2024. gada 23. maijā “Latvijas skolas soma” ietvaros apmeklējām Cepuru muzeju, kurš atrodas Vidus ielā – ļoti tuvu mūsu skolai.

Muzejā mūs sagaidīja ļoti laipna gide. Pie ieejas bija paliela cepuru kaudze- sombrero, platmales un vēl citas, kurām nezinājām nosaukumu. Katrs izvēlējās sev cepuri un visu ekskursijas laiku nenoņēma.

Apskatot ekspozīciju uzzinājām, ka vairums cepuru ir no kāzu ceremonijām. Cepures raksturo cilvēku, vietu, kur viņš dzīvo, materiālo situāciju un konkrētās tautas tradīcijas.

Pēc apskates ekskursijas mums bija iespēja izgatavot savas cepures no kartona un dažādi izrotāt.

Ekskursija bija ļoti interesanta, un uzzinājām daudz jauna!

“Latvijas skolas soma” ietvaros 25. aprīlī apmeklējām Rīgas Porcelāna muzeju. Šoreiz tas vairāk saistījās ar dizaina un tehnoloģiju un vizuālās mākslas stundās apgūtajiem tematiem un prasmēm.

Salīdzinājumā ar citiem iepriekš redzētajiem muzejiem, šis bija mazs, atradās pagrabstāvā, kur vajadzēja nokāpt pa diezgan stāvām trepēm. Tas bija izkārtots labirinta veidā.

Neskatoties uz iepriekš minēto, muzejā bija daudz eksponātu, ko aplūkot. Muzejā bija ne tikai porcelāna, bet arī māla un keramikas priekšmeti. Bija gan trauki, gan figūriņas, gan vāzes, gan citi dekoratīvi priekšmeti. Uzzinājām, ka servīzēm ir nosaukumi.

Meistarklasē mācījāmies, kā pareizi apgleznot traukus. Bija jāievēro gan darba secība, gan jāsaprot, cik stipri var šķaidīt krāsu ar ūdeni, lai tā apdedzināšanas laikā saglabātu iecerēto izskatu. Izrādījās, ka neveiksmīgi izkrāsoto vietu darba procesā var noslaucīt un krāsot no jauna.

Mums patika pati muzeja ekspozīcija un arī meistarklase. Bija interesanti! Nebija garlaicīgi, jo gides stāstījums bija saistošs. Interesanti, ka tik mazā muzejā var būt tik daudz vēstures! Ja būtu iespēja, varētu aiziet vēlreiz!

Ceturtdien, 18. aprīlī devāmies uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

Mums bija vairāki mērķi: izpētīt latviešu zemnieka viensētu;  iepazīt un apskatīt dabā dažādas vietas un lietas, kas pieminētas folklorā, literāros darbos; izprast zemnieka ikdienas dzīves stilu; papildināt skolēnu vārdu krājumu, apgūstot vecvārdus, saistot tos ar reāliem objektiem.

Laika apstākļi, diemžēl, nebija tie labākie – bija diezgan vējains un vēss. Mums patiešām paveicās, ka nelija lietus.

Muzejā mūs sagaidīja gide un tupat pie ieejas lielās muzeja kartes pastāstīja par muzeja uzbūvi un lielumu, kā arī iezīmēja mūsu maršrutu.

Pirmais objekts, ar kuru iepazināmies, bija kroga ēka. Uzzinājām, ka tā vēsturiski ir vislielākā no ēkām, ka tai bija 3 funkcijas – pabarot zirgus, vajadzības gadījumā atstāt tos pa nakti; paēst un pārgulēt nakti pašam braucējam; vietējiem iedzīvotājiem kā tikšanās vieta, lai pārrunātu jaunumus, lai līgtu kalpus lai apspriestu ko svarīgu un tamlīdzīgi.

Nākošā zemniekam svarīgā vieta bija baznīca. Mēs aplūkojām Usmas baznīcu. Gide pastāstīja par kārtību, kādā cilvēki baznīcā sēdēja. Tā kā senatnē Latvijā bija kārtu sistēma, tad arī baznīcā cilvēki izkārtojās pēc “svarīguma” no priekšas uz aizmuguri. Muižkungs ar kundzi sēdēja vistuvāk altārim speciāli izbūvētā kungu solā, pirmajās rindās sēdēja citi muižai nozīmīgi cilvēki un tā tālāk uz aizmuguri, līdz nonāca līdz ubagu solam. Baznīcas labās puses solos sēdēja vīrieši, bet kreisajā – sievietes. Tad, lūk, kā radies teiciens “mest acis pa kreisi”! Ārpusē baznīcas priekšā apskatījām kauna stabu, uzzinājām par kādiem pārkāpumiem varēja saņemt sodu.

Tālāk ceļš veda uz Kurzemes zemnieka sētu. Tur aplūkojām dzīvojamo māju, laidaru, pirti un klēti. Katrā ēkā bija dažādi priekšmeti par kuriem bijām iepriekš lasījuši, apskatījuši attēlus, tomēr pēc to aplūkošanas dabā viss likās citādāk.

Visvairāk pārdomu raisīja dzīvojamā istaba, jo telpā, lai arī salīdzinoši plašā, vēsturiski vienlaicīgi kopā dzīvoja gandrīz tikpat cilvēku, cik bijām mēs, t.i. apmēram 15. Tāpat bija jābrīnās par pašiem gulēšanas apstākļiem – jaunā paaudze gulēja uz apmēram 60 cm platiem soliem, kas izvietoti apkārt istabai. Gaismu ieguva dedzinot skalu, kas nozīmēja diezgan lielu tumsu. Sveces varēja atļauties tikai bagātie. Vēl skolēnus pārsteidza, ka senos laikos bērni ziemā sēdēja istabā, jo nebija silto drēbju, lai ietu ārā.

Paldies mūsu gidei, kas ļoti koncentrēti, bet interesanti mācēja pastāstīt par vietām, lietām, cilvēku dzīvi un tikumiem!

Holokausts ir genocīda paveids, ar ko parasti saprot ebreju masveida  iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā (1939—1945), ko veica nacistiskā Vācija. 

Ir grūti noticēt, kas cilvēkiem bijis jāpiedzīvo, kā arī milzīgo drosmi un uzticēšanos, veicot glābšanas operācijas.

Kara laikā, lai izdzīvotu, cilvēki bieži slēpās pazemē, māju pagrabos un bunkuros. Žanis Lipke 2. pasaules kara laikā kopā ar izglābtajiem ebrejiem zem garāžas un malkas šķūņiem raka savus slēpņus, kuros cilvēki pavadīja garus dzīves un baiļu mēnešus, un pat gadus.

Pirms došanās uz memoriālu, klases stundā noskatījāmies mākslas filmu “Tēvs nakts”, kas vēsta par Žaņa Lipkes ģimenes centieniem glābt ebrejus, tādejādi gūstot pirmo priekštatu par notikumiem.

Lai realitātē apskatītu vietu, kur norisinājās Žaņa Lipkes varonīgā rīcība, un iepazītos ar paslēpto cilvēku dzīves apstākļiem, apmeklējām piemiņas memoriālu Ķīpsalā, kur uz izveidoto bunkuru skatījāmies no augšas.

Telpa bija neliela ar lāviņām pie sienas, un bija grūti iztēloties, ka tur dzīvojuši daudzi cilvēki vienlaikus.

Gide saistošā un interesantā veidā un ar milzīgu aizrautību stāstīja mums gan par Ž. Lipkes ģimeni, gan par dažādajiem un viltīgajiem veidiem, kā notika pārtikas pirkšana, pēdu slēpšana un nakts pastaigas svaigā gaisā. Kā arī par drosmi un izdomu, pārvedot ebrejus prom no Rīgas, lai atbrīvotu vietu jaunu ebreju uzņemšanai.

Muzejā bija apskatāmi ar Ž. Lipkes dzīvi saistīti nozīmīgi priekšmeti, pateicības raksti Ž. Lipkem par viņa varonīgo rīcību, kā arī kartes, kurās bija atzīmētas vietas, kur vēl Latvijā atradās līdzīgi cilvēku glābšanas bunkuri.

Noslēgumā visu stāstu noskatījāmies uz sienas. Anastasija uzvilka virtuālās realitātes brilles un izvadāja mūs pa galvenajām notikumu vietām, skatoties Ž. Lipkes muzeju no mazā dēliņa skatu punkta.

                    Pēc muzeja apmeklējuma skolēni dalījās iespaidos.

“Bijām Žaņa Lipkes muzejā, kopumā bija interesanti, daudz ko uzzināju par holokaustu Latvijā un par to, kā Žanis glāba ebrejus no vāciešiem.”

“Muzejā memoriālā Žanim Lipkem es uzzināju to, ko es nezināju pirms tam. Es nezināju, ka kādi cilvēki ebrejus vispār glāba. Bija interesanti redzēt, kādā bunkurā tas bija, un kādi izmēri tur bija.”

“Muzejā man patika atmosfēra un neparastā atrašanās vieta pašā muzeja, kurā bija interesants stāsts par Žani Lipki, kurš glāba ebrejus, bija interesanti apskatīties, kā izskatījās bunkurs, un izpētīt visu caur VR brillēm.”

“Gājiens uz memoriālu bija ļoti interesants, mani tiešām aizkustināja stāsts, kā tolaik notika tas viss, un kā Lipke palīdzēja ebrejiem. Ja būtu vēl līdzīga vieta, kas arī saistīta ar vēsturi Latvijā, es labprāt aizietu ar klasi, jo šis man ļoti patika un ieinteresēja.”

“Žaņa Lipkes muzejs ir vislabākais. Man ļoti patika šis muzejs, jo tas bija iekārtots modernā stilā, un mums stāstīja notikumus jauns cilvēks. Šis ir vismūsdienīgākais muzejs, kādā jebkad es esmu bijusi, un visinteresantākā mini ekskursija. Es arī labāk izpratu Žaņa Lipkes notikumu gaitu ar muzeja palīdzību. Vērtēju šo muzeja izgājienu ar ∞/10. :)”

“Šobrīd Ķīpsala ir vieta mierīgām pastaigām un ar patīkamu vidi, lai tā arī turpmāk paliku tāda pati, un nekad vairs nevienam, lai izdzīvotu, nebūtu jāslēpjas pagrabā vai kādā citā dzīvošanai nepiemērotā vietā!”

Ar mērķi iepazīt porcelāna izsmalcinātību, devāmies uz Vecrīgā esošo “Porcelāna muzeju”. Vispirms iepazināmies ar porcelāna rašanās vēsturi un dizaina attīstību. Muzeja gides sagatavotajā prezentācijā vērojām servīžu attīstību vairāk kā gadsimta garumā. Uzzinājām, kādi trauki ietilpa tējas, kafijas un pusdienu servīzē, kā tās atšķirt.

Māksliniece, kuras virsvadībā darbojāmies iepazīstināja ar apgleznošanas tehnikām. Sekoja ieskats krāsu mācībā un iespēja pašiem izvēlēties kādu no traukiem, ko apgleznot. Katrs no skolēniem uz paša apgleznotās krūzītes vai šķīvja atstāja savu autogrāfu. Kā arī katrs izstrādājums tika nofotografēts, lai pēc apdedzināšanas varētu tos atpazīt.

Apmeklējuma laikā skolēni ar aizrautību nodevās zīmējumu veidošanai, un, lūk, viņu domas un emocijas pēc apmeklējuma.

“Par porcelāna darbnīcu – izskatījās skaisti, vietām māksliniecisks bardaks; patika krāsot, zīmēt uz porcelāna traukiem.”

“Mēs bijām uz porcelānu muzeju, kur varējām noklausīties par servīzes vēsturi un pat uztaisīt savu šķīvīti, vai divu veidu krūzītes ar savu dizainu,  bija ļoti interesanti.”

“Ļoti interesanti, daudz ko uzzināju par servīzēm, servīžu vēsturi un veidiem, un porcelāna ražošanu.”

“Ekskursijā uz Rīgas Porcelāna muzeju bija diezgan interesanti braukt. Tur pastāstīja visu par servīzēm un to tipiem un to vēsturi. Katrs varēja apzīmēt trauku pēc savas izvēles, divu veidu krūzes un šķīvīti.”

