ziedoņa bērnību, skolas gaitām un dzīves gājumu. Skolēniem tika izdalītas trīs kartītes ar atbilžu variantiem. Stāstījuma laikā paralēli uz ekrāna varēja vērot gan I. Ziedoņa fotoattēlus, darbu nosaukumus un dažādus ar Latviju saistītos projektus.

Uzzinājām par viņa devumu kultūras jomā- izdotajām grāmatām, sarakstītajiem scenārijiem un tekstiem vairāk nekā 10 filmām, kā arī to, ka viņa darbi ir pamats vairākām latviešu multiplikācijas filmām, gan arī par sabiedriskajām aktivitātēm. Visi mēs zinājām, ka I.Ziedonis izveidoja un vadīja “Dižkoku atbrīvošanas grupu”, bet ka Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī Latgales podnieku skolas dibināšanas veicināšana ir I.Ziedoņa nopelns – nezinājām.

Gide savā stāstījumā iesaistīja skolēnus, viņiem bija jāizvēlas pareizās atbildes uz jautājumiem. Skolēni apspriedās un vienojās, kuras vai kura no kartītēm – A, B vai C – atbilst pareizajai atbildei. Stundu garā nodarbība paskrēja nemanot.

Otrajā nodarbības daļā skolēni devās meklēt kodu kādai no izlaušanās istabām. Visas istabas bija saistītas ar I.Ziedoņa daiļradi. Skolēni izvēlējās atrast pareizās atbildes istabai, kura balstīta uz I.Ziedoņa darbu “Suns Funs un vējš”.

Skolēni iegāja istabā, durvis tika aizslēgtas un mēs ar gidi vērojām viņu darbības monitorā. Skolēni no gides saņēma meklēšanas pavedienus, kas palīdzēja atrast pareizo risinājumu.

Pēc nepilnas stundas skolēni atrada kodu, tika pie istabas atslēgas un atgriezās muzeja nodarbības telpā.

Nodarbība I.Ziedoņa klasē bija ļoti saistoša un interesanta!

• 

• 

• 

2021./2022. mācību gadā nobeigumā mēs, 10.b, 11.b un 12.b klases skolēni un skolotāji, nolēmām apmeklēt Latvijas Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju, lai labāk izprastu latviešu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas un estētisko pasauli. Ir jāņem vērā, ka kopā ar mums piedalījās divi skolēni no Ukrainas, un viņiem tas bija ļoti interesanti.

Mums ļoti paveicās ar gidu, vārdā Imants, kuram izdevās ieinteresēt visus, pat visvienaldzīgākos un slinkākos.

Kā parasti, mēs sākām ar vēsturisko objektu apmeklēšanu, pēc tam piedalījāmies tradicionālās ganu spēlēs, kuras skolēniem ļoti patika.

Ekskursijas noslēgumā mēs sarīkojām nelielu pikniku ar dažādiem konkursiem un spēlēm.

Jāpiebilst, ka šādas kopīgas aktivitātes ļoti satuvina dažādu klašu skolēnus, kas ir īpaši svarīgi pēc tālmācības “Covid-19” pandēmijas laikā. Cerams, ka nākotnē mēs turpināsim mūsu apvienotos kultūrizglītības pasākumus!

• 

• 

• 

• 

Par veselīga uztura pamatprincipiem mēs, 2. un 3. klases skolēni, esam mācījušies, bet par pasaules vēsturē postošākajām slimībām mums pastāstīja Medicīnas vēstures muzejā.

Ar ārstniecību saistītā ekspozīcija ir ļoti plaša- tā ietver viduslaiku pilsētiņas ainas, parāda medicīnas iekārtas un ārstēšanas veidus iepriekšējos gadsimtos, kā arī attaisno medicīnas zinātnes nozīmi kosmosa iekarošanā. Vēl interesantāku muzeja apmeklējumu padarīja gides interesantais stāstījums un interaktīvie izdales materiāli. 

