“Mūs veda ekskursijā gan ap māju, gan pašā mājā. Mums bija ļoti laba gide. Muzejā man patika telefons, kurā varēja dzirdēt, kā pats O. Vācietis lasa savu dzeju.” /Elīza/

“O. Vācieša muzejā bija ļoti interesanti un aizraujoši. Mani visvairāk aizrāva tas, ka varēja redzēt, kā O. Vācietis ir agrāk dzīvojis. Bija interesanti dzirdēt, kā O. Vācietis ticis tik tālu (daudz sasniedzis).” /Kate/

“Aizgājām uz muzeju. Tur mēs satikām Daci (mūsu gidi). Viņa  mums stāstīja par O. Vācieša dzīvi, ar ko viņš nodarbojās, rādīja viņa fotogrāfijas.” /Gvido/

“Ienākot pagalmā, redzējām pieminekli, kas veltīts O. Vācietim. Ieejot dziļāk pagalmā, gide Dace mums parādīja O.V. nopirktos Rīgas bruģa akmeņus. Ieejot iekšā, redzējām O.V. dzīvokli, viņa nelegālās grāmatas, pastmarku un piespraužu (nozīmīšu), grāmatu, akmeņu un termosu kolekciju, utt.

Atziņas: man šis muzejs patika, varētu aiziet vēlreiz; domāju, ka informācija, ko ieguvu, varētu man dzīvē noderēt, it īpaši lielākās klasēs; man ļoti patika, iesaku aiziet.

Maija otrajā pusē 7.a klases  skolēni “Latvijas skolas soma” ietvaros apmeklēja Rīgas Jūgendstila centru, kas atrodas “klusajā” centrā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā Alberta ielā 12.

Tikšanās vieta šoreiz bija tuvu muzejam, nevis skolā.

“Satikāmies pie 13.vidusskolas, tad devāmies uz muzeju kopā. Ilgi nebija jāiet, nonācām tur 7 minūšu laikā.” /Kate/

“Ieejot ēkā, ieraudzījām ļoti greznus griestus, telpās bija moderns dizains, Mūs sagaidīja gide, ģērbusies tam laikam atbilstošās drēbēs. Mēs noskatījāmies 2 filmas – pirmā par to, kāda varēja būt viena dzīves diena cilvēkiem, kas dzīvoja šajā dzīvoklī, otra – par jūgendstila ēku daudzumu un izskatu Rīgā.” /Renārs/

“Gides pavadībā mēs nokāpām pagrabstāvā, kur iekārtota kino zāle. Mums ieslēdza filmu, kas vienlaikus bija gan garlaicīga, gan interesanta. Muzejā viss bija ļoti skaisti un viss bija ļoti dārgs.” /Gvido/

“Pēc filmas mēs devāmies uz dzīvokli, kuru redzējām filmā. Mūs izveda ekskursijā pa dzīvokli un pastāstīja par telpām, mēbelēm un dažādiem priekšmetiem. Dzīvoklī viesu uzņemšanas – reprezentācijas telpas bija ļoti skaistas, un man tās patika.”/Elīza/

“Bija ļoti interesanti redzēt jūgendstilā iekārtotas istabas, redzēt, kā cilvēki agrāk dzīvojuši.”/Kate/

Dzīvoklī bija Latvijas amatnieku darinātas mēbeles, trauki, kā arī dažādi sadzīves piederumi. Redzējām paša arhitekta izprojektēto un joprojām darbojošos apkures sistēmu.

Uzzinājām, ka dzīvoklis sastāv no 2 daļām: vienas – reprezentācijas telpas, kurās tiek pieņemti darījumu cilvēki vai viesi, otras- personīgās telpas, kurās netiek ielaisti svešinieki. Pirmās bija ļoti plašas, bagātīgas, skaistas un pat greznas, ar parketa grīdām un greznām durvīm, savukārt otras – nelielas, vienkāršas, pieticīgas, ar dēļu grīdām, vienkāršām durvīm, bet tomēr ērtas.

Muzejā ir diezgan liela digitālā ekspozīcija. Kā viena no “atrakcijām”, ko izmantojām, bija iespēja uzprojektēt no sagatavēm savu sapņu ēku jūgendstilā. Otra – varēja nofotografēties jūgendstila ietērpā.

Mūsu secinājumi un ieteikumi: kopumā šis muzejs patika, un es visiem iesaku tur aiziet; uz šo muzeju ieteiktu aiziet cilvēkiem, kas interesējas par vēsturi un mākslu.

2023. gada 3. aprīlī mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, piedalījāmies mākslas nodarbībā. Mākslas nodarbībā iepazināmies ar tradicionālās un netradicionālās glezniecības tehnikām, mācījāmies gatavot mākslas darbu no smiltīm mākslinieces Daigas Kaufmanes vadībā.

Darba veikšanai bija nepieciešama paplāte, karotīte, zīmējuma šablons un jūras smiltis dažādās krāsās. Mūsu uzdevums bija, izmantojot šablona lipīgās daļas, izveidot mākslas darbu no smiltīm. Darbs prasīja pacietību un precizitāti.

Ar tādu mākslas darba veidošanas tehniku saskārāmies pirmo reizi, tādēļ viss šķita interesanti. Izdevās skaistas un krāsainas glezniņas.

Bijām ļoti apmierināti ar iepriekšējo pieredzi, apmeklējot nelielo kinoteātri “KinoBize”, kas atrodas piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no skolas, tāpēc izvēlējāmies to apmeklēt vēlreiz, lai noskatītos filmu “Jelgava 94”.

 Filma ’’Jelgava 94’’ ir 2019. gada Latvijas spēlfilma. Filmas režisors ir Jānis Ābele, tā veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem.

Filma tika nominēta deviņām Lielā Kristapa balvām, no kurām ieguva četras — labākais spēlfilmas režisors, labākā aktrise otrā plāna lomā, labākais kostīmu mākslinieks un labākais grima mākslinieks.

Šī mācību gada laikā izlaiduma klase latviešu valodas un literatūras stundās jau bija analizējusi šo darbu, kā arī skolēni bija veidojuši prezentāciju, līdz ar to likumsakarīgi, ka izvēlējāmies doties uz šo filmu.

Savukārt vienpadsmitās un desmitās klases skolēni, filmu būs redzējuši pirms grāmatas lasīšanas un arī viņiem šī pieredze noderēs turpmākajā mācību procesā.

Turpinājumā skolēnu redzējums par filmu un kinoteātri “KinoBize”.

Jānis: Man šis kinoteātris pats par sevi likās ērts un mājīgs. Filmas nav problēma skatīties, lai arī kurā no sēdvietām atrastos. Iespēja iegādāties tēju vai kafiju pirms filmas un izdzert to filmas laikā man liekas jauki un forši.

Kopumā bija prieks tur noskatīties šīs divas filmas (Mātes piens un Jelgava94), un ceru kādreiz aiziet uz vēl kādu.

Jānis: Atkal, tāpat kā par filmu “Mātes piens” arī šī filma kopumā bija laba. Filmas ne vienmēr atveido grāmatu sižetus tā, kā tie orģināli ir, ļoti bieži kaut kas tiek pamainīts, un šo argumentu var pieskaņot arī pašai filmai.

