Ideja par Ziemassvētku cienastu meža zvēriem radās pavisam spontāni. 8.a klases eglīte nāk no Ķekavas novada mežiem. Vēlējāmies pateikt paldies mežam, kurā izaugusi tik skaista egle, tāpēc nolēmām aizbraukt un pacienāt šī meža iemītniekus.

Iepriekš iepazināmies ar informāciju, kāda barība meža zvēriem, no tā kas mums būtu pieejama, garšo vislabāk un kā to pareizi izvietot. Barību var likt zem eglītes, lai tā tik ātri neapsnieg, bet nekādā gadījumā iesiet zaros, jo zālēdājs var apēst gan diegus, gan stieples un viņam var rasties kuņģa traucējumi. Jāatceras, ja uzsāk piebarošanu, tad tas būtu jādara regulāri, bet šāds vienreizējs cienasts svētku reizē nav piebarošana un tas ir pieļaujams. Meža zvēriem nolēmām aizvest burkānus un ābolus.

Devāmies ceļā uz Ķekavas novada Jenčiem. Pa ceļam uz Jenčiem, zem egles izkārtojām līdzpaņemtos burkānus un ābolus un devāmies tālāk. Divus kilometrus attālais ceļa posms pikojoties un slidinoties pagāja nemanot.

Markuss iepriekšējās brīvdienās bija sagatavojis foto orientēšanās lapas. Skolēni izveidoja trīs komandas, katra komanda saņēma divas lapas ar zīmīgiem objektiem viena kvartāla ietvaros. Uzdevumus bija tos ieraudzīt un nofotografēt. Pirmā atgriezās Lauras komanda, kas arī saņēma pārsteiguma balvas, par kurām bija parūpējusies Markusa mamma. Pārējiem bija sarūpētas mierinājuma balvas. Visi bija apmierināti ar interesanto izklaidi un saldajām balviņām.

Izmantojām iespēju sasildīties pie krāsniņas un grila, uz kura jau cepās gardās desiņas. Tējkannā tika uzsildīts karstais dzēriens, pēc kura atgriezās siltums un enerģija, lai turpinātu darboties. Te nu mūs atkal gaidīja nākošā aktivitāte. Izveidojām divas komandas. Vienam no komandas acis tika aizsietas ar šalli un tas tika apgriezts vairākas reizes riņķī ap savu asi. Dalībniekam ar aizsietajām acīm vajadzēja aiziet līdz zemē noliktajai bumbai un tai pieskarties, kamēr pārējie dalībnieki teica priekšā virzienu, kurā jādodas. Aktivitāte izraisīja milzīgas emocijas un lielu troksni, toties pēc tam visi bija itin mundri.

Turpinājumā periodiski mielojāmies ar desiņām un iepriekšējā dienā ceptajām piparkūkām, dzērām tēju un karsto dzērienu, spēlējām sunīšus, purinājām no eglēm sniegu un vingrojām.

Nemanot bija pagājušas trīs stundas un bija jādodas mājupceļā. Tikpat azartiski kā mērojot ceļu uz Jenčiem, veicām arī ceļu uz autobusa pieturu, pa ceļam vēl apstājoties un pārrunājot Baltijas ceļa norisi 1989. gada 23.augustā.