Šeit ir arī aptieka, kura nemaz nelīdzinās zāļu tirgotavai mūsdienās un zobārsta kabinets, kādā ārstēja zobus mūsu vecvecāki.  Daži eksponāti izsauc smaidu, bet citi liek nepatikā noskurināties.

Labi, ka mūsdienās medicīna spērusi tik platu soli uz priekšu!

• 

• 

• 

Noskaidrojām, ka ne visi 2 vai 3. klases skolēni savā mūžā ir braukuši ar vilcienu, tādēļ Dzelzceļa muzejs ar savu plašo ekspozīciju interesē visus.

Sākumā iepazināmies ar sliežu ceļu pirmsākumiem visā pasaulē un tvaika lokomotīvju rašanos. Uzzinājām, ka dzelzceļa transporta pielietojums ir pārsteidzoši plašs – pasažieru vagoni, pasta vilcieni un pat kameras cietumnieku transportēšanai!

Ļoti interesanto gides Gunitas stāstījumu papildināja lieliska iespēja iekāpt visos vagonos un iejusties seno laiku pasažieru lomās. Tas viss tika iemūžināts jautrās fotogrāfijās un aprakstos par piedzīvoto.

• 

• 

• 

Iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 4.a klases skolēni piedalījās latviešu rakstnieces Ineses Valteres izzinošajā nodarbībā “No stāsta līdz grāmatai”.

Inese Valtere ir novadījusi vairāk kā 300 nodarbības bērniem un ir “Pasakas ģimenei” grāmatu autore. Šobrīd grāmatai ir divas daļas, bet jau nākamajā nedēļa iznāks trešā.

Savā nodarbībā rakstniece iepazīstināja skolēnus ar savu interesantāko stāstu tapšanas procesu. Skolēni uzzināja, kā top ilustrācijas, ko dara burtu pavēlnieks – literāts. Rakstniece stāstīja un demonstrēja, kādus trikus izmanto maketētājs un ar ko nodarbojas “papīra” cilvēks. Inese Valtere prezentēja savas grāmatas un izstāstīja, kā tapa zelta burti uz tām. Rakstnieces stāstījums bija aizraujošs un interesants. Bērni labprāt atbildēja uz rakstnieces uzdotajiem jautājumiem, kā arī iesaistījās sarunās.

• 

• 

• 

19. maijā, pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, Rīgas 66. vidusskolas pedagogi sadarbībā ar kompāniju “Smilšu kino” novadīja 1.-4.b klašu skolēniem radošo meistarklasi.

Skolēni saņēma video ierakstu, kurā smiltīs tiek izzīmēts īss ieskats izrādē “Apkārt pasaulei”, uzzīmēta Latvija, kā arī attēlots smilšu animācijā personalizēts sveiciens mūsu skolai. Tas viņiem bija liels pārsteigums.

Vēlāk bērni vēroja video un klausījās par to, kas tad tieši ir smilšu kino, kā tas radies, kā top šīs filmas, kādi materiāli un resursi tam ir nepieciešami. Pēc tam skolēni tika iepazīstināti ar praktisko darbiņu – aplikāciju krāsošanu ar krāsainām smiltīm. Video ierakstā skolēniem tiek parādīta krāsošanas instrukcija, pēc tam bērni darbojās klasē kopā ar skolotāju.

Katrai klasei bija sava darba tematika: 1.b un 2.b klases skolēniem bija “Diena laukos”, 3.b klases skolēniem bija “Sprīdītis”, 4. klasei bija “Latvija”. Izkrāsotie darbiņi palika bērniem par piemiņu no nodarbības. Skolēni veica savu darbu apdomīgi, jo katrs solis bija jāplāno. Kopumā radošā atmosfērā tika pavadītas 2 stundas.

Lūk, dažas skolēnu atsauksmes:

• “Super, ka no smiltīm var izveidot gleznu!”
• “Es domāju, ka smiltis ir tikai brūnas!”
• “Forši, ka ar smiltīm var zīmēt!”
• “Cik forši redzēt skolu filmā!”

