Ja skolā sāk smaržot piparkūku aromāts, tad ir skaidrs, Ziemassvētki nav aiz kalniem. Šogad būtu divpadsmitā reize, kad klase kopā ceptu piparkūkas, tomēr pandēmija divus gadus diktēja savus noteikumus.

Skatoties iepriekšējo gadu foto, tagad varam uzelpot, jo pirms gada piparkūrkas cepām maskās.

Kā teica Laura “Nav jau svarīgi tās piparkūkas pēc tam apēst, bet kopā darbojoties tās cept.”

Smaržīgajai nodarbei izvēlējāmies pēdējo 1.semestra mācību dienu, kad vairs nav jādomā par neizdarītiem darbiem un atzīmēm.

Mūs nelielais pulciņš, gan bija pavisam mazs, jo Raiti un Jāni iepriekšējās dienās bija “noķēris” vīruss.

Cepšanas procesa laikā atcerējāmies iepriekšējos gadus. Lielākās emocijas bija par gadu, kad pēc piparkūku darbnīcas devāmies uz Ķekavas novada Jenčiem, vedot burkānus un kartupeļus meža zvēriem kā simboliskas Ziemassvētku veltes.

Atcerējāmies arī reizi, kad piparkūkas tika rotātas ar krāsaino, pašu taisīto glazūru.

Guntas pārdomas “Ka šī ir pēdējā reize, kad kopā skolā cepam piparkūkas”, iekustināja tēmu par tuvākiem un tālākiem nākotnes plāniem.

Čakli darbojoties, pāris stundās piparkūkas bija izceptas un salīdzinoši ātri tās arī tika apēstas.