“Man patika izrotāt krūzi un varēja izpausties, kā arī bija interesanti uzzināt par dažādām  servīzēm tējas, kafijas un brokastu, bija aizraujoši izmantot dažādas krāsošanas metodes.” “Vakardienas ekskursija uz porcelāna muzeju bija ļoti interesanta, man ļoti patika veidot savu krūzi, un es gaidu, kad tās būs gatavas!! Labprāt atkārtotu šo!”

“Latvijas skolas soma” ietvaros nolēmām pievērsties vēl mūsu klasei neizzinātam dokumentālā kino žanram.

K/t “Splandid Palace” 11. aprīlī bija īpaši skolēniem noorganizēts kino seanss “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks”. Dokumentālā filma bija pilnmetrāžas, t.i. nedaudz garāka par 2 stundām. Skolēni bažījās, ka būs garlaicīgi, būs grūti nosēdēt. Tagad taču pārsvarā skatāmies mini seriālus, kas ilgst no 30 minūtēm līdz 1 stundai.

Filma izrādījās interesanta, tā noturēja skolēnu uzmanību, raisīja interesi. Filmā varēja hronoloģiskā secībā redzēt vēstures notikumus, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī Gruzijā un Krievijā. Bija parādītas dažādas intervijas ar pašu Podnieku, tika lasīti Podnieka dienasgrāmatu fragmenti. Līdz ar to bija iespēja iepazīt arī Podnieka personību, viņa domas par dzīvi kopumā.

Pēc filmas noskatīšanās uz tikšanos ar skolēniem bija ieradušās abas filmas režisores Antra Cilinska un Anna Viduleja. Izveidojās ļoti interesanta saruna starp skolēniem un režisorēm. Bija daudz jautājumu no abām pusēm. Bija iespēja pajautāt par to, kas nebija skaidrs pēc filmas noskatīšanās. Tikšanās ilga apmēram pusstundu.

Pārrunājot iespaidus, skolēni atzina, ka labprāt skatītos vēl kādu dokumentālo kino, esot bijis tiešām interesanti, kaut arī visu nebija sapratuši (bija jautājumi par faktiem, par filmas mākslinieciskajiem paņēmieniem, filmas uzbūvi).

15. februārī mūsu 5.a klase kopā ar dažām citām klasēm devāmies uz VEF Kultūras pili, kur gribējām noskatīties koncertu no cikla “Mūzika Tev. Savādāk”.

Dažas pārdomas pēc koncerta apmeklējuma:

• “Koncertprogrammā bija iekļauti šādu mākslinieku priekšnesumi: Tautumeitas, Grēta un grupa “Dzelzs Vilks”.  Tautumeitu priekšnesums bija kā krāšņa izrāde – interesanti tērpi, skaista horeogrāfija. Diemžēl, nevarēja saprast dziesmu vārdus. Grēta mums ļoti patika. Viņa ir tā kā viena no mums. Jauna, stilīga un vienkārša. Grētas priekšnesuma laikā visa publika cēlās kājās, dejoja un dziedāja līdzi.  “Dzelzs Vilks” iesaistīja arī publiku. Bija jāizpilda kustības un jādzied.” K.N.
• “Man koncerts ļoti patika, jo tur dziedāja Grēta un Dzelzs vilks. Bet pēc koncerta man ļoti sāpēja galva, jo bija ļoti skaļi.” E.O.
• “No sākuma redzējām Tautumeitas, tas bija ļoti aizraujoši! Tad redzējām Grētu, – kad viņa dziedāja, visa zāle bija kājās un kustējās līdzi. Tad sekoja Dzelzs vilks. Tas bija vienkārši SUPER! Visi bija kājās un dziedāja līdzi, jo uz piedziedājuma “ūūū” bija jādzied līdzi visiem kopā. Tas bija visforšākais koncerts pasaulē!” Š.G.
• “Man visvairāk šajā koncertā patika Tautumeitas. Un vēl man patika, ka daudzi bija VEF Kultūras pilī”. K.D.
• “Mēs bijām VEF kultūras namā. Mēs tur redzējām vairākus māksliniekus. Tur bija Tautumeitas, Grēta un Dzelzs vilks. Man visvairāk patika Tautumeitas un Grēta. Man nepatika Dzelzs vilks, jo man nepatīk viņu dziesmas. Bet tomēr man patika tas brīdis, kad dziedājām kopā līdzi “ūjā, ūjā, nikni vilki”. E.D.

                NESTER CUSTOM Metāla mākslas galerijā ESCAPISM  atrodas mākslinieciski izvietotas izstāžu zāles ar metāla mākslas skulptūrām un mēbelēm, izveidotām no auto moto detaļām.  Dizaina mēbeļu un skulptūru autors ir Aleksandrs  Nestjeruks. 9.b un 10.b klases skolēni kopā ar skolotājām devās uz šo galeriju. Pirms tam bija dažādi minējumi par to, ko ieraudzīs izstādē.

Galerijā redzējām pārsteidzošus metāla darbus, kas izgatavoti ar lielu izdomu. Viss sākās ar to, ka Aleksandram gribējās izveidot savu motociklu ar savu dizainu, lai nevienam citam pasaulē nekas tāds nebūtu. Tālāk viņa aizraušanās ar motocikliem pārauga vēlmē radīt citus priekšmetus no vecām autodetaļām. Aleksandrs iemācījās tos tīrīt un savienot ar metināšanu.  

Tagad viņam ir vesela galerija ar dzīvniekiem, robotiem, krēsliem un pulksteņiem.  Preiļos, kur viņš dzīvo un  uzsāk savu radīšanu, ezera krastā atrodas liels kuģis no autodetaļām. 

Aleksandra Nesterjuka piemērs mums visiem skaidri parādīja, ka zināšanas vienmēr palīdzēs mums atrast savu vietu dzīvē.

31.janvārī devāmies uz VEF kultūras pili baudīt koncertu “Skolas muzikālie noslēpumi”, kurā orķestra “Rīga” pavadījumā Daumants Kalniņš parādīja, ka mūzika sastopama ne vien mūzikas kabinetā, bet arī citos mācību priekšmetos. Kopā izdziedājām R. Kaupera dziesmu “Joka pēc alfabēts”, kurai visi zināja vārdus un melodiju. Tāpat izdziedājām angļu alfabēta dziesmiņu  zvaniņu pavadījumā. Izvingrojāmies pie dziesmas “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu”. Uzzinājām, ka dažāda augstuma skaņu spēj radīt pat gofrēta caurule un smilšpapīrs.

Daumants Kalniņš parādīja, ka pasauli var apceļot ne tikai ar dažādiem transportlīdzekļiem, bet arī ar mūzikas palīdzību. Rādot uz lielā ekrāna dažādu valstu karogus, atskaņoja šo valstu himnas vai populāru skaņdarbu fragmentus.

Aizraujošs bija arī cirka skolas direktora gaismas šova priekšnesums.

Mūsu valsts vēsture ir jāzina katram, jo bez tās nebūtu mūsdienu Latvijas, kurā tagad dzīvojam. Tādēļ projekta “Latvija skolas soma”  ietvaros pašā Ziemassvētku gaidīšanas laika vidū devāmies uz Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.

Muzeja ekspozīcijā mēs izstaigājām vēstures takas no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienu neatkarīgajai Latvijai.

Bērniem interesanti bija vērot seno cilvēku dzīves veidu, kad nebija nekā no visa, pie kā tik ļoti esam pieraduši. Turpretī daudzus padomju laika eksponātus skolēni atpazina un zināja to pielietojumu.            

Izglītojamie guva iespaidu par vēsturisko Latvijas attīstību dažādos laika periodos.

12.a klases skolēni kopā ar skolotāju A. Drāki 12. decembrī apmeklēja Latvijas okupācijas muzeja “Stūra māju”, apskatījās ekspozīciju un noklausījās gida stāstījumu. Pirms tam tika izlasīts M. Bērziņa romāns “Svina garša” un Nacionālajā teātrī redzēta izrāde pēc šī romāna. Šī ekskursija bija kā noslēguma pasākums, lai labāk izprastu 1940.gada un vēlākā padomju laika represīvos pasākumus un politisko situāciju Latvijā.

Ekskursija rosināja skolēnus dalīties pieredzē ar vecvecāku stāstiem par šo laiku.

Mākslas galerija “Nester Custom” atrodas Rīgā, Vaļņu ielā 4.

Rīgas 66.vidusskolas 9.^a klases izglītojamie to apmeklēja 6.decembrī. Galeriju izveidojis Aleksandrs Nesterjuks, kurš savu pirmo aizraušanos un profesiju, auto remontu ir pārvērtis citā līmenī – mākslā. Galerijā var iepazīties ar mākslas priekšmetiem, kas veidoti no dažādām, jau nederīgām auto un motociklu detaļām. Apskatāmas skulptūras, kas rosina iztēli un liek aizdomāties par dažādām dzīves situācijām. Ilgāk pavadot laiku galerijā, no jauna var ieraudzīt dažādas sīkas detaļas. Mākslinieks ir izveidojis arī dažādas kreatīvas, funkcionējošas dizaina mēbeles, kā krēslus, galdus, spoguli.

Klases kolektīvā domas un emocijas pēc galerijas apmeklējuma bija dažādas. Kādam dažas skulptūras šķita pārāk izaicinošas, ar provokatīviem nosaukumiem. Bet kopumā visus pārsteidza un aizrāva mākslinieka izdoma, stilīgi nestandarta risinājumi.

“Neredzamā Pasaule” ir muzejs, kura ekspozīcija atrodas pilnīgā tumsā, nav iespējams redzēt, taču ir iespējams pielietot pārējās cilvēka maņas un sajust muzeja satura neierastā veidā. Mēs visi neredzīga gida pavadībā tumsā iepazīstam objektus un pielietojam dažādas maņas: dzirdi, tausti, ožu un garšu. Muzeja tumsā mērķis – dot iespēju iejusties neredzīgu cilvēku ādā un mēģināt pielāgoties neierastiem apstākļiem.

Ieejas maksa muzejā ir diezgan augsta tādēļ muzeja apmeklējumu finansēja kopā “Latvijas skolas soma” un skolēnu vecāki.

Mēs apskatījām piecas interaktīvas telpas: dzīvokļa istabu, trokšņainu ielu, klusu parku, pārtikas tirgu, muzeju un kafejnīcu.

Skolēni: Muzejā bija ļoti interesanti, prom devāmies pārpildīti ar emocijām.

D. Ņekrasovs – “Es obligāti atnākšu vēlreiz ar draugiem, lai izjustu emocijas.”

M. Blaževičs – “Es pastāstīšu citiem, kā neredzīgi cilvēki jūtas un kā dzīvo reālajā dzīvē.”

2023.gada 14.decembrī 12. b un 8. b klases skolēni izmantoja “Latvijas skolas soma” piedāvājumu un apmeklēja nodarbību “Kas ir Romantisms” mākslas muzejā “Rīgas Birža”.

Skolēniem tika piedāvāta interaktīva nodarbība. No sākuma viņi varēja demonstrēt savas zināšanas skolas programmas ietvaros, tālāk ar gida- konsultanta palīdzību spēles formātā ieguva jaunu un interesantu informāciju šajā tēmā.

Skolēniem ļoti patika muzejs un tā ekspozīcija. Viņiem izdevās apmeklēt ne tikai romantisma ekspozīciju, bet arī izpētīt citas zāles un izstādes. 40 minūšu vietā, ekskursija ilga vairāk par 2 stundām, un skolēni kopā ar skolotāju izlēma ekskursiju atkārtot arī nākamgad.

Mūsu mērķis bija izzināt un klātienē pieredzēt Latvijas kultūras vērtības: izpētīt muzeja ekspozīcijā dizaina kolekcijas priekšmetus, kas pārstāv dizaina atšķirīgos veidus – rūpniecisko dizainu, modes dizainu, rotu dizainu u.c. Iepazīties ar vienu no galvenajām tekstilmākslas apdrukas tehnikām – sietspiedi jeb madarošanu.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju bijām apmeklējuši vairākas reizes – pirmajā reizē apskatījām muzeja pamatekspozīciju, nākamais apmeklējums bija saistīts ar Arno Jundzes grāmatā “Kristofers un ēnu ordenis” aprakstītajām ēkām un telpām (bijām tur, kur parasti apmeklētājus neielaiž).  