Skolēni guva pozitīvas emocijas, atraisīja radošo potenciālu un izveidoja sev dāvanu.

• 

• 

• 

• 

Vakar mēs ar klasi devāmies uz Laboratorium. Mēs šo ekskursiju ļoti gaidījām, jo šķita, ka būs ļoti interesanti. Uz vietu, kur notika nodarbība, mūs aizveda skolas autobuss. Ceļš veda gar Daugavu, Nacionālo bibliotēku, atjaunoto Āgenskalna tirgu u.c.

Atbraucot, mums bija atbildīgs uzdevums – jāpalīdz nokļūt uz leju līdz ieejai pa diezgan slīpu un garu “rampu” klasesbiedram, kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Šajā brīdi mums visiem bija skaidrs, ko nozīmē “vides pieejamība”. Bija skaidrs, ka bez palīdzības pa šādu rampu neviens patstāvīgi nevar tikt ne lejā, ne augšā.

Mūs sagaidīja mūsu nodarbības vadītājs, kas bija tērpies baltā halātā. Ieskatoties, sapratām, ka viņš jau ir kaut kur redzēts. Labi padomājot, atcerējāmies, ka viņš piedalījās TV raidījumā “Kas Te? Es Te!”. Mēs uzreiz devāmies uz telpu, kur notika nodarbība un visi eksperimenti. Visa nodarbība bija saistīta ar filmu “Dvēseļu putenis”, kurā atainoti Pirmā pasaules kara notikumi.

Vadītājs nodarbības sākumā uzdeva dažādus jautājumus, t.sk., kuros mācību priekšmetos vairāk ir zinātne, kuros māksla. Nākamais jautājums bija daudz grūtāks – bija jāizdomā, kur dzīvē “satiekas” māksla un zinātne. Pēc neilgām pārdomām, mēs nosaucām arhitektūru, mākslas vingrošanu. Vadītājs nosauca vēl daudzas nozares – dzirdot mums likās, ka tas ir pašsaprotami, brīnījāmies, ka mums pašiem tas neienāca prātā.

Pārrunājām, kādi specefekti redzami filmā, kā tos panāk. Ķīmijas un cilvēka fizioloģijas un anatomijas zināšanas ir ļoti svarīgas kino mākslā – īpaši grimētāja darbā.

Kara ainu veidošanai nepieciešams pēc iespējas reāli parādīt ievainojumus: rētas un asinis. Izrādās, ka filmas laikā tika izlietoti apmēram 10 litri mākslīgo asiņu. Viss ļoti vienkārši – savieno  divus šķīdumus, un asinis gatavas! Savukārt, lai atvieglotu grimētāju darbu, rētas izgatavo no silikonam līdzīga materiāla un to “pielīmē” vajadzīgajā vietā. Bija interesanti, ka savienojot dažas ikdienā sastopamas vielas, piem., kartupeļu vai kukurūzas cieti, pūderkrēmu un vazelīnu,  arī paši varam veidot masu rētu atveidošanai.

Visinteresantākais eksperiments bija saistīts ar uguni. Filmā vairākās ainās redzama degšana, t.sk., cilvēka degšana. Kā filmē degošu cilvēku, kā var paciest sāpes, kas rodas ķermenim degot? Bez zinātnes tas nav iespējams pat vislabākajam kaskadierim. Eksperimenta laikā katrs no mums varēja “turēt” uguni rokās. Vispirms vajadzēja kārtīgi saslapināt roku, tad paņemt plaukstā speciāli sagatavotas putas, kuras tika aizdedzinātas. Sajūtas bija neparastas – ziņkāre, bailes, sajūsma – viss juku jukām. Viss  beidzās labi, tikai siltuma sajūta plaukstā. Bez tam tika ievēroti visi drošības pasākumi. Tas bija lielisks piedzīvojums! Kā nofilmēt vasarā ziemas ainas, kur vajadzīgs sniegs? Lai radītu sniegu, ņēmām talkā zinātni – savienojot 200 ml ūdens ar 2 g nātrija polipropilēna, dažu sekunžu laikā ieguvām glāzi sniega. Mēģinājām izspiest no sniega ūdeni, tomēr tas neizdevās. Mēģinājām uzcelt maziņu sniegavīru – arī neizdevās. Sniegs bija irdens, kā aukstā, sausā ziemas dienā.

