Vidusskolas skolēni latviešu valodas un literatūras stundās analizē vienu no psiholoģiskās prozas darbiem Noras Ikstenas romānu “Mātes piens”, kas izdots 2015.gadā.
Romānā pārklājas divi laika posmi – mātes dzīves ceļš no nākšanas pasaulē 1944.gadā līdz Atmodai, un meitas dzīve no dzimšanas 1969.gadā līdz Atmodai.
Notikumi pārsvarā ir skumji, tomēr romāns ir spēcīga liecība par laikmetu, kas šobrīd šķiet gandrīz neiedomājams, bet kas var nebūt neatgriezenisks, ja katras tautas grūti izcīnītā brīvība netiek padarīta par vērtīgu un svarīgu.
2023.gadā pēc šī romāna motīviem tika uzņemta tāda paša nosaukuma Ināras Kolmanes režisētā filma.
Lielāka daļa skolēnu jau bija izlasījuši grāmatu, tāpēc iespēja noskatīties filmu bija tieši laikā.

Lai noskatītos filmu, devāmies uz “Forum Cinemas”, kur īpaši mums tika atvērts kinoteātris. Tālāk mūs pavadīja uz 12.auditoriju jeb zāli, kurā arī bijām vienīgie apmeklētāji. Daži no mums izmantoja iespēju un pirms filmas iegādājās saldumus.
Sarunā ar skolēniem pēc filmas lielākā daļa atzina, ka tā bija smaga. Neviens nebija gaidījis, ka pavisam nesen bijuši šādi ierobežojumi, jo redzētais filmā ir balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem.

Filmas un grāmatas sižetiskās līnijas tiks pētītas un analizētas latviešu valodas un literatūras stundās.
Skolēni veidos prezentācijas, kurās atkal atgriezīsies pie lasītā un redzētā.

Lūk, skolēnu domas pēc filmas:

• Gājiens uz filmu “Mātes piens” man patika, filma bija ļoti interesanta un aizrautīga, sižets bēdīgs. Labprāt vēl aizietu uz kaut kādu filmu!
• Man ļoti nepatika filmas nosaukums, ļoti sarūgtināja pēdējais kadrs, kad galvenās varones māte tomēr nenodzīvoja līdz galam. Beigās viņi bija brīvi, tas aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Bet kas man nepatika, pēc manām domām bija ļoti daudz kailuma un nevajadzīga. Es protams saprotu par viņas profesiju, bet tas bija par daudz…
• Filma man deva domu, ka mums ir grūti, bet vienalga ir vieglāk kā tanī laikā. Viss bija vienmuļš un drūms, un kad pazib gaisma, to var viegli zaudēt. Toties es piekrītu filmas varonei Jesei, saule tak aust, ir mierīgas dienas. Tak ir par ko dzīvot. Bet tas nemaina to, ka citiem ir grūti. Un viņi var neizturēt. Es biju šokēta gandrīz visu filmu, un man likās, viņi bija centušies, lai parādītu, kāda ir dzīve pakļautībā, un kā tas ietekmē paaudzes. “Mātes piens” ir ārkārtīgi patiess stāsts, un parāda cik nežēlīga dzīve var būt.
• Man patika, ka visa kino zāle bija tikai mums vieniem. Īstenībā filma bija ļoti aizraujoša. Bija arī ko salīdzināt ar grāmatu. Daži momenti bija līdzi jūtami. Caur šo filmu es iepazinu vairāk laikus, kuros es nedzīvoju – Latvijas vēsturi.
• Filma bija interesanta, skatoties filmu es labāk izpratu, kāda bija dzīve Padomju Savienībā. Visvairāk man lika aizdomāties filmas beigas.
• Filma pagāja ātri. Filma atšķīrās no grāmatas ar to, ka filmā dažas epizodes no grāmatas netika attēlotas, vai mainītas, bet pats stāsts no tā nav mainījies. Filmu var noskatīties, ja grāmata bija nesaprotama. Filma “Mātes piens” man šķita ļoti nopietna un emocionāla, bet arī iespaidīga, jo varēja redzēt kā bija padomju laikos.
• Manuprāt filma “Mātes piens” bija laba un diezgan precīza grāmatai filma. Manuprāt filma ir laba neskatoties uz to, ka daži gabali nav ielikti, bet kur un kas notiek ir saprotams labāk nekā grāmatā.
• Filmai bija interesants sižets, tas bija tāds pats kā grāmatā, skatoties filmu bija vieglāk iedziļināties stāstā, vietām bija izlaisti daži mirkļi, kuri bija rakstīti grāmatā, kopumā manuprāt filmas atmosfēra ir vairāk bēdīga vai neitrāla.