Nolēmām vēlreiz doties un šo muzeju 1.decembrī – šoreiz, lai iepazītos ar dizaina tradīcijām Latvijā, kā arī praktiski pamēģinātu madarošanu.

Muzejā mūs sagaidīja ļoti laipni darbinieki, kas radīja mierīgu un patīkamu atmosfēru. Kārtējo reizi atkārtojām, kādi ir muzeja apmeklējuma noteikumi.

Sākām ar muzeja pamatekspozīcijā redzamo dizaina priekšmetu apskati. Interesi izraisīja stilizēto tautas tērpu izgatavošanā izmantotie materiāli – zobrati, spuldzītes, diodes, monētas un vēl, un vēl!  

Pirms madarošanas nodarbības apskatījām gleznotāja un lietišķās mākslas meistara Anša Cīruļa madarojumus jeb dažādus sietspiedes tehnikā sagatavotus apdrukātus darbu paraugus. 

Tālāk sekoja sagatavošanās darbam – attēla izvēle, darba vietas sagatavošana, gides instruktāža par darba norisi. Mums izstāstīja par to, kā tiek uz speciāla sieta ar gaismā cietējošu krāsu sagatavots zīmējums, kādas krāsas tiek lietotas zīmējuma drukai uz auduma, pēc kāda principa izvēlēties krāsas, kā krāsu “uznes” uz auduma.

Darboties bija interesanti. Vajadzēja izlīdzināt audumu, lai nebūtu krunciņu, savstarpēji palīdzēt viens otram pieturēt darba rāmi, pēc tam izmazgāt rāmī iestiprināto sietu no krāsas pārpalikumiem.

Katrs izgatavojām sev tīkamu dizainu uz saviem t-krekliņiem vai citiem auduma priekšmetiem. Tā mēs ar gides palīdzību tapām par māksliniekiem!

Skolēnu domas par madarošanas nodarbību:

• Mūsu klases ekskursijā man patika madarošana un arī korejiešu keramikas izstāde.
• Kreklu apzīmēšana gāja labi un ātri.
• Mēs šeit nebijām pirmo reizi. Man, kā lielākajai daļai patika madarošana. Šīs metodes dēļ mans neskaistais krekls izskatījās jauns un labs.
• Muzejs bija ļoti skaists, un pati madarošana bija interesanta.

Kā bonuss muzeja apmeklējumam, bija iespēja redzēt izstādi “Korejas keramikas māksla. PAŠTERAPIJA.” Darbi bija skaisti, izgatavoti dažādās tehnikās. Tos rūpīgi aplūkojot, sapratām, ka bez mākslinieciskajām prasmēm nepieciešama milzīga pacietība un precizitāte šāda darba veikšanai.

Skolēnu domas pēc muzeja pamatekspozīcijas un izstādes apskates:

• Es biju ļoti pārsteigts par ēku, arī dzīvot tur būtu brīnišķīgi.
• Muzejs bija interesants. Man liekas, ka tur būtu nepieciešams vēl viens stāvs.
• Man ļoti patika apskatīt korejiešu mākslinieku izstādi.
• Es sāku domāt, ka keramikas izstādē bija par maz mākslas darbu.

Iespējams, ka šis nebija mūsu pēdējais DMDM apmeklējums, jo muzejā ir vēl citas radošās nodarbības, kā arī regulāri tiek organizētas dažādas izstādes.

Rīgā jau kādu laiku darbojas uzņēmums “Neredzamā pasaule”, kura uzdevums ir mazināt stereotipus par neredzīgiem cilvēkiem un veicināt tolerances attīstību Latvijas sabiedrībā.

Novembra sākumā mēs, 9.b un 10.b klases skolēni, apmeklējām  piecas pilnībā aptumšotas telpas neredzīga gida pavadībā: “Dzīvojamā istaba”, “Muzejs”,  “Pārtikas veikals”, “Rosīga iela un dabas parks” un “Kafejnīca”.

Katrā telpā mēs piedzīvojām to, ko neredzīgs cilvēks piedzīvo katru dienu. Ejot no mājām uz muzeju, pa rosīgu ielu, pāri tiltam, kas ieved parkā,  mēs  bijām neredzīga cilvēka situācijā, un caur viņa skatupunktu izjutām, ka tikai caur pieskārieniem neredzīgs cilvēks uzzina par apkārtējo pasauli. Tas mums lika aizdomāties par dizaina nozīmi neredzīga cilvēka ikdienas dzīvē.

“Kafejnīcā” mums bija iespēja pajautāt vēl dažādus mums interesējošos jautājumus par neredzīga cilvēka ikdienu un šķēršļiem, ja tādi vispār ir. Uzzinājām ka, neredzīgiem cilvēkiem ir iespēja mācīties augstskolā, bet grūti atrast darbu. Uzzinājām, ka sapņus redz tikai tie, kuri bija piedzimuši redzīgi un zaudēja redzi vēlāk.

Sākumskolas skolēni ir lieliski zīmētāji – par to varam pārliecināties skolas gaiteņos un klasēs, kurus rotā mazo mākslinieku darbi.

Taču šodien, iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros mums, 1.a un 4.a klases skolēniem, bija iespēja aplūkot un censties izprast mākslas darbus, kuru mājvieta ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pārsteidzoša bija krāsu, formu un attēloto personāžu daudzveidība: portreti, sadzīves skati un brīnišķīgas dabas ainavas, par ko bērniem saprotamā valodā pastāstīja muzeja gide.

Kļuva skaidrs, ka lai kļūtu par lielisku mākslinieku, ar talantu vien nepietiek –  nepieciešama izglītība un ilgs, rūpīgs darbs.

Tomēr jācer, ka šī atziņa nekavēs kļūt par māksliniekiem tos, kam tuva krāsu, formu un dažādu zīmēšanas tehniku pasaule.

Novembris ir Latvijas svētku mēnesis, tāpēc iniciatīvas “Latvijas Skolas soma” ietvaros 9.novembrī mūsu 7.a klase  apmeklēja Latvijas Kara muzeja muzejpedagoģisko programmu “Kā kļūt par karavīru?”

Skolēnu atsauksmes ir ļoti pozitīvas, piemēram, Agate uzskata, ka nodarbībā iemācījāmies ievērot disciplīnu, Kaspars – izpildīt  dažādus karavīra uzdevumus, Edgars – ātri reaģēt, bet Matilde – sadarboties ar klasesbiedriem.

“Gida vadībā bija jāveic dažādi uzdevumi: jāuzvelk gāzmaskas, jāieliek patronas patronu lentē, jāšauj mērķī. Visiem ļoti patika vadītājs, kurš interesanti un aizraujoši vadīja nodarbību. Bieži smējāmies un tādēļ īsti precīzi nevarējām veikt uzdevumus.” –  Anete.

Kopumā nodarbība bija ļoti aktīva un interesanta. Pēc tās visi devāmies aplūkot muzeja pamatekspozīciju.

Vide, kurā pavadām ikdienu ietkemē mūs visdažādākajos veidos. Par laimi mums ir iespēja iesaistīties un veidot apkārtējo vidi arī pašiem.

Iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros izvēlējāmies radošo darbnīcu “Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks” – arhitektūra pilsētvidē. Pie mums viesojās un nodarbību vadīja arhitektes Renāte un Līva.

 Vispirms mums pastāstīja par to kā jebkura celtne ietekmē apkārtējo vidi un maina to. Kā pilsētu arhitektūra tiek pielāgota dabas apstākļiem, kāpēc vietās, kur ir iespējamas smilšu vētras ēkas ceļ tieši tā, kā ar ēku izvietojumu iespējams mainīt vēja plūsmas. Uzzinājām daudz informācijas par iespaidīgākajām ēkām pasaulē.

Praktiskajā daļā tikām sadalīti trīs darba grupās. Katra grupa saņēma vienu un to pašu objektu, bet izlozējām vidi, kurā būs jāizvieto objekts. Pirmajai grupai objekts bija jānovieto Latvijas mazpilsētā, otrajai – lietusmežos, bet trešajai grupai objekta izvietošana bija jāveic Manhetenas debessskrāpju rajonā. Katrai grupai tika arī savs mērogs pret kuru objekts bija jāprojektē.

Sākām ar objekta izgriešanu no izklājuma un tā salīmēšanu.

Pirmā grupa plānoja objektu novietot bērnu spēļu laukumiņā, kā spēļu mājiņu, kura novietota virs zemes. Izmantojot daāždus pieejamos materiālus tapa makets ar bērnu un vecāku siluetiem, tika salīmētas kāpnes un izvietoti koki.

Otrā grupa izveidoja ļoti daudz krūmu un zaļo augu, viņu objekts, kurš pildīja seifa jeb noliktavas funkciju bija noslēpts klints alā, kurai pāri krita ūdenskritums. Savukārt trešā grupa iekļāvās debesskrāpju vidē un starp divām stilizētām augstceltnēm izvietoja savu objektu, kurš pildīja ekskluzīvas naktsmītnes funkciju, uz to varēja nokļūt pa gaismu atstarojošu spoguļvirsmu. Šī grupa projektējot savu objektu izmantoja visvairāk dažādu materiālu tajā skaitā stieples, foliju, divpusējo līmlentu un citus.

Noslēgumā darba grupas prezentēja savus radītos darbus, iepazīstināja ar vidi, kurā objekts izvietots un pamatoja kāpēc izvēlējās šādu objekta izvietojumu.

Pēc nodarības skolēni izteica savas domas, iepazīsimies ar tām!

Kristers: Man nodarbība ļoti patika uzzināju daudz ko jaunu par arhitektūru. Un kā apkārtējā vide var ietekmēt ēkas dizainu. Tā kā man ļoti interesē darbmācība man šī nodarbība patika.

Laura: Bija daļēji interesanti, daudz ko uzzināju par arhitektūru, bija interesanti uzzināt ko jaunu, taču bija garlaicīgi veidot kompozīciju, pietrūka laika, lai izveidotu to, kas bija plānā.

Anastasija: Es iemācījos no šī pasākuma kā veidot maketu attiecībā pret apkārtējo vidi un cilvēka garumu. Bija interesanti izmantot arī līdzekļus un materiālus, kurus iepriekš neizmantoju.

Vija: Man patika šī nodarbība ”Skolēns. Pētnieks. Pilsētnieks” par arhitektūru. Mani ieinteresēja arhitektisko modeļu izveide. Teorētiskā daļa par to kā? Kur? Un kāpēc tieši šāda arhitektūra? Bija ļoti interesanta. Rekomendēju šo nodarbību un gribētu tādas vēl.

Sofija: Šī nodarbība man diezgan patika, uzzināju jaunu informāciju, iemācījos kaut ko jaunu, bet tomēr es neteiktu, ka tas bija pārāk interesants un aizrautīgs. Vienkārši kaut kas jauns.

Raivis: Es domāju šodiena bija diezgan forša. Nevajadzēja daudz uzreiz darīt, bet vienu lietu un kuru vajadzēja koncentrēties un taisīt. Uzdevumi bija viegli un bez problēmām uztaisāmi.

Arhitekti par skolēnu veikumu izteicās atzinīgi un nodarbības noslēgumā uzzinājām, kas ir šis objekts patiesībā un kur tas atrodas.

Mūsu objekta prototips bija Portugāles pilsētā Porto esošās Nīderlandiešu arhitekta Remmenta Lūkasa Kolhāsa koncertzāles “The Casa da Músic” samazināta versija. Tas vēlreiz apliecināja, par vides un arhitektūras mijiedarbību.

Nodarbības laikā ne tikai uzzinājām par arhitektūru un vidi, bet arī par arhitekta profesiju un darba iespējām strādājot šajā profesijā.

Šogad iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros mēs, 3.a klase, devāmies ekskursijā uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, kur skolēni gida apmeklējām ekspozīciju zāli. Tajā tika vēroti dažādi tradicionālie un mūsdienu tautas lietišķās mākslas darbi, kā piemēram, Latvijā veidoto auduma dizaini kopš 20.gs. 60.gadiem un līdz pat mūsdienām. Skolēni ieguva zināšanas par dažādu materiālu faktūrām un formām. Tāpat tika atklāta svarīga tēma par ekoloģiju.

 Pēc ekspozīcijas apskates skolēniem tika dota iespēja padarboties praktiskajā darbnīcā un noslēgumā salikt apskatīto trauku attēlus puzles veidā.