 Galvenā nianse, kas visvairāk iekrita acīs, ir galvenā varoņa – Jāņa – izskats. Jau paša romāna sākumā noprotam, ka Jānim ir brilles, tomēr filmā viņam tādu nav, tikai viņa jau pieaugušajam tēlam ir. Runājot par to, interesanta nianse filmā bija, ka Jānim klāt gandrīz vienmēr kaut kādā veidā bija viņa mūsdienu “es”. Būtībā Jāņa izskatu kā tādu bija grūti saistīt ar romānu. Atšķirībā no romāna viņa mati vienmēr bija īsi, turpretī romānā viņš tos audzēja.

Jelgava bija attēlota, manuprāt, perfekti, jo pati Jelgava līdz mūsdienām nav ļoti izmainījusies. 

Filma iepazīstināja ar 90. gadu subkultūru, par tās attēlojuma precizitāti es nevaru strīdēties, arī izvēlētā mūzika bija iederīga.

Raitis: Filma Jelgava 94 bija interesanta adaptācija, kurai bija izlaistas dažas daļas no grāmatas, kaut kas arī pamainīts tēlu izskatā un drusku sižetā, bet tas neietekmēja sižeta līkni un filmas uztveršanu. Kopumā man filma patika, bet varēja būt labāka.

Laura un Helēna: Stāsts ir par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas alternatīvajai kultūrai. Stāsts ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi.

Četrpadsmitgadīgais Jānis cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi – Nāve un Zombis – aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē: ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un līdz asarām jānoved skolotāji.

Tas ir Stāsts par pieaugšanu tīņa acīm. Nostāšanās pret visu, savas nepasaules radīšana. Savas identitātes meklēšana un izpaušana. Brīvības meklēšana. Paaudžu konflikts. Dažādu vielu lietošana. Pievēršanās jaunām interesēm.

Filma iesākas ar galveno varoni pieaugušā vecumā, atklājot to, ko galvenais varonis vēl nezin, proti, ka tūlīt iesāksies viņa dzīves labākā daļa, kas rada spriedzes momentu. Manuprāt, šī ir interesanta ideja, jo grāmatā pieaugušais Jānis bija it kā nemanāmi visu laiku klāt katrā notikumā. Tādēļ es vēlējos redzēt, kā filmā to izdosies panākt.

Pirmkārt, man visvairāk patika beigu saruna starp abiem, kad pusaudžu Jānis prasa: Un ko tālāk? Un atbilde skan: Vienalga. Kas pasaka to, ka viss būs labi, tikai vajag izbaudīt mirkli. Vai arī moments, kad pieagušais Jānis pat spēj fiziski ietekmēt filmas norisi pastumjot jaunieti nost no ceļa, lai viņam neuzbrauktu mašīna, nostādot viņu sargeņģeļa tēlā, kas uzmana pats sevi.

Tomēr, man īsti nepatika brīži, kad pieaudzis cilvēks seko jaunietim naktī vai skolā tieši aiz muguras, kas radīja mulsinājumu un pat nepatīkamas sajūtas. Kā arī, pieagušā Jāņa loma vairāk atgādināja stāstītāju, kurš apraksta to, ko arī skatītājs redz. Manuprāt, viņam būtu vajadzīga svarīgāka nozīme.

Filma tāpat, kā grāmata beidzās bez kārtīga atrisinājuma. Jo tās sižets ir diezgan brīvs, neļaujot iedziļināties tikai vienā epizodē vai problēmā un nenonākot pie viena secinājuma. Tas ir atmiņu stāstījums, kura autors cenšas atklāt savus spilgtākos bērnības notikumus, kas, protams, sākās pēc metāla iepazīšanas. Tie ir dzīves ceļa meklējumi, brīvības un pašidentitātes meklēšana, sacelšanās pret visu veco, ko atbalstīja puiša ģimene, radot arī konfliktu starp vecākiem, kuri nesaprata Jāņa aizraušanos ar metāla mūziku.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa stundās, izlaiduma klases skolēni analizēja Noras Ikstenas literāro darbu “Mātes piens”. Izmantojot iespēju, vidusskolas skolēni devās uz Kino Bize, lai noskatītos Ināras Kolmanes ekranizējumu pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa programmas apguves laikā, skolēnam katra temata apguvē jāizpilda trīs rakstveida uzdevumi, viens no tiem ir recenzija, ko skolēni veica pēc romāna “Mātes piens” un tāda paša nosaukuma filmas noskatīšanās.

            Grāmatu skolēni jau bija izlasījuši pirms kāda laika, tāpēc ar nepacietību gaidīja filmas parādīšanos uz ekrāniem.

Turpinājumā sekos skolēnu domas un īsas recenzijas par redzēto.

Jānis: Kopumā ilgi gaidītā filma bija laba. Pietrūka dažas sižetiskas nianses, kurām, manuprāt, bija būtiska loma grāmatām un tām vajadzēja nokļūt arī uz lielā ekrāna. Kā piemērus var izdalīt vienmuļo sižetu, aukstos tēlu dialogus, Bembija (kāmja) neparādīšanos, kas bija būtiski saistīts ar būra simbolu, kā arī filmas nobeigums bija aprauts.

Ja filmas uzdevums bija parādīt, kā tolaik cilvēki dzīvoja Padomju Savienībā, un kā tas laiks izskatījās, tad tas viņiem izdevās ļoti labi. Bet cilvēkam, kas vēlas izjust šo trīs sieviešu pārdzīvojumus un cīņu padomju iekārtas varā, ko izjuta, lasot grāmatu, tad to var nesagaidīt, jo filma to ļoti minimāli atspoguļo.

Galu galā manas ekspektācijas bija mazliet sagrautas, tomēr savs darbs, protams, filmā tika ieguldīts. Saprotams, ka filmas laiks ir ierobežots, un ielikt tajā visu nav iespējams, tomēr nozīmīgākais izpalika.

Laura: Ilgi gaidītā Ināras Kolmanes uzņemtā filma pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem ir beidzot nonākusi uz kinoteātru ekrāniem un skatītāju redzeslokā.

 Filmas motīvs, tāpat kā grāmatā, atspoguļo trīs paaudžu sieviešu trīssavienības – mātesmātes, mātes un meitas – likteni un savstarpējās attiecības, kuras paspilgtina vēsturiskais fons, kas gan nav notikumu centrā, tomēr ieņem ļoti svarīgu lomu sižeta atveidošanā.

Galvenās lomas atveidotāja Maija Doveika atklāj smagu un sirdi plosošu stāstu par talantīgu ārsti un māti Astru, kura “nevēlējas dot pienu savai meitai, lai viņa neuzsūktu viņas lietuvēnu”, taču, manuprāt, visas filmas garumā trūka tieši šī emocionālā pārdzīvojuma atklāšana, kas romānā ir uzmanības centrā. Filmā tiek nepilnīgi, diezgan virspusēji atklāts savstarpējo attiecību konflikts, proti, problēmu atklāsmēs izteikti trūka varoņu iekšējais monologs. Piemēram, ainā, kad meita Nora, kuru atveido Rūta Kronberga, kas ir pazīstama kā filmas “Bille” galvenā varone, dodas pie mātes uz laukiem, romānā tiek spilgti uzsvērts meitas pārdzīvojums un bailes, taču filmā mani kā skatītāju neaizkustināja tikai “skaistā bilde” jeb notikumu attēlojums.