• 

• 

• 

Nākamā eksperimenta rezultātā ieguvām miglu. To varēja pataustīt, pasmaržot un pat “pagaršot”. Tas viss izraisīja diezgan lielu jautrību.

Vēl bez filmām zinātne “krustojas” ar tēlotāja mākslu. Visiem skaidrs, ka ķīmija ir nepieciešama, lai radītu dažādas krāsa. Tomēr nodarbības vadītājs mūs pārsteidza. Viņš mums parādīja gleznu, kurā redzamas skaistas vasaras pļavas puķes. Kad tika izslēgta dienas gaisma, bet ieslēgta fluorescentā gaisma, glezna pēkšņi pārveidojās – tajā kā akvārijā puķu vietā peldēja zivtiņas. Brīnumi nu gan! Tā mēs uzzinājām, ka izmantojot krāsas ar dažādu ķīmisko sastāvu un atšķirīgu apgaismojumu, iespējams panākt pārsteidzošus efektus.

Nodarbība likās ļoti interesanta, bet noteikti par īsu! Novēlam arī citiem aizbraukt uz Laboratorium un piedzīvot zinātnes un mākslas brīnumus!

“Latvijas skolas somas” projektā izvēlējāmies tuvāk iepazīt I.Ziedoni un viņa daiļradi. Šo uzdevumu realizējām ar fonda “Viegli” izveidotās “Ziedoņa klases” palīdzību.

Interaktīvās nodarbības ievaddaļā skolēniem sniedza ieskatu Imanta Ziedoņa personībā un daiļradē. Galvenā nodarbības daļa bija veltīta padziļinātai Imanta Ziedoņa pasaku iepazīšanai no grāmatas “Blēņas un pasakas”, akcentējot rakstnieka vērtības. Skolēniem bija jāveic dažādi savstarpēji saistītu uzdevumu virknējumi, kas attīsta caurviju prasmes – lasītprasmi, radošumu, sadarbību un līdzdalību.

Pirms klātienes tikšanās bijā saņēmuši trīs audio pasaku ierakstus, kurus vajadzēja noklausīties, lai spētu atrisināt izlaušanās spēles uzdevumus.

Otrdienas rītā skolas pagalmā ieripoja koši sarkans busiņš ar “Ziedoņa klases” logo uz sāniem. Skolā tika ienestas kastes ar atribūtiem un 11.a klases skolēnu izlaušanās ceļš no I.Ziedoņa pasakām sākās.

Izlaušanās spēli vadīja projektu vadītāja Sallija Kļavkalne, kura noslēgumā uzteica skolēnus par lielisko sadarbību un loģisko risinājumu, kā arī fiksēja laiku 39 min un 36 sekundes,  kurš bija nepieciešams mērķa sasniegšanai.

Lūk, skolēnu pārdomas par interaktīvo piedzīvojumu. 

Helēna. Spēle bija ļoti interesanta. Man patika tas, ka bija dažādi ar loģisko domāšanu un atjautību saistīti uzdevumi. Pasaka bija ļoti neparasta, līdz ar to uzdevumi bija tikpat netipiski un neierasti. Visvairāk man patika uzdevums, kur bija jāpasmaržo augi, lai atrasto noslēpumaino burtu. Man patika viss, bet gribējās, lai uzdevumu būtu vairāk.

Jānis. Ļoti patika, kā tas viss pasākums tika veidots. Atjautības uzdevumi bija ļoti labi izdomāti un tiešām lika padomāt. Patika sastrādāties un domāt kopā ar klases biedriem, patika arī, ka projekta vadītāja izpalīdzēja un virzīja mūs pareizajā virzienā, kad bijām kaut kur iesprūduši. Īsti nevaru nosaukt kaut ko kas nepatika, jo šis tiešām bija labs pasākums, un es vēlētos līdzīgus pasākumus arī nākotnē.

