Agrāk nekā parasti ikdienā, 16. septembrī pulcējāmies skolas vestibilā, lai jau pulksten 8:00 izbrauktu Lietuvas virzienā. Kopā ar vēl sešu klašu skolēniem piepildījām autobusu un devāmies ceļā – 8.b, 9.b, 10.a, 11.a, 11.b, 12.a un 12.b klase.

Pirmā apstāšanās paredzēta Ilzenbergas muižā Rokišķu rajonā. Muiža atrodas tikai nepilna kilometra attālumā no Latvijas Lietuvas robežas. Tomēr mazliet mulsinoša likās pati robežas šķērsošana netālu no Neretas.             Aptuveni divas stundas bijām braukuši pa salīdzinoši plašu un labi asfaltētu ceļu Daugavpils virzienā, līdz neilgi pēc Neretas sekoja norāde Lietuvas robežas virzienā. Nogriežoties no šosejas nonācām uz salīdzinoši šaura zemes ceļa, kurš 6 km garumā kļuva aizvien šaurāks un līkumaināks un pauguraināks. Ar pretī braucošo vieglo automašīnu samainījāmies līkumā, jo uz taisnā ceļa tas nezin vai izdotos. Turpinot ceļu, pēkšņi likās, ka esam iebraukuši kādas mājas pagalmā, tur skraidīja  suns un rotaļājās bērns, bet tad ieraudzījām Lietuvas robežu.

Pēc nepilna kilometra iebraucām stāvlaukumā pie Ilzenbergas muižas. Cauri teritorijai, par kuras lielumu mums sākumā nebija ne jausmas, nāca mūsu gids, kurš tik ļoti iederējās apkārtējā ainavā ar hūti un lietussargu spieķa vietā. Kopā ar viņu apskatījām gan Ilzenbergas muižas āra teritoriju, gan pabijām muižas telpās.

Muižas teritorija ir ļoti sakopta un joprojām notiek teritorijas labiekārtošanas darbi. Ilzenbergas muižā ierīkota lielākā biodinamiskā saimniecība Baltijā, ar milzīgu naturālo saimniecību. Klausoties gida stāstījumā uzzinājām, ka muižā ir vistas, govis, aitas, tītari, zosis un buļļi. Vēsturiskajā dārzā aug ābeles, plūmes, ķirši un bumbieres. Uz vietas vairākos cehos ekoloģiskā produkcija tiek pārstrādā un tiek ražota produkcija, ka ir iespējams degustēt un iegādāties.

Muižas lepnums ir vieni no lielākajiem vīnogulāju stādījumiem Lietuvā. Iepazinušies ar teritoriju, devāmies apskatīt muižas iekštelpas. Lai arī muižas vecie rasējumi nav saglabājušies, muiža atjaunota klasicisma stilā, iekārtojot greznu interjeru. Lielajā zālē ozolkoka parketam veidots grezns raksts. Lustras veidotas no Itāļu kristāla un arī mēbeles vestas no Itālijas. Augšstāvā izvietoti lielāki un mazāki apartamenti, kuros ikviens var pārlaist nakti. Savukārt pagrabstāvā iekārtots vīna pagrabs un degustāciju telpa. Arī mums bija iespēja nobaudīt Ilzenbergas muižā ražoto produkciju. Vienā no zālēm bija klāts galds ar vairāku veidu gaļas izstrādājumiem, maizi, sviestu un cepumiem, medu, ievārījumu, sieriem, kefīru un airanu.

Dodoties uz autobusu gājām cauri vēl neredzētajai parka daļai, atklājot aploku ar alpakām un dīķi ar melnajiem gulbjiem. Pašā teritorijas nomalē skatam atklājās helikoptera nolaišanās laukums. Stāvlaukuma malā novietots liels vides objekts – kartupelis. Tā izmēri atbilst izmēram, cik daudz kartupeļu vienā dienā apēdot lietuvieši.