Pēc muzeja apmeklējuma skolēni sniedza atgriezenisko saiti par redzēto un dzirdēto. Vislielāko iespaidu uz skolēniem atstāja gleznas, plakāti un citas sienas dekorācijas, kas veidotas no otrreiz lietojamajiem materiāliem.

“Latvijas Skolas somas” ietvaros apmeklējām Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju. Piedalījās visi 2.a klases skolēni. Izvēlējāmies Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja patstāvīgo ekspozīciju, lai iepazītos ar tradicionālās un mūsdienu tautas lietišķās mākslas darbiem. Muzeja apmeklējums bija sasaucās arī ar Dizaina un tehnoloģijas mācību priekšmetā apgūstamo vielu – Kā veido izstrādājumus ar dažādām faktūrām.

Apskates laikā skolēni iepazinās ar ekspozīciju, kas iepazīstina ar Latvijas dizainu no 20. gs. 60. gadiem līdz mūsdienām un ar fabrikas “Rīgas audums” laikmeta rakstiem. Bērniem bija arī iespēja pašiem padarboties praktiskajā darbnīcā.

Pēc apmeklējuma skolēni atzina, ka paticis stāstījums par  interesanti veidotajiem tērpiem no dažādiem otrreiz lietojamiem materiāliem.

Interesanti, ka bērni saskatīja kopīgus momentus arī ar ekoloģisko tēmu Dabaszinībās un tikko notikušo “Rīcības dienu” aktualizēto tēmu “Planēta pirmajā vietā”. Tāpat skolēniem ļoti patika pašiem praktiski darboties darbnīcā. Aizraujošs licies arī apmeklējuma noslēgums, kur puzlē vajadzēja salikt šķīvjos attēloto zīmējumu.

Muzejā iegūtās dažādās idejas un iespaidus skolēni tālāk ieliks Ziemassvētku dāvanu izveidē, kad tiks dots uzdevums veidot darbus no plastikas.

19. oktobrī 11.a klase apmeklēja laikmetīgās mākslas izstādi Hanzas Peronā “Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums”. Tā ir mākslinieka Ulfes Loto un kuratora Jākoba Lilemozes radīta hiperrealistiskā fantāzija par Kentauru ģimeni,  kas nonākusi uz planētas Zeme. Pasākums notika “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Izstāde,  kas neatstāja vienaldzīgu. Dažos tā radīja neizpratni, nepatiku, bet dažus tā rosināja domās fantāziju turpināt dažādu žanru stāstos – piedzīvojumu, zinātniskās fantastikas un romantiskajā. Nodarbības laikā skolēni grupās pārrunāja redzēto, iesaistījās radošās rakstīšanas aktivitātē.

Šī bija lieliska iespēja pārrunāt iegūtās emocijas, kas katram izrādījās tik atšķirīgas un atklāja to, ka katrs dzīvojam savā fantāziju pasaulē.

2023.gada 3.oktobrī, mēs, 7.a klases skolēni, devāmies ekskursijā uz Kuldīgu. Ceļš uz Kuldīgu bija garš, bet autobusā šīs 3 stundas šķita kā dažas minūtes.

Iebraucot pilsētā, pirmais, ko mēs apmeklējām bija Ventas rumba – platākais ūdenskritums Eiropā.

Pastaigājoties devāmies uz pilsētas centru, kur mūsu galamērķis bija Kuldīgas “Dzīvais muzejs”. Šo muzeju apmeklējām  iniciatīvas Latvijas skolas soma ievaros.

Ekskursija “Dzīvajā muzejā” bija kā pastaiga cauri pilsētas vēsturei gida pavadībā. Septiņās telpās bija atdzīvināti stāsti par dzīvi pilsētā tajos tālajos laikos, kad Kuldīgu sauca par Goldingenu.

Skolēniem īpaši interesanti likās stāsti par hercoga Jēkaba valdīšanas laiku: 

  “Muzejā bija ļoti interesanti un spocīgi. Tur stāstīja cik nežēlīgi sodīja visus, kuri neklausīja, vai kā citādi bija izpelnījušies nežēlastību.” Haralds N.

   “Mani iespaidoja stāstījums par bada laiku un mēra epidēmiju, kad nomira 90% no iedzīvotāju skaita tuvākajā apkārtnē.” Jeļizaveta S.

  “Man patika telpa, kurā bija imitēts brauciens ar kuģi pa jūru. Par kuģi to nevarētu nosaukt, drīzāk par lielu laivu, bet sajūtas bija ļoti reālas.” Anete K.

  ,,Šis bija muzejs, kurā nemaz nebija garlaicīgi. Kad hercoga Jēkaba lelle negaidot pacēla galvu, mēs visi nobijāmies un skaļi bļāvām.” Mārcis K.

   Vēl mēs izbraucām ekskursijā ar Rumbas busu pa pilsētu un uzzinājām daudz faktu.

Ja ekskursijas sākumā likās, ka Kuldīga ir maza pilsēta, tad beigās jau tā vairs nešķita.

“Mūs veda ekskursijā gan ap māju, gan pašā mājā. Mums bija ļoti laba gide. Muzejā man patika telefons, kurā varēja dzirdēt, kā pats O. Vācietis lasa savu dzeju.” /Elīza/

“O. Vācieša muzejā bija ļoti interesanti un aizraujoši. Mani visvairāk aizrāva tas, ka varēja redzēt, kā O. Vācietis ir agrāk dzīvojis. Bija interesanti dzirdēt, kā O. Vācietis ticis tik tālu (daudz sasniedzis).” /Kate/

“Aizgājām uz muzeju. Tur mēs satikām Daci (mūsu gidi). Viņa  mums stāstīja par O. Vācieša dzīvi, ar ko viņš nodarbojās, rādīja viņa fotogrāfijas.” /Gvido/

“Ienākot pagalmā, redzējām pieminekli, kas veltīts O. Vācietim. Ieejot dziļāk pagalmā, gide Dace mums parādīja O.V. nopirktos Rīgas bruģa akmeņus. Ieejot iekšā, redzējām O.V. dzīvokli, viņa nelegālās grāmatas, pastmarku un piespraužu (nozīmīšu), grāmatu, akmeņu un termosu kolekciju, utt.

Atziņas: man šis muzejs patika, varētu aiziet vēlreiz; domāju, ka informācija, ko ieguvu, varētu man dzīvē noderēt, it īpaši lielākās klasēs; man ļoti patika, iesaku aiziet.

Maija otrajā pusē 7.a klases  skolēni “Latvijas skolas soma” ietvaros apmeklēja Rīgas Jūgendstila centru, kas atrodas “klusajā” centrā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā Alberta ielā 12.

Tikšanās vieta šoreiz bija tuvu muzejam, nevis skolā.

“Satikāmies pie 13.vidusskolas, tad devāmies uz muzeju kopā. Ilgi nebija jāiet, nonācām tur 7 minūšu laikā.” /Kate/

“Ieejot ēkā, ieraudzījām ļoti greznus griestus, telpās bija moderns dizains, Mūs sagaidīja gide, ģērbusies tam laikam atbilstošās drēbēs. Mēs noskatījāmies 2 filmas – pirmā par to, kāda varēja būt viena dzīves diena cilvēkiem, kas dzīvoja šajā dzīvoklī, otra – par jūgendstila ēku daudzumu un izskatu Rīgā.” /Renārs/

“Gides pavadībā mēs nokāpām pagrabstāvā, kur iekārtota kino zāle. Mums ieslēdza filmu, kas vienlaikus bija gan garlaicīga, gan interesanta. Muzejā viss bija ļoti skaisti un viss bija ļoti dārgs.” /Gvido/

“Pēc filmas mēs devāmies uz dzīvokli, kuru redzējām filmā. Mūs izveda ekskursijā pa dzīvokli un pastāstīja par telpām, mēbelēm un dažādiem priekšmetiem. Dzīvoklī viesu uzņemšanas – reprezentācijas telpas bija ļoti skaistas, un man tās patika.”/Elīza/

“Bija ļoti interesanti redzēt jūgendstilā iekārtotas istabas, redzēt, kā cilvēki agrāk dzīvojuši.”/Kate/

Dzīvoklī bija Latvijas amatnieku darinātas mēbeles, trauki, kā arī dažādi sadzīves piederumi. Redzējām paša arhitekta izprojektēto un joprojām darbojošos apkures sistēmu.

Uzzinājām, ka dzīvoklis sastāv no 2 daļām: vienas – reprezentācijas telpas, kurās tiek pieņemti darījumu cilvēki vai viesi, otras- personīgās telpas, kurās netiek ielaisti svešinieki. Pirmās bija ļoti plašas, bagātīgas, skaistas un pat greznas, ar parketa grīdām un greznām durvīm, savukārt otras – nelielas, vienkāršas, pieticīgas, ar dēļu grīdām, vienkāršām durvīm, bet tomēr ērtas.

Muzejā ir diezgan liela digitālā ekspozīcija. Kā viena no “atrakcijām”, ko izmantojām, bija iespēja uzprojektēt no sagatavēm savu sapņu ēku jūgendstilā. Otra – varēja nofotografēties jūgendstila ietērpā.

Mūsu secinājumi un ieteikumi: kopumā šis muzejs patika, un es visiem iesaku tur aiziet; uz šo muzeju ieteiktu aiziet cilvēkiem, kas interesējas par vēsturi un mākslu.

2023. gada 3. aprīlī mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, piedalījāmies mākslas nodarbībā. Mākslas nodarbībā iepazināmies ar tradicionālās un netradicionālās glezniecības tehnikām, mācījāmies gatavot mākslas darbu no smiltīm mākslinieces Daigas Kaufmanes vadībā.

Darba veikšanai bija nepieciešama paplāte, karotīte, zīmējuma šablons un jūras smiltis dažādās krāsās. Mūsu uzdevums bija, izmantojot šablona lipīgās daļas, izveidot mākslas darbu no smiltīm. Darbs prasīja pacietību un precizitāti.

Ar tādu mākslas darba veidošanas tehniku saskārāmies pirmo reizi, tādēļ viss šķita interesanti. Izdevās skaistas un krāsainas glezniņas.

Bijām ļoti apmierināti ar iepriekšējo pieredzi, apmeklējot nelielo kinoteātri “KinoBize”, kas atrodas piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no skolas, tāpēc izvēlējāmies to apmeklēt vēlreiz, lai noskatītos filmu “Jelgava 94”.

 Filma ’’Jelgava 94’’ ir 2019. gada Latvijas spēlfilma. Filmas režisors ir Jānis Ābele, tā veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem.

Filma tika nominēta deviņām Lielā Kristapa balvām, no kurām ieguva četras — labākais spēlfilmas režisors, labākā aktrise otrā plāna lomā, labākais kostīmu mākslinieks un labākais grima mākslinieks.

Šī mācību gada laikā izlaiduma klase latviešu valodas un literatūras stundās jau bija analizējusi šo darbu, kā arī skolēni bija veidojuši prezentāciju, līdz ar to likumsakarīgi, ka izvēlējāmies doties uz šo filmu.

Savukārt vienpadsmitās un desmitās klases skolēni, filmu būs redzējuši pirms grāmatas lasīšanas un arī viņiem šī pieredze noderēs turpmākajā mācību procesā.

Turpinājumā skolēnu redzējums par filmu un kinoteātri “KinoBize”.

Jānis: Man šis kinoteātris pats par sevi likās ērts un mājīgs. Filmas nav problēma skatīties, lai arī kurā no sēdvietām atrastos. Iespēja iegādāties tēju vai kafiju pirms filmas un izdzert to filmas laikā man liekas jauki un forši.

Kopumā bija prieks tur noskatīties šīs divas filmas (Mātes piens un Jelgava94), un ceru kādreiz aiziet uz vēl kādu.

Jānis: Atkal, tāpat kā par filmu “Mātes piens” arī šī filma kopumā bija laba. Filmas ne vienmēr atveido grāmatu sižetus tā, kā tie orģināli ir, ļoti bieži kaut kas tiek pamainīts, un šo argumentu var pieskaņot arī pašai filmai.