Gunta. Man izlaušanās spēle ļoti patika. Tā bija gana interesanta atkal-sastapšanās ar Ziedoni un viņa meistarīgajām vārdu spēlēm, metaforām, kas man likās īpaši aizraujošas – integrētas piedāvātajos atjautības uzdevumos.

Izprast Ziedoni un viņa pasakas, man šķiet, ne vienmēr ir viegli. Galvenie domu graudi pasakās bieži ieslēpti kā izretinātas, sīkas rozīnītes biezpienmaizītē, ko vienu pēc otras gribas uziet un veikli, veikli sagaršot, lai no sirds izbaudītu bulciņu. Tā arī katrā no uzdevumiem, atritinot koka lādītē guļošo lapiņu ar pasakas tekstu, sajūtas bija līdzīgas – it kā jau likās, ka saprotam, jau mēles galā sagaršojam to, kas mums pateikts priekšā, bet it kā līdz galam tomēr ne. Uzreiz tas tik viegli nemaz neizdevās un bija jāpacīnās, lai tiktu pie šīs te “garšas” un izpratnes par to, kā varam paspēlēties ar izlasīto.

Šī spēle, manuprāt, atšķirīgi no citām, piemēram, filmās balstītām, izlaušanās spēlēm, bija īpaša ar savu ģeniālo vienkāršību – ne brīdi meklējumi pēc atbildes nekļuva nogurdinoši, un mēs nejutāmies apmaldījušies. Drīzāk visu spēles laiku gaisā saglabājās viegls entuziasms, un mēs bijām un palikām ieinteresēti. Katra nākamā lādīte un katrs pavediens, katra smarža (es par puķu smaržu pudelītēs 🙂 ) mūsu rokās kļuva par vērtīgu instrumentu, lai pietuvotos tuvāk Ziedonim.

Gribētos gan, kaut šis piedzīvojums būtu izdevies garāks – lai uzdevumu būtu vairāk, paredzēts ilgāks laiks to izpildei, kas ļautu spēlē iekāpt vēl dziļāk un pilnīgāk.

Noslēgumā tikai gribu teikt, ka, manuprāt, šī Ziedoņa klases nodarbība bija lieliska! Man tā deva daudz prieka, mazliet sakustināja manu radošumu un pat pamodināja nedaudz intuīcijas.

Esmu pateicīga skolai un Ziedoņa klases projekta autoru iniciatīvai par tik jaukas un jēgpilnas aktivitātes sagatavošanu mums! Paldies!

Foto >>>ŠEIT

07.10.2021. Rīgas 66. vidusskolas 5.b klases skolēni devās uz muzeju ,, Latvijas skolas soma,, projekta ietvaros.

No sākuma bērnus iepazīstināja ar Latvijas nacionālo vēstures muzeju. Pēc tam bija praktiskais  komandu darbs. Dauderu dārzā  bija noslēpti  8 uzdevumi, kurus vajadzēja atrast. Kad tika atrasts pēdējais uzdevums, tā  bija atslēga nākošajam uzdevumam. Tad skolēni dalījās trīs komandās. Katrai komandai   bija iedota karte ar uzdevumiem. Bija jāatrod četri cipari. Kad cipari bija atrasti, tad  vajadzēja savienot kartes punktus un tad sanāktu no četriem cipariem vēsturisks gads, par ko sākumā bija stāstīts stāstījumā par Dauderu muzeju.

Bērni bija priecīgi un sajūsmā par ekskursiju.

Izrādās, ka pavisam tuvu skolai atrodas etnomuzejs “Cepures pasaule”, kas ir vienīgais šāda veida muzejs pasaulē, kur vienuviet var aplūkot plašu etnisko galvassegu kolekciju no visas pasaules.

