Ilgi gaidītais brīdis ir pienācis un jau pirms astoņiem izbraucam no skolas pagalma. Ceļā uz Kolkasragu sāk līņāt lietus, bet tuvojoties galamērķim tas piestāj. Izkāpuši stāvlaukumā pa taciņu dodamies raga virzienā. Pa ceļam apskatām pieminekli “Jūras paņemtajiem”, kas veidots kā simboliski vārti, caur kuriem redzama Kolkas bāka. Pieminekļa vidū starp diviem akmeņiem iekalts salīcis cilvēka stāvs, it kā cīnoties ar jūras viļņiem, mēģina tikt uz priekšu.
Esam nonākuši Kurzemes pussalas tālākajā ziemeļu punktā. Zemesrags atdala Baltijas jūru no Rīgas jūras līča. Viļņi nav sevišķi lieli, tādēļ tikai cītīgi ieskatoties redzam līča un jūras viļņu krustošanās vietu. Pēc nelielas atpūtas pauzes pie jūras dodamies Ventspils virzienā uz Vaidi, kura atrodas dziļi Slīteres rezervāta mežos.
Mūsu mērķis bija Vaidē esošās ragu privātkolekcijas apskate. Kolekciju veido vairāk nekā 600 ragu, no tiem aptuveni 350 ir aļņu ragi, pārējie briežu un stirnu ragi. Mājas saimnieks mums atgādināja, ka dzīvnieki ragus met gadu un viņu vecumu nevar noteikt pēc žuburu skaita, kā tas nereti maldīgi tiek uzskatīts.
Turpinājumā mūsu ceļš vijās cauri Slīteres rezervātam līdz sasniedzām Ovišu bāku. Tās tornis ir 37 m augsts un tā ir līdz mūsdienām saglabājusies vecākā bāka Latvijā, kas joprojām darbojas.
Turpinot ceļu Ventspils virzienā nonācām pie Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskopa, kurš atrodas Irbenē. Tā ir 32 metru diametra visos virzienos grozāma paraboliska antena, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē. Radioteleskopa augstums ir 47 metri. Irbenē ir veikti, Latvijā pirmie ārpus galaktikas objektu novērojumi. Gids ļoti interesanti un uzskatāmi parādīja, kur saules sistēmā atrodas Zeme, kur mūsu galaktika un, kur mūsu galaktika atrodas visumā. Pēc informatīvā stāstījuma pa šaurām un stāvām kāpnēm kāpām uz ēkas jumta, no turienes mums parādīja 600 m attālumā esošo lielo parabolisko antenu, kas izskatījās milzīga. Nokāpuši lejā devāmies tunelī, par kuru savulaik zināja un to drīkstēja izmantoja tikai ļoti neliels Irbenē strādājošo skaits. Tunelis bija pārsteigums un pārbaudījums visiem. Tas bija neapgaismots, lai pārvietotos pa to izmantojām mobilo telefonu gaismiņas. Bijām nonākuši tieši pie lielās antenas, kur gids pastāstīja par padomju laika slepenību un katra darbinieka ierobežotās piekļuves iespējām, lai katrs, kurš šeit strādāja, zinātu pēc iespējas mazāk.
Ventspilī pēc jauniešu ierosinājuma apskatījām blakus topošajai Ventspils mūzikas vidusskolai un akustiskajai koncertzālei esošo parku ar apstādījumiem un simbolisko strūklaku – burinieku, kuram no mastiem nāca miglas vērpetes. Pa ceļam uz naktsmītnēm pieturējām Renķa dārza stāvvietā un novērtējām šeit uzstādītos vides objektus. Pēc nepilnu 10 minūšu brauciena bijām sasnieguši “Raganas slotu”, kur bija paredzēta nakšņošana.
Pēc maza mirklīša jau visi draudzīgi, saulrietā, Ventas krastā spēlējām volejbolu. Satumstot vēl daži paspēja pamētāt “sodiņus” basketbola grozā, bet kļustot pavisam tumšam tika iekurts ugunskurs, ceptas desiņas un gatavots priekšnesums devīto klašu pēdējam zvanam.
Pabrokastojuši, teicām saimniecei paldies un devāmies iepazīt Ventspili. Dienu sākām ar pastaigu Jūrmalas parkā. Pie ieejas izvēlējāmies sākt ar Džungļu taku. Šeit izvietotas vairākas laipas, iekarināti tiltiņi, trasīte, kas izvietota 1.5 metru augstumā no zemes un neprasa īpašu fizisko sagatavotību. No Džungļu takas nonācām Enkuru takā, kur no lielākajiem Piejūras brīvdabas muzeja enkuriem ir izveidota Enkuru taka. Pie ieejas parkā atrodas vislielākais enkurs, kā smagums ir 23 tonnas un augstums 6 metri. Visi sapulcējāmies 12 metrus augstajā skatu tornī. Ieskatījāmies arī tornī izvietotajā tālskatī. Turpat blakus skatu tornim un zelta ķēžu krēslam, kas izveidots no enkuru ķēžu posmiem, krastā apskatei izcelti arī divi zvejas kuģi “Azova” un “Grots”, kas saglabāti kā vēsturiskas liecības nākamajām paaudzēm.
Dienas turpinājumā – virvju trase “Kaķa taka”, kas izveidota uz trasē augošiem kokiem. Dažādā augstumā ir nostiprinātas nostieptas troses, tīkli, dažādu konstrukciju tiltiņi, šūpoles, baļķi, virves un kāpnes, kas kopā veido takas, nenokāpjot uz zemes vairākus simtus metru. Izveidotie šķēršļi sadalīti piecās pēc grūtības pakāpes atšķirīgās trasēs – zaļajā, zilajā, sarkanajā, violetajā un melnajā trasē. Fiziskajās aktivitātēs nemanāmi bija paskrējušas nepilnas trīs stundas. Pirms došanās uz Rīgu mums vēl atlika izmantot Ventspils ūdens piedzīvojuma parka piedāvātas iespējas, kas ietilpa kompleksajā skolēnu piedāvājumā.
Pēc šīm divām, ar notikumiem piesātinātājām dienām loģiski liktos, ka atceļā uz Rīgu pārsvarā autobusā valdītu klusums. Klusums ilga nepilnu pusstundu, jo pēc tam internetā varēja vērot hokeja spēles translāciju. Iebraucot Rīgā bijām ne tikai iepazinuši Kurzemi un Ventspili, bet, iespējams, kāds arī pirmo reizi bija sekojis līdzi hokeja spēlei. Ovācijas sekoja pēc katriem gūtiem vārtiem un to bija salīdzinoši daudz.