Raitis: Skolas somas pasākums bija labs un atvēra jaunu skatu uz “Mātes pienu, un pati filma bija interesanta, bet emocionālās daļas pārlaida pāri vai izlaida un visus iekšējos monologs paturēja noslēpumā, kuri varētu palīdzēt citiem izprast dziļāk filmu, kuri nav lasījuši grāmatu.

Gunta: Mēs ar klasi, izlasījuši N. Ikstenas romānu, bijām sajūsmā, sagaidījuši “Mātes piena” ekranizējumu. Jāsaka, kā māte, savu meitu atstājusi bez piena, šī filma atstāja mūs bez sāta sajūtas – tā līdz galam neapmierināja mūsu izsalkumu pēc emocionāla iestudējuma.

Filma galvenokārt aizkustināja ar vēsturiskā padomju laikmeta atainojumu – “cepums” režisorei, bet īpaši scenogrāfiem, operatoriem un radošajai komandai par to! Skolotājas mums blakus slaucīja asaras, caur filmu atkal izdzīvojot savu jaunību, pionieru ierindas skates ritmiskos soļus un visu to divējādo taisnību ar “stukačiem”, skarbā krievu zābaka apsūdzībām, vērtību noklusēšanu, kas bija tā laika realitāte.

Kas pietrūka? Tās noteikti bija tēlu emocijas, iznestas un izsāpētas līdz galam. Mēs redzējām māti, ko atveidoja izcilā aktrise Maija Doveika, un nesapratām, kādēļ mātes noliegums pret dzīvi, bezpalīdzība, esot iesprostotai “būrī”, dusmas un aizvainojums par salauzto sapni netiek parādītas līdz galam. Caur aprautajiem dialogiem un kadriem, kur māte uzcītīgi smēķē, mēs tās nojautām, jo zinājām, ka tām tur jābūt, taču nespējām tās “sagaršot”.

 Tas pats par meitu, ko atveidoja talantīgā Rūta Kronberga, kurā kūsā milzu potenciāls. Mēs redzējām viņas pamestības sajūtu, rūpes, nožēlu, bet kur izpalika tik svarīgie iekšējie dialogi? Mūsuprāt, tie bija visnotaļ nepieciešami, lai atklātos šī absurdā, iekšējā disonanse, ar ko Norai nācās uzaugt. 

Tā arī Jese, kas N.Ikstenas romānā ir gluži vai sargeņģelim pielīdzināms tēls, filmā teju zaudēja savu esenci. Jeses klātesamības nozīmi un patieso sirsnību sajutām, labi, ja vienā dialogā.

Mēs redzējām skaistu kadru montāžu, jā, arī laikmetam atbilstošas toņkrāsas, kas radīja noskaņu, bet mums stipri pietrūka sižeta kāpinājumu. Filmā parādījās daudz saturiski svarīgu epizožu, bet tās visas aizslīdēja it kā vienā ieelpā. Neparādījās kulminācija.

 Saprotams, režisore laikam vēlējās, lai aktieri un tāpat skatītāji šīs komplicētās emociju nianses izdzīvotu dziļi sevī. Bet bija par dziļu. Tik dziļi, ka, likās, tēlu atraisīšanās pastāvīgi tiek bloķēta, tā ka tikai retais mūsu vidū spēja visu filmas seansu uzturēt sevī līdzpārdzīvojumu. 

06.12. Rīgas 66. vidusskolas sākumskolas skolēniem un pedagogiem bija unikālā izdevība programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros vērot dažādus zinātniskus eksperimentus nodarbībā “Zinātnes un mākslas krustpunkti” neizejot no skolas telpām, jo skolā viesojās komandas LABORATORIUM.lv pārstāvis.

Iesaistot skolēnus diskusijā, zinātnieks skolēniem atklāja, kādos veidos zinātne un māksla ir saistīti. Ar piemēriem no kino un teātra aizkulisēm, skolēniem bija iespēja vērot, kā, izmantojot dažādas vielas, var veidot mākslīgu sniegu. Vislielākais atklājums bija, ka tieši šo pašu materiālu izmanto autiņbiksīšu ražošanā. Tad skolēnu acu priekšā zinātnieks vienai no skolniecēm izveidoja brūci ar asinīm, bet otrai “aizdedzināja” roku, taču skolniecēm tas neradīja nekādu kaitējumu.

Lai gan tas viss šķita kā viens nebeidzams brīnums, skolēni bija sajūsmā par to, cik daudz var paveikt, zinot ķīmijas un fizikas pamatus.

Protams, ka pats iespaidīgais eksperiments skolēnus gaidīja beigās, kad sprāga balons un radīja lielu blīkšķi.

Neskatoties uz iespaidīgumu, zinātnieks skolēniem stāstīja arī par drošības noteikumu ievērošanu, jo jebkurš eksperiments prasa ne tikai zināšanas, bet arī pieredzi un sagatavotību.

Visi eksperimenti skolēniem radīja izbrīnu, pozitīvu emocionālo satraukumu un vēlmi eksperimentēt.

11.novembra rītu mēs iesākām tradicionāli ar piemiņas brīdi, kuru ar dzejoli atklāja mūsu klases Daniels, bet pēc tam noliekot svecītes Latvijas kontūras formā.

Pēc svētbrīža mēs ar klasi gājām uz Motormuzeju programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Ar mums kopā nāca 8.a un 12.a klase. Motormuzejā mēs ieradāmies laicīgi, īsi pirms plkst. 10.00, kad bija plānots sākums. Kad iegājām muzejā, noģērbāmies un devāmies uz konfereņču zāli. Mums pastāstīja dienas plānu. Sākumā uzrakstījām novēlējumus Latvijai uz sarkanām un baltām lapām un piestiprinājām pie stikla margas, lai veidojas Latvijas karoga krāsas.

Tad sadalījāmies komandās (pa klasēm), un sākām pirmo aktivitāti – Motormuzeja orientēšanās spēli, kas bija interaktīvā kartē telefona aplikācijā,  – pildījām uzdevumus un jautājumus par Motormuzeju un visādiem auto. Motormuzeja orientēšanās spēle nebija pārāk viegla, bet 7.a klases komanda ieguva 1. vietu. Kā balvu par pirmo vietu dabūjām atklātnes ar foto no muzeja fondiem.

Tālāk mums bija ekskursija ar gidu. Izrādījās, ka gide arī ir beigusi mūsu skolu! Apskatījām svarīgākos muzeja eksponātus, kas saistīti ar Latvijā un pasaulē radītajiem auto. Runājot par to, kas nepieciešams, lai auto iepatiktos lietotājam, nonācām pie secinājuma, ka būtiska loma ir dizainam, jo vispirms mums iepatīkas izskats, bet tikai tad novērtējam ērtības.