Oktobra sākumā mūsu 5.a klase devās aplūkot šo muzeju.

Tas bija kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm. Muzeja gide ļoti aizraujoši un atraktīvi pastāstījaka,  galvassegas savāktas divpadmit gadu ceļojumu laikā. Kolekcijas pamatlicējs ir slavens Maskavas zinātnieks un ceļotājs Kirils Babajevs, viņš uz Rīgu atvedis simtiem dažādu galvassegu. Katrai ir savs stāsts – gan seniem apzeltītiem kokošņikiem, gan kroņiem -rotātiem ar dārgakmeņiem, gan maģiskām āfrikāņu maskām un iespaidīgām Āzijas šamaņu cepurēm.

Muzejā šīs cepures var ne tikai aplūkot, bet arī nofotografēt un uzlaikot, ko bērni arī aktīvi darīja.

Noslēgumā bija praktiskā nodarbība, kurā visi ar lielu aizrautību izkrāsoja pūķa maskas.

Mēs iesākam visiem apmeklēt šo unikālo muzeju!

Uzzinot, ka Motormuzejs ir lielākais seno auto muzejs Baltijā un tas iekļauts “Latvijas skolas soma” sarakstā, 2.a un 3.a klases skolēni devās uz turieni.

Piebraucot pie muzeja, bērni, kas tur ieradās pirmo reizi,  bija pārsteigti par to, cik muzeja ēka ir skaista, moderna un interesanta.

Muzeja mācību un nodarbību telpā notika tehniski radošā nodarbība “Atlecošā bumbiņa”. Nodarbības laikā skolēni vairāk uzzināja par gumiju, tās rašanos, īpašībām un pielietojumu. Visinteresantāk bija pašiem radīt “gumijas” bumbiņu. Bērni atzīmēja, ka esot labi, ka varēja izvēlēties bumbiņas krāsu – zilu, zaļu vai dzeltenu.

Pēc nodarbības devāmies apskatīt senos auto. Bērniem ļoti patika mašīnu un citu braucamrīku daudzveidība – to formas, krāsas, izmēra atšķirības. Vēl patika, ka daudzas lietas var pataustīt, pagrozīt, pakustināt.

Lielu interesi izraisīja iespēja nofotografēties pie Motormuzeja Zaļās sienas.

Laiks muzejā paskrēja nemanot. Vairāki bērni teica, ka gribētu vēlreiz atgriezties Motormuzejā uz ilgāku laiku.

Atgriežoties skolā, skolēni savus iespaidus par muzeja apmeklējumu attēloja gan rakstos, gan zīmējumos.

“Latvijas skolas somas” ietvaros skolēniem bija iespēja apskatīt Mangaļsalas bunkurus. Gida pavadībā tika veikta izzinoša nodarbība pa Mangaļsalas teritoriju. Uzzinājām, ka teritorijā esošie objekti tika būvēti jau 1875.gadā. Bija atrodami betona doti, kuri tikai celti Neatkarīgās Latvijas laikā, kā arī dažādas munīcijas noliktavas, kuru celšanas aizsākumi norisinājušies PSRS laikā. Starp tiem varēja redzēt gan interesantas administratīvās celtnes, gan artilērijas izvietošanas vietas. Dzirdējām arī, ka Mangaļsalas teritorijā bija tik daudz munīcijas, ka daļa pat tika turēta zem klajas debess, jo nebija vietas, kur to glabāt.

Pirmā Pasaules kara laikā, pēc vācu karavīru uzbrukuma Rīgai, krievu impērijas karavīri iznīcināja Mangaļsalas teritorijas ieročus, lai tie netiktu izmantoti. Kā arī interesants fakts, ka būvētas celtnes Krievijas impērijas laikā bija izturīgas, tādējādi līdz mūsdienām tās saglabājās gandrīz neskartas, bet PSRS laikā būvētas ātri vien sabruka, kā rezultātā līdz mūsdienām saglabājoties tikai pamatiem.