 Galvenā nianse, kas visvairāk iekrita acīs, ir galvenā varoņa – Jāņa – izskats. Jau paša romāna sākumā noprotam, ka Jānim ir brilles, tomēr filmā viņam tādu nav, tikai viņa jau pieaugušajam tēlam ir. Runājot par to, interesanta nianse filmā bija, ka Jānim klāt gandrīz vienmēr kaut kādā veidā bija viņa mūsdienu “es”. Būtībā Jāņa izskatu kā tādu bija grūti saistīt ar romānu. Atšķirībā no romāna viņa mati vienmēr bija īsi, turpretī romānā viņš tos audzēja.

Jelgava bija attēlota, manuprāt, perfekti, jo pati Jelgava līdz mūsdienām nav ļoti izmainījusies. 

Filma iepazīstināja ar 90. gadu subkultūru, par tās attēlojuma precizitāti es nevaru strīdēties, arī izvēlētā mūzika bija iederīga.

Raitis: Filma Jelgava 94 bija interesanta adaptācija, kurai bija izlaistas dažas daļas no grāmatas, kaut kas arī pamainīts tēlu izskatā un drusku sižetā, bet tas neietekmēja sižeta līkni un filmas uztveršanu. Kopumā man filma patika, bet varēja būt labāka.

Laura un Helēna: Stāsts ir par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas alternatīvajai kultūrai. Stāsts ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi.

Četrpadsmitgadīgais Jānis cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi – Nāve un Zombis – aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē: ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un līdz asarām jānoved skolotāji.

Tas ir Stāsts par pieaugšanu tīņa acīm. Nostāšanās pret visu, savas nepasaules radīšana. Savas identitātes meklēšana un izpaušana. Brīvības meklēšana. Paaudžu konflikts. Dažādu vielu lietošana. Pievēršanās jaunām interesēm.

Filma iesākas ar galveno varoni pieaugušā vecumā, atklājot to, ko galvenais varonis vēl nezin, proti, ka tūlīt iesāksies viņa dzīves labākā daļa, kas rada spriedzes momentu. Manuprāt, šī ir interesanta ideja, jo grāmatā pieaugušais Jānis bija it kā nemanāmi visu laiku klāt katrā notikumā. Tādēļ es vēlējos redzēt, kā filmā to izdosies panākt.

Pirmkārt, man visvairāk patika beigu saruna starp abiem, kad pusaudžu Jānis prasa: Un ko tālāk? Un atbilde skan: Vienalga. Kas pasaka to, ka viss būs labi, tikai vajag izbaudīt mirkli. Vai arī moments, kad pieagušais Jānis pat spēj fiziski ietekmēt filmas norisi pastumjot jaunieti nost no ceļa, lai viņam neuzbrauktu mašīna, nostādot viņu sargeņģeļa tēlā, kas uzmana pats sevi.

Tomēr, man īsti nepatika brīži, kad pieaudzis cilvēks seko jaunietim naktī vai skolā tieši aiz muguras, kas radīja mulsinājumu un pat nepatīkamas sajūtas. Kā arī, pieagušā Jāņa loma vairāk atgādināja stāstītāju, kurš apraksta to, ko arī skatītājs redz. Manuprāt, viņam būtu vajadzīga svarīgāka nozīme.

Filma tāpat, kā grāmata beidzās bez kārtīga atrisinājuma. Jo tās sižets ir diezgan brīvs, neļaujot iedziļināties tikai vienā epizodē vai problēmā un nenonākot pie viena secinājuma. Tas ir atmiņu stāstījums, kura autors cenšas atklāt savus spilgtākos bērnības notikumus, kas, protams, sākās pēc metāla iepazīšanas. Tie ir dzīves ceļa meklējumi, brīvības un pašidentitātes meklēšana, sacelšanās pret visu veco, ko atbalstīja puiša ģimene, radot arī konfliktu starp vecākiem, kuri nesaprata Jāņa aizraušanos ar metāla mūziku.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa stundās, izlaiduma klases skolēni analizēja Noras Ikstenas literāro darbu “Mātes piens”. Izmantojot iespēju, vidusskolas skolēni devās uz Kino Bize, lai noskatītos Ināras Kolmanes ekranizējumu pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem.

Latviešu valodas un literatūras padziļinātā kursa programmas apguves laikā, skolēnam katra temata apguvē jāizpilda trīs rakstveida uzdevumi, viens no tiem ir recenzija, ko skolēni veica pēc romāna “Mātes piens” un tāda paša nosaukuma filmas noskatīšanās.

            Grāmatu skolēni jau bija izlasījuši pirms kāda laika, tāpēc ar nepacietību gaidīja filmas parādīšanos uz ekrāniem.

Turpinājumā sekos skolēnu domas un īsas recenzijas par redzēto.

Jānis: Kopumā ilgi gaidītā filma bija laba. Pietrūka dažas sižetiskas nianses, kurām, manuprāt, bija būtiska loma grāmatām un tām vajadzēja nokļūt arī uz lielā ekrāna. Kā piemērus var izdalīt vienmuļo sižetu, aukstos tēlu dialogus, Bembija (kāmja) neparādīšanos, kas bija būtiski saistīts ar būra simbolu, kā arī filmas nobeigums bija aprauts.

Ja filmas uzdevums bija parādīt, kā tolaik cilvēki dzīvoja Padomju Savienībā, un kā tas laiks izskatījās, tad tas viņiem izdevās ļoti labi. Bet cilvēkam, kas vēlas izjust šo trīs sieviešu pārdzīvojumus un cīņu padomju iekārtas varā, ko izjuta, lasot grāmatu, tad to var nesagaidīt, jo filma to ļoti minimāli atspoguļo.

Galu galā manas ekspektācijas bija mazliet sagrautas, tomēr savs darbs, protams, filmā tika ieguldīts. Saprotams, ka filmas laiks ir ierobežots, un ielikt tajā visu nav iespējams, tomēr nozīmīgākais izpalika.

Laura: Ilgi gaidītā Ināras Kolmanes uzņemtā filma pēc Noras Ikstenas romāna “Mātes piens” motīviem ir beidzot nonākusi uz kinoteātru ekrāniem un skatītāju redzeslokā.

 Filmas motīvs, tāpat kā grāmatā, atspoguļo trīs paaudžu sieviešu trīssavienības – mātesmātes, mātes un meitas – likteni un savstarpējās attiecības, kuras paspilgtina vēsturiskais fons, kas gan nav notikumu centrā, tomēr ieņem ļoti svarīgu lomu sižeta atveidošanā.

Galvenās lomas atveidotāja Maija Doveika atklāj smagu un sirdi plosošu stāstu par talantīgu ārsti un māti Astru, kura “nevēlējas dot pienu savai meitai, lai viņa neuzsūktu viņas lietuvēnu”, taču, manuprāt, visas filmas garumā trūka tieši šī emocionālā pārdzīvojuma atklāšana, kas romānā ir uzmanības centrā. Filmā tiek nepilnīgi, diezgan virspusēji atklāts savstarpējo attiecību konflikts, proti, problēmu atklāsmēs izteikti trūka varoņu iekšējais monologs. Piemēram, ainā, kad meita Nora, kuru atveido Rūta Kronberga, kas ir pazīstama kā filmas “Bille” galvenā varone, dodas pie mātes uz laukiem, romānā tiek spilgti uzsvērts meitas pārdzīvojums un bailes, taču filmā mani kā skatītāju neaizkustināja tikai “skaistā bilde” jeb notikumu attēlojums.

Raitis: Skolas somas pasākums bija labs un atvēra jaunu skatu uz “Mātes pienu, un pati filma bija interesanta, bet emocionālās daļas pārlaida pāri vai izlaida un visus iekšējos monologs paturēja noslēpumā, kuri varētu palīdzēt citiem izprast dziļāk filmu, kuri nav lasījuši grāmatu.

Gunta: Mēs ar klasi, izlasījuši N. Ikstenas romānu, bijām sajūsmā, sagaidījuši “Mātes piena” ekranizējumu. Jāsaka, kā māte, savu meitu atstājusi bez piena, šī filma atstāja mūs bez sāta sajūtas – tā līdz galam neapmierināja mūsu izsalkumu pēc emocionāla iestudējuma.

Filma galvenokārt aizkustināja ar vēsturiskā padomju laikmeta atainojumu – “cepums” režisorei, bet īpaši scenogrāfiem, operatoriem un radošajai komandai par to! Skolotājas mums blakus slaucīja asaras, caur filmu atkal izdzīvojot savu jaunību, pionieru ierindas skates ritmiskos soļus un visu to divējādo taisnību ar “stukačiem”, skarbā krievu zābaka apsūdzībām, vērtību noklusēšanu, kas bija tā laika realitāte.

Kas pietrūka? Tās noteikti bija tēlu emocijas, iznestas un izsāpētas līdz galam. Mēs redzējām māti, ko atveidoja izcilā aktrise Maija Doveika, un nesapratām, kādēļ mātes noliegums pret dzīvi, bezpalīdzība, esot iesprostotai “būrī”, dusmas un aizvainojums par salauzto sapni netiek parādītas līdz galam. Caur aprautajiem dialogiem un kadriem, kur māte uzcītīgi smēķē, mēs tās nojautām, jo zinājām, ka tām tur jābūt, taču nespējām tās “sagaršot”.

 Tas pats par meitu, ko atveidoja talantīgā Rūta Kronberga, kurā kūsā milzu potenciāls. Mēs redzējām viņas pamestības sajūtu, rūpes, nožēlu, bet kur izpalika tik svarīgie iekšējie dialogi? Mūsuprāt, tie bija visnotaļ nepieciešami, lai atklātos šī absurdā, iekšējā disonanse, ar ko Norai nācās uzaugt. 

Tā arī Jese, kas N.Ikstenas romānā ir gluži vai sargeņģelim pielīdzināms tēls, filmā teju zaudēja savu esenci. Jeses klātesamības nozīmi un patieso sirsnību sajutām, labi, ja vienā dialogā.

Mēs redzējām skaistu kadru montāžu, jā, arī laikmetam atbilstošas toņkrāsas, kas radīja noskaņu, bet mums stipri pietrūka sižeta kāpinājumu. Filmā parādījās daudz saturiski svarīgu epizožu, bet tās visas aizslīdēja it kā vienā ieelpā. Neparādījās kulminācija.

 Saprotams, režisore laikam vēlējās, lai aktieri un tāpat skatītāji šīs komplicētās emociju nianses izdzīvotu dziļi sevī. Bet bija par dziļu. Tik dziļi, ka, likās, tēlu atraisīšanās pastāvīgi tiek bloķēta, tā ka tikai retais mūsu vidū spēja visu filmas seansu uzturēt sevī līdzpārdzīvojumu. 

06.12. Rīgas 66. vidusskolas sākumskolas skolēniem un pedagogiem bija unikālā izdevība programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros vērot dažādus zinātniskus eksperimentus nodarbībā “Zinātnes un mākslas krustpunkti” neizejot no skolas telpām, jo skolā viesojās komandas LABORATORIUM.lv pārstāvis.

Iesaistot skolēnus diskusijā, zinātnieks skolēniem atklāja, kādos veidos zinātne un māksla ir saistīti. Ar piemēriem no kino un teātra aizkulisēm, skolēniem bija iespēja vērot, kā, izmantojot dažādas vielas, var veidot mākslīgu sniegu. Vislielākais atklājums bija, ka tieši šo pašu materiālu izmanto autiņbiksīšu ražošanā. Tad skolēnu acu priekšā zinātnieks vienai no skolniecēm izveidoja brūci ar asinīm, bet otrai “aizdedzināja” roku, taču skolniecēm tas neradīja nekādu kaitējumu.

Lai gan tas viss šķita kā viens nebeidzams brīnums, skolēni bija sajūsmā par to, cik daudz var paveikt, zinot ķīmijas un fizikas pamatus.

Protams, ka pats iespaidīgais eksperiments skolēnus gaidīja beigās, kad sprāga balons un radīja lielu blīkšķi.

Neskatoties uz iespaidīgumu, zinātnieks skolēniem stāstīja arī par drošības noteikumu ievērošanu, jo jebkurš eksperiments prasa ne tikai zināšanas, bet arī pieredzi un sagatavotību.

Visi eksperimenti skolēniem radīja izbrīnu, pozitīvu emocionālo satraukumu un vēlmi eksperimentēt.

11.novembra rītu mēs iesākām tradicionāli ar piemiņas brīdi, kuru ar dzejoli atklāja mūsu klases Daniels, bet pēc tam noliekot svecītes Latvijas kontūras formā.