Pēc apskates mēs devāmies pusdienās ēst plovu, ko bija gatavojuši LV Zemessargi. Plovs ar gurķi un tēju bija garšīgs. Pēc tam mums bija brīvais laiks, kad mēs varējām pastaigāt pa muzeju.

Kopumā mēs dienu pavadījām ļoti labi, vienīgi žēl, ka pati muzeja ekskurija likās ļoti īsa. Mēs visiem ieteiktu doties apskatīt motormuzeju, jo tur ir ko redzēt! Mums tur patika!

Adrians, Kate, Elīza no 7.a

Modes muzejā mēs uzzinājām, kā apģērbs nonāk līdz veikaliem. Uzzinājām arī par dažādiem audumu veidiem.  Izpētījām, kas ir auduma sastāvs un kāpēc tas jāzina.  

Nodarbībā runāja par profesijām, kas saistītas ar apģērba tapšanu. Uzzinājām, kāda loma ir modes dizaineram, konstruktoram un tehnologam, ar ko viņi nodarbojas.

Noslēgumā apskatījām Modes muzeja izstādi un kopā meklējām atbildi uz jautājumu: «Kas ir mode?»

Šajā semestrī, izmantojot “Latvijas skolas soma” piedāvājumu, mēs, 7.a klases skolēni, apmeklējām Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Izmantojām muzeja ieeju no parka puses. Iegājām muzeja priekštelpā, nolikām somas speciālos skapīšos, drēbes atstājām garderobē un bijām gatavi doties apskatīt muzeju.

Kā pirmo ieraudzījām muzeja krātuvi. Sienas veidotas no betona un bruņotā stikla. Tajā var redzēt ļoti daudz gleznu, kas izvietotas uz vertikālām dzelzs restēm. Ārpusē bija brīdinājums “Uzmanīgi, gāze!” Uzzinājām, ka krātuve tiek piepildīta ar speciālu gāzi, lai gleznas labāk saglabātos.

Tālāk devāmies uz izstādi “Purvītis”. Bija tik daudz gleznu, ka neticējās, ka to visu gleznojis viens cilvēks! Dažās gleznās bija attēlots Ķeizardārzs, kas ir tagadējais Viesturdārzs; atpazinām arī liepu aleju, kas saglabājusies parkā vēl šodien. Daudzās gleznās bija attēlotas dabas ainavas, lauki ziemā vai pavasarī.

Vizuālās mākslas skolotāja bija uzdevusi nofotografēt gleznu vai tās fragmentu, kas katram pašam iepatīkas. Šo uzdevumu centāmies izpildīt pēc iespējas labāk.

Tad devāmies uz nākamo – Latvijas Bankas 100 gades izstādi “Vērtību zīmes”. Tur varēja uzzināt, kāda ir monētu tapšanas gaita, apskatīt skices, materiālus, no kā tās gatavo, kā arī gatavās monētas.

“Izstādes INTERAKTĪVAJĀ TELPĀ gan mazs, gan liels var ņemt rokās zīmuli, taktili sajust monētu reljefu, paņemt līdzi piemiņai savu zīmējumu, iepazīties ar ekspertu stāstiem un tuvāk apskatīt vides objektam “MŪSU SAULE” konkursā atlasītos zīmējumus,” rakstīts Latvijas Bankas mājas lapā.

Kolekcijas monētas bija izstādītas 4. un 5. stāva telpās stendos, kur tās levitēja gaisā (izmantotas magnētu pievilkšanās un atgrūšanās īpašības).

Katrā telpā bija muzeja darbinieki ar rācijām, kas apsargā muzeja eksponātus, pieskata apmeklētājus un rūpējas par kārtību kopumā. Mūsu klātbūtnē citas skolas skolēns mēģināja ar rokām izskart monētu, tika izjaukts magnētu balanss un tā nokrita. Redzējām, cik ātri tiek ziņots apsargiem, sīki aprakstītas notikums, novērsts bojājums. Labi, ka mēs bijām iepazinušies ar uzvedības noteikumiem un centāmies tos ievērot!

Katram no mums bija sava monēta, kas visvairāk patika: Medus monēta, Pieci kaķi, Veiksmes monēta u.c.

Medus monēta ir viena no Latvijas Bankas izdotajām monētām. Interesanti likās tas, ka monētas nominālvērtība ir 5 eiro, bet monētas cena Latvijas Bankas kasēs – 53.00 eiro. Diemžēl šobrīd monētu var nopirkt tikai no kolekcionāriem jau par daudz lielāku summu. Taču veikalā ar šo monētu var iepirkties 5 eiro vērtībā. Domājams, ka ar kolekcijas monētu neviens prātīgs cilvēks iepirkties neies!

Vienā no telpām bija zīmēšanas “sienas”, kurās iestrādāts plauktiņš papīram un zīmuļiem vai krītiņiem, papīra turētājs un metāla plāksne ar iegravētu kādas monētas attēlu. Uzliekot papīru un krāsojot, varēja iegūt monētas nospiedumu, tas bija viegli. Šajā telpā pavadījām diezgan daudz laika. Bija interesanti!

Tālāk izstaigājām muzeju, aplūkojot pamatekspozīciju – dažādu autoru gleznas, skulptūras un fotogrāfijas. Redzējām arī muzeja bibliotēku, kas viena stāva ietvaros bija iebūvēta divstāvīga.

Gaidām nākamo ekskursiju!

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 2.a klase oktobra sākumā apmeklēja etnomuzeju “Cepuru pasaule”.

Muzejs iecerēts kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm, kuru var veikt stundas laikā. Bet patiesībā, lai Rīgas dzīvokļa istabās savāktu visu tradicionālo galvassegu daudzveidību, nācās ceļot divpadsmit gadus. Daudzi eksponāti ir roku darbs, daudzi – burtiski noņemti no vietējo iedzīvotāju galvām, daudziem piemīt juvelierizstrādājuma vai antikvāra priekšmeta vērtība. Katrai cepurei, katram lakatam un galvasrotai te ir savs stāsts — spilgts un savdabīgs, reizēm pat detektīva cienīgs. Pēc visu zāļu izstaigāšanas, skolēniem tika novadīta praktiska nodarbība radošajā darbnīcā, kur katrs varēja pagatavot savu personīgo knaģu masku.

Šodien mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, visi kļuvām par īstām filmzvaigznēm, jo apmeklējām filmu studiju ”Bite Films” rīkoto nodarbību “Interaktīvā mācību filmu studija “Nofilmē savu filmu”” Rīgā, Anrejsalā.

Vispirms tikām iepazīstināti ar filmu veidošanas teorētisko pusi – kādas iekārtas, atribūti un arī zināšanas nepieciešamas, lai kļūtu par filmas režisoru. Tad varējām ķerties pie filmēšanas procesa. Mēs jau iepriekš bijām sagatavojuši priekšnesumu, ko vēlējāmies nofilmēt. Mūsu radītā filma bija ar literāru ievirzi.

Kad viss bija nofilmēts, bija iespēja izveidot titrus ar STOP MOTION paņēmienu. Izdevās lieliski!