Ekskursijas noslēgumā aizgājām līdz jūrai, kur pastaigājāmies un ieelpojām svaigo jūras gaisu.

06.10.2021.  Rīgas 66. vidusskolas 1.b – 4.b klases skolēni devās uz muzeju “Latvijas skolas soma” projekta ietvaros.

Etnomuzejs “Cepures pasaule” bērniem bija kā ceļojums apkārt pasaulei, jo ejot cauri piecām zālēm, viņiem bija iespēja apskatīt dažādu tautu tradicionālās galvassegas. Skolēni uzzināja, kā ar cepures palīdzību senos laikos cilvēki zināja vai meitene ir precējusies, vai nē, kāds ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā: vai viņš ir bagāts, vai nabags. Dažās valstīs pēc cepures varēja pateikt pat vārdu un uzvārdu. Aiz katras cepures muzejā bija neatkārtojams stāsts.

Pēc ekspozīcijas apskatīšanas, skolēniem bija iespēja piedalīties meistarklasē un veidot savu masku,  atkarībā no tā vai viņi vēlējās sev aizsardzību pret ļaunumu, veiksmi vai  laimi. Bija iespēja nofotografēties dažādās cepurēs piemiņai. Kā vēl viena atrakcija, bija vēlējuma izteikšana, jo muzejā atrodas vislielākais ilknis Latvijā. Ir leģenda, kas vēsta, ja ilkni paglaudīt un izteikt vēlēšanos, tā noteikti piepildīsies.

Neskatoties uz ekskursijas dalībnieku dažādo vecumu, kopumā bērni bija sajūsmā par ekskursiju. 

• 

• 

• 

Visvairāk mūs iepriecināja tas, ka neskatoties uz “Covid-19”ierobežojumiem, ir iespējams apmeklēt dažādus pasākumus ārpus skolas.

Pārskatot piedāvājumu, nolēmām pievērst savu uzmanību fonda “Viegli” Ziedoņa klases piedāvātajai izlaušanās spēlei “Blēņas un pasakas”.

Tā kā lielākā daļa skolēnu agrāk par tādu fondu nebija dzirdējuši, nebija piedalījušies arī izlaušanās spēlēs, tad neziņa mijās ar ziņkārību. Kur tas būs, kā tas būs, kas notiks, ja nezināsim atbildes, vai spēsim izlauzties?

Ziedoņa klase atrodas ļoti tuvu mūsu skolai – Sporta ielā 2, bijušās šokolādes un konfekšu fabrikas “Uzvara” telpās. Uz turieni devāmies kājām. Kā teica paši skolēni – “tas it nemaz nebija slikti!”

Skolēnu atziņas:

“Tad, kad mēs iegājām tajā ēkā, bijām pārsteigti par to, ka viss ir tik ļoti moderni un interesanti.”

• 

• 

“No sākuma bija maza lekcija par Imantu Ziedoni un par literatūru. Bija neliels konkurss par latviešu rakstniekiem – nebija viegli, bet bija interesanti sacensties.”

“Mēs sadalījāmies 2 komandās un izvēlējāmies, par kuru pasaku gribam veikt uzdevumus. Tad katru komandu ieslēdza savā istabā. Bija jālasa ar pasaku saistīti uzdevumi un jāmēģina uzminēt, kas jādara.”

“Mums palīdzēja darbinieces, kas nedaudz teica priekšā, kur meklēt, ko meklēt…Skolotāja mūs vēroja monitoros.”

Izrādījās, ka klases kopīgais laiks tiek fiksēts un reģistrēts visas Latvijas skolu topā. Pirmās vietas ieguvēji mācību gada beigās saņems balvu. Diemžēl, mēs tie nebūsim, jo mūsu laiks nebija tik labs.

Mūsu klases bērni ļoti vēlētos vēlreiz atgriezties Ziedoņa klasē, lai atkal piedalītos izlaušanās spēlē – tikai šoreiz citās istabās.

Foto >>> šeit