Pēc svētbrīža mēs ar klasi gājām uz Motormuzeju programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros. Ar mums kopā nāca 8.a un 12.a klase. Motormuzejā mēs ieradāmies laicīgi, īsi pirms plkst. 10.00, kad bija plānots sākums. Kad iegājām muzejā, noģērbāmies un devāmies uz konfereņču zāli. Mums pastāstīja dienas plānu. Sākumā uzrakstījām novēlējumus Latvijai uz sarkanām un baltām lapām un piestiprinājām pie stikla margas, lai veidojas Latvijas karoga krāsas.

Tad sadalījāmies komandās (pa klasēm), un sākām pirmo aktivitāti – Motormuzeja orientēšanās spēli, kas bija interaktīvā kartē telefona aplikācijā,  – pildījām uzdevumus un jautājumus par Motormuzeju un visādiem auto. Motormuzeja orientēšanās spēle nebija pārāk viegla, bet 7.a klases komanda ieguva 1. vietu. Kā balvu par pirmo vietu dabūjām atklātnes ar foto no muzeja fondiem.

Tālāk mums bija ekskursija ar gidu. Izrādījās, ka gide arī ir beigusi mūsu skolu! Apskatījām svarīgākos muzeja eksponātus, kas saistīti ar Latvijā un pasaulē radītajiem auto. Runājot par to, kas nepieciešams, lai auto iepatiktos lietotājam, nonācām pie secinājuma, ka būtiska loma ir dizainam, jo vispirms mums iepatīkas izskats, bet tikai tad novērtējam ērtības.

Pēc apskates mēs devāmies pusdienās ēst plovu, ko bija gatavojuši LV Zemessargi. Plovs ar gurķi un tēju bija garšīgs. Pēc tam mums bija brīvais laiks, kad mēs varējām pastaigāt pa muzeju.

Kopumā mēs dienu pavadījām ļoti labi, vienīgi žēl, ka pati muzeja ekskurija likās ļoti īsa. Mēs visiem ieteiktu doties apskatīt motormuzeju, jo tur ir ko redzēt! Mums tur patika!

Adrians, Kate, Elīza no 7.a

Modes muzejā mēs uzzinājām, kā apģērbs nonāk līdz veikaliem. Uzzinājām arī par dažādiem audumu veidiem.  Izpētījām, kas ir auduma sastāvs un kāpēc tas jāzina.  

Nodarbībā runāja par profesijām, kas saistītas ar apģērba tapšanu. Uzzinājām, kāda loma ir modes dizaineram, konstruktoram un tehnologam, ar ko viņi nodarbojas.

Noslēgumā apskatījām Modes muzeja izstādi un kopā meklējām atbildi uz jautājumu: «Kas ir mode?»

Šajā semestrī, izmantojot “Latvijas skolas soma” piedāvājumu, mēs, 7.a klases skolēni, apmeklējām Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Izmantojām muzeja ieeju no parka puses. Iegājām muzeja priekštelpā, nolikām somas speciālos skapīšos, drēbes atstājām garderobē un bijām gatavi doties apskatīt muzeju.

Kā pirmo ieraudzījām muzeja krātuvi. Sienas veidotas no betona un bruņotā stikla. Tajā var redzēt ļoti daudz gleznu, kas izvietotas uz vertikālām dzelzs restēm. Ārpusē bija brīdinājums “Uzmanīgi, gāze!” Uzzinājām, ka krātuve tiek piepildīta ar speciālu gāzi, lai gleznas labāk saglabātos.

Tālāk devāmies uz izstādi “Purvītis”. Bija tik daudz gleznu, ka neticējās, ka to visu gleznojis viens cilvēks! Dažās gleznās bija attēlots Ķeizardārzs, kas ir tagadējais Viesturdārzs; atpazinām arī liepu aleju, kas saglabājusies parkā vēl šodien. Daudzās gleznās bija attēlotas dabas ainavas, lauki ziemā vai pavasarī.

Vizuālās mākslas skolotāja bija uzdevusi nofotografēt gleznu vai tās fragmentu, kas katram pašam iepatīkas. Šo uzdevumu centāmies izpildīt pēc iespējas labāk.

Tad devāmies uz nākamo – Latvijas Bankas 100 gades izstādi “Vērtību zīmes”. Tur varēja uzzināt, kāda ir monētu tapšanas gaita, apskatīt skices, materiālus, no kā tās gatavo, kā arī gatavās monētas.

“Izstādes INTERAKTĪVAJĀ TELPĀ gan mazs, gan liels var ņemt rokās zīmuli, taktili sajust monētu reljefu, paņemt līdzi piemiņai savu zīmējumu, iepazīties ar ekspertu stāstiem un tuvāk apskatīt vides objektam “MŪSU SAULE” konkursā atlasītos zīmējumus,” rakstīts Latvijas Bankas mājas lapā.

Kolekcijas monētas bija izstādītas 4. un 5. stāva telpās stendos, kur tās levitēja gaisā (izmantotas magnētu pievilkšanās un atgrūšanās īpašības).

Katrā telpā bija muzeja darbinieki ar rācijām, kas apsargā muzeja eksponātus, pieskata apmeklētājus un rūpējas par kārtību kopumā. Mūsu klātbūtnē citas skolas skolēns mēģināja ar rokām izskart monētu, tika izjaukts magnētu balanss un tā nokrita. Redzējām, cik ātri tiek ziņots apsargiem, sīki aprakstītas notikums, novērsts bojājums. Labi, ka mēs bijām iepazinušies ar uzvedības noteikumiem un centāmies tos ievērot!

Katram no mums bija sava monēta, kas visvairāk patika: Medus monēta, Pieci kaķi, Veiksmes monēta u.c.

Medus monēta ir viena no Latvijas Bankas izdotajām monētām. Interesanti likās tas, ka monētas nominālvērtība ir 5 eiro, bet monētas cena Latvijas Bankas kasēs – 53.00 eiro. Diemžēl šobrīd monētu var nopirkt tikai no kolekcionāriem jau par daudz lielāku summu. Taču veikalā ar šo monētu var iepirkties 5 eiro vērtībā. Domājams, ka ar kolekcijas monētu neviens prātīgs cilvēks iepirkties neies!

Vienā no telpām bija zīmēšanas “sienas”, kurās iestrādāts plauktiņš papīram un zīmuļiem vai krītiņiem, papīra turētājs un metāla plāksne ar iegravētu kādas monētas attēlu. Uzliekot papīru un krāsojot, varēja iegūt monētas nospiedumu, tas bija viegli. Šajā telpā pavadījām diezgan daudz laika. Bija interesanti!

Tālāk izstaigājām muzeju, aplūkojot pamatekspozīciju – dažādu autoru gleznas, skulptūras un fotogrāfijas. Redzējām arī muzeja bibliotēku, kas viena stāva ietvaros bija iebūvēta divstāvīga.

Gaidām nākamo ekskursiju!

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 2.a klase oktobra sākumā apmeklēja etnomuzeju “Cepuru pasaule”.

Muzejs iecerēts kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm, kuru var veikt stundas laikā. Bet patiesībā, lai Rīgas dzīvokļa istabās savāktu visu tradicionālo galvassegu daudzveidību, nācās ceļot divpadsmit gadus. Daudzi eksponāti ir roku darbs, daudzi – burtiski noņemti no vietējo iedzīvotāju galvām, daudziem piemīt juvelierizstrādājuma vai antikvāra priekšmeta vērtība. Katrai cepurei, katram lakatam un galvasrotai te ir savs stāsts — spilgts un savdabīgs, reizēm pat detektīva cienīgs. Pēc visu zāļu izstaigāšanas, skolēniem tika novadīta praktiska nodarbība radošajā darbnīcā, kur katrs varēja pagatavot savu personīgo knaģu masku.

Šodien mēs, 3.a un 4.a klases skolēni, visi kļuvām par īstām filmzvaigznēm, jo apmeklējām filmu studiju ”Bite Films” rīkoto nodarbību “Interaktīvā mācību filmu studija “Nofilmē savu filmu”” Rīgā, Anrejsalā.

Vispirms tikām iepazīstināti ar filmu veidošanas teorētisko pusi – kādas iekārtas, atribūti un arī zināšanas nepieciešamas, lai kļūtu par filmas režisoru. Tad varējām ķerties pie filmēšanas procesa. Mēs jau iepriekš bijām sagatavojuši priekšnesumu, ko vēlējāmies nofilmēt. Mūsu radītā filma bija ar literāru ievirzi.

Kad viss bija nofilmēts, bija iespēja izveidot titrus ar STOP MOTION paņēmienu. Izdevās lieliski!

Vēl – uzzinājām, ka pacietība, neatlaidība un precizitāte ir nepieciešama ne tikai mācībās, bet arī tad, ja izvēlēsimies strādāt kino industrijā.

Ņemot vērā skolēnu pozitīvās atsauksmes par “Latvijas skolas somas” projektā iepazīto I.Ziedoņa daiļradi, turpinājām tuvāk iepazīties ar Imanta Ziedoņa personību apmeklējot Imanta Ziedoņa klasi, kura izveidota sadarbībā ar fondu “Viegli”.

Nodarbības sākumā apskatījām nodarbību telpu, kurā izvietotas I.Ziedoņa grāmatas un atsevišķi priekšmeti, kas cieši saistīti ar rakstnieka personību.

Modernā stilā iekārtotā telpa un tās dekori radīja viegluma un gaišuma sajūtu.

Gide uzsāka stāstījumu par Imanta Ziedoņa bērnību, skolas gaitām un dzīves gājumu. Skolēniem tika izdalītas trīs kartītes ar atbilžu variantiem. Stāstījuma laikā paralēli uz ekrāna varēja vērot gan I. Ziedoņa fotoattēlus, darbu nosaukumus un dažādus ar Latviju saistītos projektus.

Uzzinājām par viņa devumu kultūras jomā- izdotajām grāmatām, sarakstītajiem scenārijiem un tekstiem vairāk nekā 10 filmām, kā arī to, ka viņa darbi ir pamats vairākām latviešu multiplikācijas filmām, gan arī par sabiedriskajām aktivitātēm. Visi mēs zinājām, ka I.Ziedonis izveidoja un vadīja “Dižkoku atbrīvošanas grupu”, bet ka Daugavas krasta sakopšanas programma, bērnu folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, kā arī Latgales podnieku skolas dibināšanas veicināšana ir I.Ziedoņa nopelns – nezinājām.

Gide savā stāstījumā iesaistīja skolēnus, viņiem bija jāizvēlas pareizās atbildes uz jautājumiem. Skolēni apspriedās un vienojās, kuras vai kura no kartītēm – A, B vai C – atbilst pareizajai atbildei. Stundu garā nodarbība paskrēja nemanot.

Otrajā nodarbības daļā skolēni devās meklēt kodu kādai no izlaušanās istabām. Visas istabas bija saistītas ar I.Ziedoņa daiļradi. Skolēni izvēlējās atrast pareizās atbildes istabai, kura balstīta uz I.Ziedoņa darbu “Suns Funs un vējš”.

Skolēni iegāja istabā, durvis tika aizslēgtas un mēs ar gidi vērojām viņu darbības monitorā. Skolēni no gides saņēma meklēšanas pavedienus, kas palīdzēja atrast pareizo risinājumu.

Pēc nepilnas stundas skolēni atrada kodu, tika pie istabas atslēgas un atgriezās muzeja nodarbības telpā.

Nodarbība I.Ziedoņa klasē bija ļoti saistoša un interesanta!

• 

• 

• 

2021./2022. mācību gadā nobeigumā mēs, 10.b, 11.b un 12.b klases skolēni un skolotāji, nolēmām apmeklēt Latvijas Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju, lai labāk izprastu latviešu un citu Latvijā vēsturiski dzīvojošo tautu kultūras mantojumu, darba un sadzīves tradīcijas un estētisko pasauli. Ir jāņem vērā, ka kopā ar mums piedalījās divi skolēni no Ukrainas, un viņiem tas bija ļoti interesanti.

Mums ļoti paveicās ar gidu, vārdā Imants, kuram izdevās ieinteresēt visus, pat visvienaldzīgākos un slinkākos.