Vēl – uzzinājām, ka pacietība, neatlaidība un precizitāte ir nepieciešama ne tikai mācībās, bet arī tad, ja izvēlēsimies strādāt kino industrijā.

Ņemot vērā skolēnu pozitīvās atsauksmes par “Latvijas skolas somas” projektā iepazīto I.Ziedoņa daiļradi, turpinājām tuvāk iepazīties ar Imanta Ziedoņa personību apmeklējot Imanta Ziedoņa klasi, kura izveidota sadarbībā ar fondu “Viegli”.

Nodarbības sākumā apskatījām nodarbību telpu, kurā izvietotas I.Ziedoņa grāmatas un atsevišķi priekšmeti, kas cieši saistīti ar rakstnieka personību.

Modernā stilā iekārtotā telpa un tās dekori radīja viegluma un gaišuma sajūtu.

Gide uzsāka stāstījumu par Imanta Ziedoņa bērnību, skolas gaitām un dzīves gājumu. Skolēniem tika izdalītas trīs kartītes ar atbilžu variantiem. Stāstījuma laikā paralēli uz ekrāna varēja vērot gan I. Ziedoņa fotoattēlus, darbu nosaukumus un dažādus ar Latviju saistītos projektus.

Uzzinājām par viņa devumu kultūras jomā- izdotajām grāmatām, sarakstītajiem scenārijiem un tekstiem vairāk nekā 10 filmām, kā arī to, ka viņa darbi ir pamats vairākām latviešu multiplikācijas filmām, gan arī par sabiedriskajām aktivitātēm. Visi mēs zinājām, ka I.Ziedonis izveidoja un vadīja “Dižkoku atbrīvošanas grupu”, bet ka Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī Latgales podnieku skolas dibināšanas veicināšana ir I.Ziedoņa nopelns – nezinājām.

Gide savā stāstījumā iesaistīja skolēnus, viņiem bija jāizvēlas pareizās atbildes uz jautājumiem. Skolēni apspriedās un vienojās, kuras vai kura no kartītēm – A, B vai C – atbilst pareizajai atbildei. Stundu garā nodarbība paskrēja nemanot.

Otrajā nodarbības daļā skolēni devās meklēt kodu kādai no izlaušanās istabām. Visas istabas bija saistītas ar I.Ziedoņa daiļradi. Skolēni izvēlējās atrast pareizās atbildes istabai, kura balstīta uz I.Ziedoņa darbu “Suns Funs un vējš”.

Skolēni iegāja istabā, durvis tika aizslēgtas un mēs ar gidi vērojām viņu darbības monitorā. Skolēni no gides saņēma meklēšanas pavedienus, kas palīdzēja atrast pareizo risinājumu.

Pēc nepilnas stundas skolēni atrada kodu, tika pie istabas atslēgas un atgriezās muzeja nodarbības telpā.

Nodarbība I.Ziedoņa klasē bija ļoti saistoša un interesanta!

• 

• 

• 

2021./2022. mācību gadā nobeigumā mēs, 10.b, 11.b un 12.b klases skolēni un skolotāji, nolēmām apmeklēt Latvijas Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju, lai labāk izprastu latviešu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas un estētisko pasauli. Ir jāņem vērā, ka kopā ar mums piedalījās divi skolēni no Ukrainas, un viņiem tas bija ļoti interesanti.

Mums ļoti paveicās ar gidu, vārdā Imants, kuram izdevās ieinteresēt visus, pat visvienaldzīgākos un slinkākos.

Kā parasti, mēs sākām ar vēsturisko objektu apmeklēšanu, pēc tam piedalījāmies tradicionālās ganu spēlēs, kuras skolēniem ļoti patika.

Ekskursijas noslēgumā mēs sarīkojām nelielu pikniku ar dažādiem konkursiem un spēlēm.

Jāpiebilst, ka šādas kopīgas aktivitātes ļoti satuvina dažādu klašu skolēnus, kas ir īpaši svarīgi pēc tālmācības “Covid-19” pandēmijas laikā. Cerams, ka nākotnē mēs turpināsim mūsu apvienotos kultūrizglītības pasākumus!

• 

• 

• 

• 

Par veselīga uztura pamatprincipiem mēs, 2. un 3. klases skolēni, esam mācījušies, bet par pasaules vēsturē postošākajām slimībām mums pastāstīja Medicīnas vēstures muzejā.

Ar ārstniecību saistītā ekspozīcija ir ļoti plaša- tā ietver viduslaiku pilsētiņas ainas, parāda medicīnas iekārtas un ārstēšanas veidus iepriekšējos gadsimtos, kā arī attaisno medicīnas zinātnes nozīmi kosmosa iekarošanā. Vēl interesantāku muzeja apmeklējumu padarīja gides interesantais stāstījums un interaktīvie izdales materiāli. 

Šeit ir arī aptieka, kura nemaz nelīdzinās zāļu tirgotavai mūsdienās un zobārsta kabinets, kādā ārstēja zobus mūsu vecvecāki.  Daži eksponāti izsauc smaidu, bet citi liek nepatikā noskurināties.

Labi, ka mūsdienās medicīna spērusi tik platu soli uz priekšu!

• 

• 

• 

Noskaidrojām, ka ne visi 2 vai 3. klases skolēni savā mūžā ir braukuši ar vilcienu, tādēļ Dzelzceļa muzejs ar savu plašo ekspozīciju interesē visus.

Sākumā iepazināmies ar sliežu ceļu pirmsākumiem visā pasaulē un tvaika lokomotīvju rašanos. Uzzinājām, ka dzelzceļa transporta pielietojums ir pārsteidzoši plašs – pasažieru vagoni, pasta vilcieni un pat kameras cietumnieku transportēšanai!

Ļoti interesanto gides Gunitas stāstījumu papildināja lieliska iespēja iekāpt visos vagonos un iejusties seno laiku pasažieru lomās. Tas viss tika iemūžināts jautrās fotogrāfijās un aprakstos par piedzīvoto.

• 

• 

• 

Iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 4.a klases skolēni piedalījās latviešu rakstnieces Ineses Valteres izzinošajā nodarbībā “No stāsta līdz grāmatai”.

Inese Valtere ir novadījusi vairāk kā 300 nodarbības bērniem un ir “Pasakas ģimenei” grāmatu autore. Šobrīd grāmatai ir divas daļas, bet jau nākamajā nedēļa iznāks trešā.

Savā nodarbībā rakstniece iepazīstināja skolēnus ar savu interesantāko stāstu tapšanas procesu. Skolēni uzzināja, kā top ilustrācijas, ko dara burtu pavēlnieks – literāts. Rakstniece stāstīja un demonstrēja, kādus trikus izmanto maketētājs un ar ko nodarbojas “papīra” cilvēks. Inese Valtere prezentēja savas grāmatas un izstāstīja, kā tapa zelta burti uz tām. Rakstnieces stāstījums bija aizraujošs un interesants. Bērni labprāt atbildēja uz rakstnieces uzdotajiem jautājumiem, kā arī iesaistījās sarunās.