Pēc pavisam īsa, desmit minūšu pārbrauciena apstājāmies Jodupē, kas slavena ar lietuviešu virtuves deserta  – šakotis gatavošanu pēc tradicionālām tehnoloģijām. Šakotis ir iekļauts Lietuvas Nacionālā kulinārā mantojuma fondā. Šis īpašais izstrādājums pēc izskata atgādina egli. Vispirms devāmies apskatīt rūpniecisko cehu, kurā šakoša pagatavošanu atvieglo elektriskās krāsnis, tomēr tas nepārtraukti jāpieskata aplejot ar mīklu un nedaudz pagriežot. Otrajā telpā, kas aprīkota ar ērtiem krēsliem apmeklētājiem, vērojām šakota cepšanu malkas krāsnī. Lai izceptu vienu izstrādājumu nepieciešamas aptuvenu trīs stundas.

Neiztikām arī bez deserta degustācijas. Sekojot pieprasījumam “šakota meistari” šo izstrādājumu cep ne tikai no tradicionālajiem kviešu miltiem, bet arī kukurūzas, pilngraudu speltes kviešu, auzu un griķu miltiem. Mīkla pēc konsistences ir līdzīga pankūku mīklai. Ar atšķirību, ka tiek pievienots saldais krējums un sviests, bet galvenā sastāvdaļa ir milzīgs daudzums olu.

Iemēģinājuši roku cepšanas meistarklasē mūsu ceļš tālāk veda uz Rokišķiem, kur apstājoties pilsētas centrā veltījām laiku pusdienu pauzei.Diena joprojām bija izdevusies un spīdot saulei uzsākām ceļu atpakaļ uz Rīgu. Mājupceļā mūs pāris reizes pārsteidza ļoti stiprs lietus, bet iebraucot Latvijā pie Skaistkalnes jau atkal spīdēja saule un kalnā esošā Skaistkalnes baznīca likās tik varena un pārsteidzoša.

Vēl mazliet pacietības, jautru smieklu un jau atgriezāmies skolas pagalmā.

Turpinājumā 12.a klases skolēnu domas par redzēto un piedzīvoto:

• Ekskursija bija ļoti interesanta, devāmies uz Lietuvu. Bija iespēja pavadīt laiku ar draugiem un uzzināt kaut ko jaunu.
• Pirmā vieta, kur nokļuvām likās sākumā garlaicīga. Bija milzīgs kartupelis, tālāk dodoties pie milzīgas skaistas baltas mājas saka jau palikt stipri interesanti. Ieejot iekša aizrāvās elpa, tik ļoti skaisti viss bija un interesanti. Bija iespēja degustēt produkciju,  vislabākais likās siers. Otrajā pieturvietā, kur nokļuvām bija interesanti. Varēja nogaršot šakotis un redzēt kā tos taisa. Trešajā vietā bija 1 stunda, lai pastaigātos, tas  manuprāt bija par maz, bet bija interesanti pastaigāt nezināmā vietā.
• Ekskursijā man patika klausīties par pils vēsturi un degustēt dažādus gardumus, kā arī vērot, kā tiek gatavots Lietuvas tradicionālais ēdiens, un pavadīt laiku ar draugiem autobusa braukšanas laikā bija brīnišķīgi.
• Ekskursija bija interesanta, tur pirmajā vietā gids bija kā Šerloks Holmss un interesanti stāstīja. Mēs varējām paēst garšīgus ēdienus un dzert daudz kefīra. Kur cepa šakoti arī bija smuka un interesanta vieta.
• Ekskursija uz Lietuvu kopumā man patika, taču bija arī savas nianses. Bija interesanta vieta, brīnišķīgi skati, bet trūka laika un gribējās vēl.
• Man ļoti patika muiža. Tā bija skaista un bija sajūta, ka tā ir pils. Dārzi bija ļoti sakārtoti un grezni. Šakota cepšana bija ļoti interesanta. Bija garšīgi.
• Ekskursija uz Lietuvu ar visu vidusskolu bija kā labs saliedēšanās brauciens. Man viss likās interesants. “Šakotis” gatavošanas veids. Es beidzot uzzināju kā taisa “Šakoti”. Vēl man bija jaunums, ka Lietuvā arī tiek audzēti vīnogu lauki, jo man likās, ka tas ir iespējams tikai Latvijā. Ekskursija bija izdevusies 10/10.