Kā parasti, mēs sākām ar vēsturisko objektu apmeklēšanu, pēc tam piedalījāmies tradicionālās ganu spēlēs, kuras skolēniem ļoti patika.

Ekskursijas noslēgumā mēs sarīkojām nelielu pikniku ar dažādiem konkursiem un spēlēm.

Jāpiebilst, ka šādas kopīgas aktivitātes ļoti satuvina dažādu klašu skolēnus, kas ir īpaši svarīgi pēc tālmācības “Covid-19” pandēmijas laikā. Cerams, ka nākotnē mēs turpināsim mūsu apvienotos kultūrizglītības pasākumus!

• 

• 

• 

• 

Par veselīga uztura pamatprincipiem mēs, 2. un 3. klases skolēni, esam mācījušies, bet par pasaules vēsturē postošākajām slimībām mums pastāstīja Medicīnas vēstures muzejā.

Ar ārstniecību saistītā ekspozīcija ir ļoti plaša- tā ietver viduslaiku pilsētiņas ainas, parāda medicīnas iekārtas un ārstēšanas veidus iepriekšējos gadsimtos, kā arī attaisno medicīnas zinātnes nozīmi kosmosa iekarošanā. Vēl interesantāku muzeja apmeklējumu padarīja gides interesantais stāstījums un interaktīvie izdales materiāli. 

Šeit ir arī aptieka, kura nemaz nelīdzinās zāļu tirgotavai mūsdienās un zobārsta kabinets, kādā ārstēja zobus mūsu vecvecāki.  Daži eksponāti izsauc smaidu, bet citi liek nepatikā noskurināties.

Labi, ka mūsdienās medicīna spērusi tik platu soli uz priekšu!

• 

• 

• 

Noskaidrojām, ka ne visi 2 vai 3. klases skolēni savā mūžā ir braukuši ar vilcienu, tādēļ Dzelzceļa muzejs ar savu plašo ekspozīciju interesē visus.

Sākumā iepazināmies ar sliežu ceļu pirmsākumiem visā pasaulē un tvaika lokomotīvju rašanos. Uzzinājām, ka dzelzceļa transporta pielietojums ir pārsteidzoši plašs – pasažieru vagoni, pasta vilcieni un pat kameras cietumnieku transportēšanai!

Ļoti interesanto gides Gunitas stāstījumu papildināja lieliska iespēja iekāpt visos vagonos un iejusties seno laiku pasažieru lomās. Tas viss tika iemūžināts jautrās fotogrāfijās un aprakstos par piedzīvoto.

• 

• 

• 

Iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1.a un 4.a klases skolēni piedalījās latviešu rakstnieces Ineses Valteres izzinošajā nodarbībā “No stāsta līdz grāmatai”.

Inese Valtere ir novadījusi vairāk kā 300 nodarbības bērniem un ir “Pasakas ģimenei” grāmatu autore. Šobrīd grāmatai ir divas daļas, bet jau nākamajā nedēļa iznāks trešā.

Savā nodarbībā rakstniece iepazīstināja skolēnus ar savu interesantāko stāstu tapšanas procesu. Skolēni uzzināja, kā top ilustrācijas, ko dara burtu pavēlnieks – literāts. Rakstniece stāstīja un demonstrēja, kādus trikus izmanto maketētājs un ar ko nodarbojas “papīra” cilvēks. Inese Valtere prezentēja savas grāmatas un izstāstīja, kā tapa zelta burti uz tām. Rakstnieces stāstījums bija aizraujošs un interesants. Bērni labprāt atbildēja uz rakstnieces uzdotajiem jautājumiem, kā arī iesaistījās sarunās.

• 

• 

• 

19. maijā, pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, Rīgas 66. vidusskolas pedagogi sadarbībā ar kompāniju “Smilšu kino” novadīja 1.-4.b klašu skolēniem radošo meistarklasi.

Skolēni saņēma video ierakstu, kurā smiltīs tiek izzīmēts īss ieskats izrādē “Apkārt pasaulei”, uzzīmēta Latvija, kā arī attēlots smilšu animācijā personalizēts sveiciens mūsu skolai. Tas viņiem bija liels pārsteigums.

Vēlāk bērni vēroja video un klausījās par to, kas tad tieši ir smilšu kino, kā tas radies, kā top šīs filmas, kādi materiāli un resursi tam ir nepieciešami. Pēc tam skolēni tika iepazīstināti ar praktisko darbiņu – aplikāciju krāsošanu ar krāsainām smiltīm. Video ierakstā skolēniem tiek parādīta krāsošanas instrukcija, pēc tam bērni darbojās klasē kopā ar skolotāju.

Katrai klasei bija sava darba tematika: 1.b un 2.b klases skolēniem bija “Diena laukos”, 3.b klases skolēniem bija “Sprīdītis”, 4. klasei bija “Latvija”. Izkrāsotie darbiņi palika bērniem par piemiņu no nodarbības. Skolēni veica savu darbu apdomīgi, jo katrs solis bija jāplāno. Kopumā radošā atmosfērā tika pavadītas 2 stundas.

Lūk, dažas skolēnu atsauksmes:

• “Super, ka no smiltīm var izveidot gleznu!”
• “Es domāju, ka smiltis ir tikai brūnas!”
• “Forši, ka ar smiltīm var zīmēt!”
• “Cik forši redzēt skolu filmā!”

Skolēni guva pozitīvas emocijas, atraisīja radošo potenciālu un izveidoja sev dāvanu.

• 

• 

• 

• 

Vakar mēs ar klasi devāmies uz Laboratorium. Mēs šo ekskursiju ļoti gaidījām, jo šķita, ka būs ļoti interesanti. Uz vietu, kur notika nodarbība, mūs aizveda skolas autobuss. Ceļš veda gar Daugavu, Nacionālo bibliotēku, atjaunoto Āgenskalna tirgu u.c.

Atbraucot, mums bija atbildīgs uzdevums – jāpalīdz nokļūt uz leju līdz ieejai pa diezgan slīpu un garu “rampu” klasesbiedram, kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Šajā brīdi mums visiem bija skaidrs, ko nozīmē “vides pieejamība”. Bija skaidrs, ka bez palīdzības pa šādu rampu neviens patstāvīgi nevar tikt ne lejā, ne augšā.

Mūs sagaidīja mūsu nodarbības vadītājs, kas bija tērpies baltā halātā. Ieskatoties, sapratām, ka viņš jau ir kaut kur redzēts. Labi padomājot, atcerējāmies, ka viņš piedalījās TV raidījumā “Kas Te? Es Te!”. Mēs uzreiz devāmies uz telpu, kur notika nodarbība un visi eksperimenti. Visa nodarbība bija saistīta ar filmu “Dvēseļu putenis”, kurā atainoti Pirmā pasaules kara notikumi.

Vadītājs nodarbības sākumā uzdeva dažādus jautājumus, t.sk., kuros mācību priekšmetos vairāk ir zinātne, kuros māksla. Nākamais jautājums bija daudz grūtāks – bija jāizdomā, kur dzīvē “satiekas” māksla un zinātne. Pēc neilgām pārdomām, mēs nosaucām arhitektūru, mākslas vingrošanu. Vadītājs nosauca vēl daudzas nozares – dzirdot mums likās, ka tas ir pašsaprotami, brīnījāmies, ka mums pašiem tas neienāca prātā.

Pārrunājām, kādi specefekti redzami filmā, kā tos panāk. Ķīmijas un cilvēka fizioloģijas un anatomijas zināšanas ir ļoti svarīgas kino mākslā – īpaši grimētāja darbā.

Kara ainu veidošanai nepieciešams pēc iespējas reāli parādīt ievainojumus: rētas un asinis. Izrādās, ka filmas laikā tika izlietoti apmēram 10 litri mākslīgo asiņu. Viss ļoti vienkārši – savieno  divus šķīdumus, un asinis gatavas! Savukārt, lai atvieglotu grimētāju darbu, rētas izgatavo no silikonam līdzīga materiāla un to “pielīmē” vajadzīgajā vietā. Bija interesanti, ka savienojot dažas ikdienā sastopamas vielas, piem., kartupeļu vai kukurūzas cieti, pūderkrēmu un vazelīnu,  arī paši varam veidot masu rētu atveidošanai.

Visinteresantākais eksperiments bija saistīts ar uguni. Filmā vairākās ainās redzama degšana, t.sk., cilvēka degšana. Kā filmē degošu cilvēku, kā var paciest sāpes, kas rodas ķermenim degot? Bez zinātnes tas nav iespējams pat vislabākajam kaskadierim. Eksperimenta laikā katrs no mums varēja “turēt” uguni rokās. Vispirms vajadzēja kārtīgi saslapināt roku, tad paņemt plaukstā speciāli sagatavotas putas, kuras tika aizdedzinātas. Sajūtas bija neparastas – ziņkāre, bailes, sajūsma – viss juku jukām. Viss  beidzās labi, tikai siltuma sajūta plaukstā. Bez tam tika ievēroti visi drošības pasākumi. Tas bija lielisks piedzīvojums! Kā nofilmēt vasarā ziemas ainas, kur vajadzīgs sniegs? Lai radītu sniegu, ņēmām talkā zinātni – savienojot 200 ml ūdens ar 2 g nātrija polipropilēna, dažu sekunžu laikā ieguvām glāzi sniega. Mēģinājām izspiest no sniega ūdeni, tomēr tas neizdevās. Mēģinājām uzcelt maziņu sniegavīru – arī neizdevās. Sniegs bija irdens, kā aukstā, sausā ziemas dienā.

• 

• 

• 

Nākamā eksperimenta rezultātā ieguvām miglu. To varēja pataustīt, pasmaržot un pat “pagaršot”. Tas viss izraisīja diezgan lielu jautrību.

Vēl bez filmām zinātne “krustojas” ar tēlotāja mākslu. Visiem skaidrs, ka ķīmija ir nepieciešama, lai radītu dažādas krāsa. Tomēr nodarbības vadītājs mūs pārsteidza. Viņš mums parādīja gleznu, kurā redzamas skaistas vasaras pļavas puķes. Kad tika izslēgta dienas gaisma, bet ieslēgta fluorescentā gaisma, glezna pēkšņi pārveidojās – tajā kā akvārijā puķu vietā peldēja zivtiņas. Brīnumi nu gan! Tā mēs uzzinājām, ka izmantojot krāsas ar dažādu ķīmisko sastāvu un atšķirīgu apgaismojumu, iespējams panākt pārsteidzošus efektus.

Nodarbība likās ļoti interesanta, bet noteikti par īsu! Novēlam arī citiem aizbraukt uz Laboratorium un piedzīvot zinātnes un mākslas brīnumus!

“Latvijas skolas somas” projektā izvēlējāmies tuvāk iepazīt I.Ziedoni un viņa daiļradi. Šo uzdevumu realizējām ar fonda “Viegli” izveidotās “Ziedoņa klases” palīdzību.

Interaktīvās nodarbības ievaddaļā skolēniem sniedza ieskatu Imanta Ziedoņa personībā un daiļradē. Galvenā nodarbības daļa bija veltīta padziļinātai Imanta Ziedoņa pasaku iepazīšanai no grāmatas “Blēņas un pasakas”, akcentējot rakstnieka vērtības. Skolēniem bija jāveic dažādi savstarpēji saistītu uzdevumu virknējumi, kas attīsta caurviju prasmes – lasītprasmi, radošumu, sadarbību un līdzdalību.

Pirms klātienes tikšanās bijā saņēmuši trīs audio pasaku ierakstus, kurus vajadzēja noklausīties, lai spētu atrisināt izlaušanās spēles uzdevumus.

Otrdienas rītā skolas pagalmā ieripoja koši sarkans busiņš ar “Ziedoņa klases” logo uz sāniem. Skolā tika ienestas kastes ar atribūtiem un 11.a klases skolēnu izlaušanās ceļš no I.Ziedoņa pasakām sākās.

Izlaušanās spēli vadīja projektu vadītāja Sallija Kļavkalne, kura noslēgumā uzteica skolēnus par lielisko sadarbību un loģisko risinājumu, kā arī fiksēja laiku 39 min un 36 sekundes,  kurš bija nepieciešams mērķa sasniegšanai.

Lūk, skolēnu pārdomas par interaktīvo piedzīvojumu. 