• 

• 

• 

19. maijā, pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, Rīgas 66. vidusskolas pedagogi sadarbībā ar kompāniju “Smilšu kino” novadīja 1.-4.b klašu skolēniem radošo meistarklasi.

Skolēni saņēma video ierakstu, kurā smiltīs tiek izzīmēts īss ieskats izrādē “Apkārt pasaulei”, uzzīmēta Latvija, kā arī attēlots smilšu animācijā personalizēts sveiciens mūsu skolai. Tas viņiem bija liels pārsteigums.

Vēlāk bērni vēroja video un klausījās par to, kas tad tieši ir smilšu kino, kā tas radies, kā top šīs filmas, kādi materiāli un resursi tam ir nepieciešami. Pēc tam skolēni tika iepazīstināti ar praktisko darbiņu – aplikāciju krāsošanu ar krāsainām smiltīm. Video ierakstā skolēniem tiek parādīta krāsošanas instrukcija, pēc tam bērni darbojās klasē kopā ar skolotāju.

Katrai klasei bija sava darba tematika: 1.b un 2.b klases skolēniem bija “Diena laukos”, 3.b klases skolēniem bija “Sprīdītis”, 4. klasei bija “Latvija”. Izkrāsotie darbiņi palika bērniem par piemiņu no nodarbības. Skolēni veica savu darbu apdomīgi, jo katrs solis bija jāplāno. Kopumā radošā atmosfērā tika pavadītas 2 stundas.

Lūk, dažas skolēnu atsauksmes:

• “Super, ka no smiltīm var izveidot gleznu!”
• “Es domāju, ka smiltis ir tikai brūnas!”
• “Forši, ka ar smiltīm var zīmēt!”
• “Cik forši redzēt skolu filmā!”

Skolēni guva pozitīvas emocijas, atraisīja radošo potenciālu un izveidoja sev dāvanu.

• 

• 

• 

• 

Vakar mēs ar klasi devāmies uz Laboratorium. Mēs šo ekskursiju ļoti gaidījām, jo šķita, ka būs ļoti interesanti. Uz vietu, kur notika nodarbība, mūs aizveda skolas autobuss. Ceļš veda gar Daugavu, Nacionālo bibliotēku, atjaunoto Āgenskalna tirgu u.c.

Atbraucot, mums bija atbildīgs uzdevums – jāpalīdz nokļūt uz leju līdz ieejai pa diezgan slīpu un garu “rampu” klasesbiedram, kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Šajā brīdi mums visiem bija skaidrs, ko nozīmē “vides pieejamība”. Bija skaidrs, ka bez palīdzības pa šādu rampu neviens patstāvīgi nevar tikt ne lejā, ne augšā.

Mūs sagaidīja mūsu nodarbības vadītājs, kas bija tērpies baltā halātā. Ieskatoties, sapratām, ka viņš jau ir kaut kur redzēts. Labi padomājot, atcerējāmies, ka viņš piedalījās TV raidījumā “Kas Te? Es Te!”. Mēs uzreiz devāmies uz telpu, kur notika nodarbība un visi eksperimenti. Visa nodarbība bija saistīta ar filmu “Dvēseļu putenis”, kurā atainoti Pirmā pasaules kara notikumi.

Vadītājs nodarbības sākumā uzdeva dažādus jautājumus, t.sk., kuros mācību priekšmetos vairāk ir zinātne, kuros māksla. Nākamais jautājums bija daudz grūtāks – bija jāizdomā, kur dzīvē “satiekas” māksla un zinātne. Pēc neilgām pārdomām, mēs nosaucām arhitektūru, mākslas vingrošanu. Vadītājs nosauca vēl daudzas nozares – dzirdot mums likās, ka tas ir pašsaprotami, brīnījāmies, ka mums pašiem tas neienāca prātā.

Pārrunājām, kādi specefekti redzami filmā, kā tos panāk. Ķīmijas un cilvēka fizioloģijas un anatomijas zināšanas ir ļoti svarīgas kino mākslā – īpaši grimētāja darbā.

Kara ainu veidošanai nepieciešams pēc iespējas reāli parādīt ievainojumus: rētas un asinis. Izrādās, ka filmas laikā tika izlietoti apmēram 10 litri mākslīgo asiņu. Viss ļoti vienkārši – savieno  divus šķīdumus, un asinis gatavas! Savukārt, lai atvieglotu grimētāju darbu, rētas izgatavo no silikonam līdzīga materiāla un to “pielīmē” vajadzīgajā vietā. Bija interesanti, ka savienojot dažas ikdienā sastopamas vielas, piem., kartupeļu vai kukurūzas cieti, pūderkrēmu un vazelīnu,  arī paši varam veidot masu rētu atveidošanai.

Visinteresantākais eksperiments bija saistīts ar uguni. Filmā vairākās ainās redzama degšana, t.sk., cilvēka degšana. Kā filmē degošu cilvēku, kā var paciest sāpes, kas rodas ķermenim degot? Bez zinātnes tas nav iespējams pat vislabākajam kaskadierim. Eksperimenta laikā katrs no mums varēja “turēt” uguni rokās. Vispirms vajadzēja kārtīgi saslapināt roku, tad paņemt plaukstā speciāli sagatavotas putas, kuras tika aizdedzinātas. Sajūtas bija neparastas – ziņkāre, bailes, sajūsma – viss juku jukām. Viss  beidzās labi, tikai siltuma sajūta plaukstā. Bez tam tika ievēroti visi drošības pasākumi. Tas bija lielisks piedzīvojums! Kā nofilmēt vasarā ziemas ainas, kur vajadzīgs sniegs? Lai radītu sniegu, ņēmām talkā zinātni – savienojot 200 ml ūdens ar 2 g nātrija polipropilēna, dažu sekunžu laikā ieguvām glāzi sniega. Mēģinājām izspiest no sniega ūdeni, tomēr tas neizdevās. Mēģinājām uzcelt maziņu sniegavīru – arī neizdevās. Sniegs bija irdens, kā aukstā, sausā ziemas dienā.

• 

• 

• 

Nākamā eksperimenta rezultātā ieguvām miglu. To varēja pataustīt, pasmaržot un pat “pagaršot”. Tas viss izraisīja diezgan lielu jautrību.

Vēl bez filmām zinātne “krustojas” ar tēlotāja mākslu. Visiem skaidrs, ka ķīmija ir nepieciešama, lai radītu dažādas krāsa. Tomēr nodarbības vadītājs mūs pārsteidza. Viņš mums parādīja gleznu, kurā redzamas skaistas vasaras pļavas puķes. Kad tika izslēgta dienas gaisma, bet ieslēgta fluorescentā gaisma, glezna pēkšņi pārveidojās – tajā kā akvārijā puķu vietā peldēja zivtiņas. Brīnumi nu gan! Tā mēs uzzinājām, ka izmantojot krāsas ar dažādu ķīmisko sastāvu un atšķirīgu apgaismojumu, iespējams panākt pārsteidzošus efektus.

Nodarbība likās ļoti interesanta, bet noteikti par īsu! Novēlam arī citiem aizbraukt uz Laboratorium un piedzīvot zinātnes un mākslas brīnumus!

“Latvijas skolas somas” projektā izvēlējāmies tuvāk iepazīt I.Ziedoni un viņa daiļradi. Šo uzdevumu realizējām ar fonda “Viegli” izveidotās “Ziedoņa klases” palīdzību.

Interaktīvās nodarbības ievaddaļā skolēniem sniedza ieskatu Imanta Ziedoņa personībā un daiļradē. Galvenā nodarbības daļa bija veltīta padziļinātai Imanta Ziedoņa pasaku iepazīšanai no grāmatas “Blēņas un pasakas”, akcentējot rakstnieka vērtības. Skolēniem bija jāveic dažādi savstarpēji saistītu uzdevumu virknējumi, kas attīsta caurviju prasmes – lasītprasmi, radošumu, sadarbību un līdzdalību.

Pirms klātienes tikšanās bijā saņēmuši trīs audio pasaku ierakstus, kurus vajadzēja noklausīties, lai spētu atrisināt izlaušanās spēles uzdevumus.

Otrdienas rītā skolas pagalmā ieripoja koši sarkans busiņš ar “Ziedoņa klases” logo uz sāniem. Skolā tika ienestas kastes ar atribūtiem un 11.a klases skolēnu izlaušanās ceļš no I.Ziedoņa pasakām sākās.

Izlaušanās spēli vadīja projektu vadītāja Sallija Kļavkalne, kura noslēgumā uzteica skolēnus par lielisko sadarbību un loģisko risinājumu, kā arī fiksēja laiku 39 min un 36 sekundes,  kurš bija nepieciešams mērķa sasniegšanai.

Lūk, skolēnu pārdomas par interaktīvo piedzīvojumu. 

Helēna. Spēle bija ļoti interesanta. Man patika tas, ka bija dažādi ar loģisko domāšanu un atjautību saistīti uzdevumi. Pasaka bija ļoti neparasta, līdz ar to uzdevumi bija tikpat netipiski un neierasti. Visvairāk man patika uzdevums, kur bija jāpasmaržo augi, lai atrasto noslēpumaino burtu. Man patika viss, bet gribējās, lai uzdevumu būtu vairāk.

Jānis. Ļoti patika, kā tas viss pasākums tika veidots. Atjautības uzdevumi bija ļoti labi izdomāti un tiešām lika padomāt. Patika sastrādāties un domāt kopā ar klases biedriem, patika arī, ka projekta vadītāja izpalīdzēja un virzīja mūs pareizajā virzienā, kad bijām kaut kur iesprūduši. Īsti nevaru nosaukt kaut ko kas nepatika, jo šis tiešām bija labs pasākums, un es vēlētos līdzīgus pasākumus arī nākotnē.

Gunta. Man izlaušanās spēle ļoti patika. Tā bija gana interesanta atkal-sastapšanās ar Ziedoni un viņa meistarīgajām vārdu spēlēm, metaforām, kas man likās īpaši aizraujošas – integrētas piedāvātajos atjautības uzdevumos.

Izprast Ziedoni un viņa pasakas, man šķiet, ne vienmēr ir viegli. Galvenie domu graudi pasakās bieži ieslēpti kā izretinātas, sīkas rozīnītes biezpienmaizītē, ko vienu pēc otras gribas uziet un veikli, veikli sagaršot, lai no sirds izbaudītu bulciņu. Tā arī katrā no uzdevumiem, atritinot koka lādītē guļošo lapiņu ar pasakas tekstu, sajūtas bija līdzīgas – it kā jau likās, ka saprotam, jau mēles galā sagaršojam to, kas mums pateikts priekšā, bet it kā līdz galam tomēr ne. Uzreiz tas tik viegli nemaz neizdevās un bija jāpacīnās, lai tiktu pie šīs te “garšas” un izpratnes par to, kā varam paspēlēties ar izlasīto.

Šī spēle, manuprāt, atšķirīgi no citām, piemēram, filmās balstītām, izlaušanās spēlēm, bija īpaša ar savu ģeniālo vienkāršību – ne brīdi meklējumi pēc atbildes nekļuva nogurdinoši, un mēs nejutāmies apmaldījušies. Drīzāk visu spēles laiku gaisā saglabājās viegls entuziasms, un mēs bijām un palikām ieinteresēti. Katra nākamā lādīte un katrs pavediens, katra smarža (es par puķu smaržu pudelītēs 🙂 ) mūsu rokās kļuva par vērtīgu instrumentu, lai pietuvotos tuvāk Ziedonim.

Gribētos gan, kaut šis piedzīvojums būtu izdevies garāks – lai uzdevumu būtu vairāk, paredzēts ilgāks laiks to izpildei, kas ļautu spēlē iekāpt vēl dziļāk un pilnīgāk.

Noslēgumā tikai gribu teikt, ka, manuprāt, šī Ziedoņa klases nodarbība bija lieliska! Man tā deva daudz prieka, mazliet sakustināja manu radošumu un pat pamodināja nedaudz intuīcijas.

Esmu pateicīga skolai un Ziedoņa klases projekta autoru iniciatīvai par tik jaukas un jēgpilnas aktivitātes sagatavošanu mums! Paldies!

Foto >>>ŠEIT

07.10.2021. Rīgas 66. vidusskolas 5.b klases skolēni devās uz muzeju ,, Latvijas skolas soma,, projekta ietvaros.

No sākuma bērnus iepazīstināja ar Latvijas nacionālo vēstures muzeju. Pēc tam bija praktiskais  komandu darbs. Dauderu dārzā  bija noslēpti  8 uzdevumi, kurus vajadzēja atrast. Kad tika atrasts pēdējais uzdevums, tā  bija atslēga nākošajam uzdevumam. Tad skolēni dalījās trīs komandās. Katrai komandai   bija iedota karte ar uzdevumiem. Bija jāatrod četri cipari. Kad cipari bija atrasti, tad  vajadzēja savienot kartes punktus un tad sanāktu no četriem cipariem vēsturisks gads, par ko sākumā bija stāstīts stāstījumā par Dauderu muzeju.

Bērni bija priecīgi un sajūsmā par ekskursiju.

Izrādās, ka pavisam tuvu skolai atrodas etnomuzejs “Cepures pasaule”, kas ir vienīgais šāda veida muzejs pasaulē, kur vienuviet var aplūkot plašu etnisko galvassegu kolekciju no visas pasaules.

Oktobra sākumā mūsu 5.a klase devās aplūkot šo muzeju.

Tas bija kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm. Muzeja gide ļoti aizraujoši un atraktīvi pastāstījaka,  galvassegas savāktas divpadmit gadu ceļojumu laikā. Kolekcijas pamatlicējs ir slavens Maskavas zinātnieks un ceļotājs Kirils Babajevs, viņš uz Rīgu atvedis simtiem dažādu galvassegu. Katrai ir savs stāsts – gan seniem apzeltītiem kokošņikiem, gan kroņiem -rotātiem ar dārgakmeņiem, gan maģiskām āfrikāņu maskām un iespaidīgām Āzijas šamaņu cepurēm.