Helēna. Spēle bija ļoti interesanta. Man patika tas, ka bija dažādi ar loģisko domāšanu un atjautību saistīti uzdevumi. Pasaka bija ļoti neparasta, līdz ar to uzdevumi bija tikpat netipiski un neierasti. Visvairāk man patika uzdevums, kur bija jāpasmaržo augi, lai atrasto noslēpumaino burtu. Man patika viss, bet gribējās, lai uzdevumu būtu vairāk.

Jānis. Ļoti patika, kā tas viss pasākums tika veidots. Atjautības uzdevumi bija ļoti labi izdomāti un tiešām lika padomāt. Patika sastrādāties un domāt kopā ar klases biedriem, patika arī, ka projekta vadītāja izpalīdzēja un virzīja mūs pareizajā virzienā, kad bijām kaut kur iesprūduši. Īsti nevaru nosaukt kaut ko kas nepatika, jo šis tiešām bija labs pasākums, un es vēlētos līdzīgus pasākumus arī nākotnē.

Gunta. Man izlaušanās spēle ļoti patika. Tā bija gana interesanta atkal-sastapšanās ar Ziedoni un viņa meistarīgajām vārdu spēlēm, metaforām, kas man likās īpaši aizraujošas – integrētas piedāvātajos atjautības uzdevumos.

Izprast Ziedoni un viņa pasakas, man šķiet, ne vienmēr ir viegli. Galvenie domu graudi pasakās bieži ieslēpti kā izretinātas, sīkas rozīnītes biezpienmaizītē, ko vienu pēc otras gribas uziet un veikli, veikli sagaršot, lai no sirds izbaudītu bulciņu. Tā arī katrā no uzdevumiem, atritinot koka lādītē guļošo lapiņu ar pasakas tekstu, sajūtas bija līdzīgas – it kā jau likās, ka saprotam, jau mēles galā sagaršojam to, kas mums pateikts priekšā, bet it kā līdz galam tomēr ne. Uzreiz tas tik viegli nemaz neizdevās un bija jāpacīnās, lai tiktu pie šīs te “garšas” un izpratnes par to, kā varam paspēlēties ar izlasīto.

Šī spēle, manuprāt, atšķirīgi no citām, piemēram, filmās balstītām, izlaušanās spēlēm, bija īpaša ar savu ģeniālo vienkāršību – ne brīdi meklējumi pēc atbildes nekļuva nogurdinoši, un mēs nejutāmies apmaldījušies. Drīzāk visu spēles laiku gaisā saglabājās viegls entuziasms, un mēs bijām un palikām ieinteresēti. Katra nākamā lādīte un katrs pavediens, katra smarža (es par puķu smaržu pudelītēs 🙂 ) mūsu rokās kļuva par vērtīgu instrumentu, lai pietuvotos tuvāk Ziedonim.

Gribētos gan, kaut šis piedzīvojums būtu izdevies garāks – lai uzdevumu būtu vairāk, paredzēts ilgāks laiks to izpildei, kas ļautu spēlē iekāpt vēl dziļāk un pilnīgāk.

Noslēgumā tikai gribu teikt, ka, manuprāt, šī Ziedoņa klases nodarbība bija lieliska! Man tā deva daudz prieka, mazliet sakustināja manu radošumu un pat pamodināja nedaudz intuīcijas.

Esmu pateicīga skolai un Ziedoņa klases projekta autoru iniciatīvai par tik jaukas un jēgpilnas aktivitātes sagatavošanu mums! Paldies!

Foto >>>ŠEIT

07.10.2021. Rīgas 66. vidusskolas 5.b klases skolēni devās uz muzeju ,, Latvijas skolas soma,, projekta ietvaros.

No sākuma bērnus iepazīstināja ar Latvijas nacionālo vēstures muzeju. Pēc tam bija praktiskais  komandu darbs. Dauderu dārzā  bija noslēpti  8 uzdevumi, kurus vajadzēja atrast. Kad tika atrasts pēdējais uzdevums, tā  bija atslēga nākošajam uzdevumam. Tad skolēni dalījās trīs komandās. Katrai komandai   bija iedota karte ar uzdevumiem. Bija jāatrod četri cipari. Kad cipari bija atrasti, tad  vajadzēja savienot kartes punktus un tad sanāktu no četriem cipariem vēsturisks gads, par ko sākumā bija stāstīts stāstījumā par Dauderu muzeju.

Bērni bija priecīgi un sajūsmā par ekskursiju.

Izrādās, ka pavisam tuvu skolai atrodas etnomuzejs “Cepures pasaule”, kas ir vienīgais šāda veida muzejs pasaulē, kur vienuviet var aplūkot plašu etnisko galvassegu kolekciju no visas pasaules.

Oktobra sākumā mūsu 5.a klase devās aplūkot šo muzeju.

Tas bija kā ceļojums apkārt pasaulei pa piecām zālēm. Muzeja gide ļoti aizraujoši un atraktīvi pastāstījaka,  galvassegas savāktas divpadmit gadu ceļojumu laikā. Kolekcijas pamatlicējs ir slavens Maskavas zinātnieks un ceļotājs Kirils Babajevs, viņš uz Rīgu atvedis simtiem dažādu galvassegu. Katrai ir savs stāsts – gan seniem apzeltītiem kokošņikiem, gan kroņiem -rotātiem ar dārgakmeņiem, gan maģiskām āfrikāņu maskām un iespaidīgām Āzijas šamaņu cepurēm.

Muzejā šīs cepures var ne tikai aplūkot, bet arī nofotografēt un uzlaikot, ko bērni arī aktīvi darīja.

Noslēgumā bija praktiskā nodarbība, kurā visi ar lielu aizrautību izkrāsoja pūķa maskas.

Mēs iesākam visiem apmeklēt šo unikālo muzeju!

Uzzinot, ka Motormuzejs ir lielākais seno auto muzejs Baltijā un tas iekļauts “Latvijas skolas soma” sarakstā, 2.a un 3.a klases skolēni devās uz turieni.

Piebraucot pie muzeja, bērni, kas tur ieradās pirmo reizi,  bija pārsteigti par to, cik muzeja ēka ir skaista, moderna un interesanta.

Muzeja mācību un nodarbību telpā notika tehniski radošā nodarbība “Atlecošā bumbiņa”. Nodarbības laikā skolēni vairāk uzzināja par gumiju, tās rašanos, īpašībām un pielietojumu. Visinteresantāk bija pašiem radīt “gumijas” bumbiņu. Bērni atzīmēja, ka esot labi, ka varēja izvēlēties bumbiņas krāsu – zilu, zaļu vai dzeltenu.

Pēc nodarbības devāmies apskatīt senos auto. Bērniem ļoti patika mašīnu un citu braucamrīku daudzveidība – to formas, krāsas, izmēra atšķirības. Vēl patika, ka daudzas lietas var pataustīt, pagrozīt, pakustināt.

Lielu interesi izraisīja iespēja nofotografēties pie Motormuzeja Zaļās sienas.

Laiks muzejā paskrēja nemanot. Vairāki bērni teica, ka gribētu vēlreiz atgriezties Motormuzejā uz ilgāku laiku.

Atgriežoties skolā, skolēni savus iespaidus par muzeja apmeklējumu attēloja gan rakstos, gan zīmējumos.

“Latvijas skolas somas” ietvaros skolēniem bija iespēja apskatīt Mangaļsalas bunkurus. Gida pavadībā tika veikta izzinoša nodarbība pa Mangaļsalas teritoriju. Uzzinājām, ka teritorijā esošie objekti tika būvēti jau 1875.gadā. Bija atrodami betona doti, kuri tikai celti Neatkarīgās Latvijas laikā, kā arī dažādas munīcijas noliktavas, kuru celšanas aizsākumi norisinājušies PSRS laikā. Starp tiem varēja redzēt gan interesantas administratīvās celtnes, gan artilērijas izvietošanas vietas. Dzirdējām arī, ka Mangaļsalas teritorijā bija tik daudz munīcijas, ka daļa pat tika turēta zem klajas debess, jo nebija vietas, kur to glabāt.

Pirmā Pasaules kara laikā, pēc vācu karavīru uzbrukuma Rīgai, krievu impērijas karavīri iznīcināja Mangaļsalas teritorijas ieročus, lai tie netiktu izmantoti. Kā arī interesants fakts, ka būvētas celtnes Krievijas impērijas laikā bija izturīgas, tādējādi līdz mūsdienām tās saglabājās gandrīz neskartas, bet PSRS laikā būvētas ātri vien sabruka, kā rezultātā līdz mūsdienām saglabājoties tikai pamatiem.

Ekskursijas noslēgumā aizgājām līdz jūrai, kur pastaigājāmies un ieelpojām svaigo jūras gaisu.

06.10.2021.  Rīgas 66. vidusskolas 1.b – 4.b klases skolēni devās uz muzeju “Latvijas skolas soma” projekta ietvaros.

Etnomuzejs “Cepures pasaule” bērniem bija kā ceļojums apkārt pasaulei, jo ejot cauri piecām zālēm, viņiem bija iespēja apskatīt dažādu tautu tradicionālās galvassegas. Skolēni uzzināja, kā ar cepures palīdzību senos laikos cilvēki zināja vai meitene ir precējusies, vai nē, kāds ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā: vai viņš ir bagāts, vai nabags. Dažās valstīs pēc cepures varēja pateikt pat vārdu un uzvārdu. Aiz katras cepures muzejā bija neatkārtojams stāsts.

Pēc ekspozīcijas apskatīšanas, skolēniem bija iespēja piedalīties meistarklasē un veidot savu masku,  atkarībā no tā vai viņi vēlējās sev aizsardzību pret ļaunumu, veiksmi vai  laimi. Bija iespēja nofotografēties dažādās cepurēs piemiņai. Kā vēl viena atrakcija, bija vēlējuma izteikšana, jo muzejā atrodas vislielākais ilknis Latvijā. Ir leģenda, kas vēsta, ja ilkni paglaudīt un izteikt vēlēšanos, tā noteikti piepildīsies.

Neskatoties uz ekskursijas dalībnieku dažādo vecumu, kopumā bērni bija sajūsmā par ekskursiju. 

• 

• 

• 

Visvairāk mūs iepriecināja tas, ka neskatoties uz “Covid-19”ierobežojumiem, ir iespējams apmeklēt dažādus pasākumus ārpus skolas.

Pārskatot piedāvājumu, nolēmām pievērst savu uzmanību fonda “Viegli” Ziedoņa klases piedāvātajai izlaušanās spēlei “Blēņas un pasakas”.

Tā kā lielākā daļa skolēnu agrāk par tādu fondu nebija dzirdējuši, nebija piedalījušies arī izlaušanās spēlēs, tad neziņa mijās ar ziņkārību. Kur tas būs, kā tas būs, kas notiks, ja nezināsim atbildes, vai spēsim izlauzties?

Ziedoņa klase atrodas ļoti tuvu mūsu skolai – Sporta ielā 2, bijušās šokolādes un konfekšu fabrikas “Uzvara” telpās. Uz turieni devāmies kājām. Kā teica paši skolēni – “tas it nemaz nebija slikti!”

Skolēnu atziņas:

“Tad, kad mēs iegājām tajā ēkā, bijām pārsteigti par to, ka viss ir tik ļoti moderni un interesanti.”

• 

• 

“No sākuma bija maza lekcija par Imantu Ziedoni un par literatūru. Bija neliels konkurss par latviešu rakstniekiem – nebija viegli, bet bija interesanti sacensties.”

“Mēs sadalījāmies 2 komandās un izvēlējāmies, par kuru pasaku gribam veikt uzdevumus. Tad katru komandu ieslēdza savā istabā. Bija jālasa ar pasaku saistīti uzdevumi un jāmēģina uzminēt, kas jādara.”

“Mums palīdzēja darbinieces, kas nedaudz teica priekšā, kur meklēt, ko meklēt…Skolotāja mūs vēroja monitoros.”

Izrādījās, ka klases kopīgais laiks tiek fiksēts un reģistrēts visas Latvijas skolu topā. Pirmās vietas ieguvēji mācību gada beigās saņems balvu. Diemžēl, mēs tie nebūsim, jo mūsu laiks nebija tik labs.

Mūsu klases bērni ļoti vēlētos vēlreiz atgriezties Ziedoņa klasē, lai atkal piedalītos izlaušanās spēlē – tikai šoreiz citās istabās.

Foto >>> šeit