Muzejā šīs cepures var ne tikai aplūkot, bet arī nofotografēt un uzlaikot, ko bērni arī aktīvi darīja.

Noslēgumā bija praktiskā nodarbība, kurā visi ar lielu aizrautību izkrāsoja pūķa maskas.

Mēs iesākam visiem apmeklēt šo unikālo muzeju!

Uzzinot, ka Motormuzejs ir lielākais seno auto muzejs Baltijā un tas iekļauts “Latvijas skolas soma” sarakstā, 2.a un 3.a klases skolēni devās uz turieni.

Piebraucot pie muzeja, bērni, kas tur ieradās pirmo reizi,  bija pārsteigti par to, cik muzeja ēka ir skaista, moderna un interesanta.

Muzeja mācību un nodarbību telpā notika tehniski radošā nodarbība “Atlecošā bumbiņa”. Nodarbības laikā skolēni vairāk uzzināja par gumiju, tās rašanos, īpašībām un pielietojumu. Visinteresantāk bija pašiem radīt “gumijas” bumbiņu. Bērni atzīmēja, ka esot labi, ka varēja izvēlēties bumbiņas krāsu – zilu, zaļu vai dzeltenu.

Pēc nodarbības devāmies apskatīt senos auto. Bērniem ļoti patika mašīnu un citu braucamrīku daudzveidība – to formas, krāsas, izmēra atšķirības. Vēl patika, ka daudzas lietas var pataustīt, pagrozīt, pakustināt.

Lielu interesi izraisīja iespēja nofotografēties pie Motormuzeja Zaļās sienas.

Laiks muzejā paskrēja nemanot. Vairāki bērni teica, ka gribētu vēlreiz atgriezties Motormuzejā uz ilgāku laiku.

Atgriežoties skolā, skolēni savus iespaidus par muzeja apmeklējumu attēloja gan rakstos, gan zīmējumos.

“Latvijas skolas somas” ietvaros skolēniem bija iespēja apskatīt Mangaļsalas bunkurus. Gida pavadībā tika veikta izzinoša nodarbība pa Mangaļsalas teritoriju. Uzzinājām, ka teritorijā esošie objekti tika būvēti jau 1875.gadā. Bija atrodami betona doti, kuri tikai celti Neatkarīgās Latvijas laikā, kā arī dažādas munīcijas noliktavas, kuru celšanas aizsākumi norisinājušies PSRS laikā. Starp tiem varēja redzēt gan interesantas administratīvās celtnes, gan artilērijas izvietošanas vietas. Dzirdējām arī, ka Mangaļsalas teritorijā bija tik daudz munīcijas, ka daļa pat tika turēta zem klajas debess, jo nebija vietas, kur to glabāt.

Pirmā Pasaules kara laikā, pēc vācu karavīru uzbrukuma Rīgai, krievu impērijas karavīri iznīcināja Mangaļsalas teritorijas ieročus, lai tie netiktu izmantoti. Kā arī interesants fakts, ka būvētas celtnes Krievijas impērijas laikā bija izturīgas, tādējādi līdz mūsdienām tās saglabājās gandrīz neskartas, bet PSRS laikā būvētas ātri vien sabruka, kā rezultātā līdz mūsdienām saglabājoties tikai pamatiem.

Ekskursijas noslēgumā aizgājām līdz jūrai, kur pastaigājāmies un ieelpojām svaigo jūras gaisu.

06.10.2021.  Rīgas 66. vidusskolas 1.b – 4.b klases skolēni devās uz muzeju “Latvijas skolas soma” projekta ietvaros.

Etnomuzejs “Cepures pasaule” bērniem bija kā ceļojums apkārt pasaulei, jo ejot cauri piecām zālēm, viņiem bija iespēja apskatīt dažādu tautu tradicionālās galvassegas. Skolēni uzzināja, kā ar cepures palīdzību senos laikos cilvēki zināja vai meitene ir precējusies, vai nē, kāds ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā: vai viņš ir bagāts, vai nabags. Dažās valstīs pēc cepures varēja pateikt pat vārdu un uzvārdu. Aiz katras cepures muzejā bija neatkārtojams stāsts.

Pēc ekspozīcijas apskatīšanas, skolēniem bija iespēja piedalīties meistarklasē un veidot savu masku,  atkarībā no tā vai viņi vēlējās sev aizsardzību pret ļaunumu, veiksmi vai  laimi. Bija iespēja nofotografēties dažādās cepurēs piemiņai. Kā vēl viena atrakcija, bija vēlējuma izteikšana, jo muzejā atrodas vislielākais ilknis Latvijā. Ir leģenda, kas vēsta, ja ilkni paglaudīt un izteikt vēlēšanos, tā noteikti piepildīsies.

Neskatoties uz ekskursijas dalībnieku dažādo vecumu, kopumā bērni bija sajūsmā par ekskursiju. 

• 

• 

• 

Visvairāk mūs iepriecināja tas, ka neskatoties uz “Covid-19”ierobežojumiem, ir iespējams apmeklēt dažādus pasākumus ārpus skolas.

Pārskatot piedāvājumu, nolēmām pievērst savu uzmanību fonda “Viegli” Ziedoņa klases piedāvātajai izlaušanās spēlei “Blēņas un pasakas”.

Tā kā lielākā daļa skolēnu agrāk par tādu fondu nebija dzirdējuši, nebija piedalījušies arī izlaušanās spēlēs, tad neziņa mijās ar ziņkārību. Kur tas būs, kā tas būs, kas notiks, ja nezināsim atbildes, vai spēsim izlauzties?

Ziedoņa klase atrodas ļoti tuvu mūsu skolai – Sporta ielā 2, bijušās šokolādes un konfekšu fabrikas “Uzvara” telpās. Uz turieni devāmies kājām. Kā teica paši skolēni – “tas it nemaz nebija slikti!”

Skolēnu atziņas:

“Tad, kad mēs iegājām tajā ēkā, bijām pārsteigti par to, ka viss ir tik ļoti moderni un interesanti.”

• 

• 

“No sākuma bija maza lekcija par Imantu Ziedoni un par literatūru. Bija neliels konkurss par latviešu rakstniekiem – nebija viegli, bet bija interesanti sacensties.”

“Mēs sadalījāmies 2 komandās un izvēlējāmies, par kuru pasaku gribam veikt uzdevumus. Tad katru komandu ieslēdza savā istabā. Bija jālasa ar pasaku saistīti uzdevumi un jāmēģina uzminēt, kas jādara.”

“Mums palīdzēja darbinieces, kas nedaudz teica priekšā, kur meklēt, ko meklēt…Skolotāja mūs vēroja monitoros.”

Izrādījās, ka klases kopīgais laiks tiek fiksēts un reģistrēts visas Latvijas skolu topā. Pirmās vietas ieguvēji mācību gada beigās saņems balvu. Diemžēl, mēs tie nebūsim, jo mūsu laiks nebija tik labs.

Mūsu klases bērni ļoti vēlētos vēlreiz atgriezties Ziedoņa klasē, lai atkal piedalītos izlaušanās spēlē – tikai šoreiz citās istabās.

Foto >>> šeit