Tā kā šī mācību gada 1. semestrī diezgan daudz sanāca mācīties attālināti, bijām priecīgi, ka varam kopā cept piparkūkas. Tā mūsu skolā un klasē ir Ziemassvētku tradīcija. Šī bija tikai otrā klātienes mācību diena pēc kārtējās karantīnas – centāmies ieplānot šo darbu pēc iespējas ātrāk, jo nekad nevar zināt…
Klases audzinātāja mums atgādināja par cepšanai nepieciešamajām lietām: piparkūku mīklu, mīklas rulli, priekšautu. Viņa atnesa arī cepampapīru, olas piparkūku glazēšanai un cukura dekorus – krāsainas pārsliņas un bumbiņas. Mājturības skolotāja priekš mums jau bija sagatavojusi dēlīšus, uz kā mīklu izrullēt, dažus priekšautus (ja nu kādam tāda nav).
Pirms sākt darbu, atkārtojām drošības noteikumus. Pie plīts gan darbojās tikai klases audzinātāja. Viņa sekoja līdzi krāsns karstumam, cepšanas ilgumam, kā arī vienmērīgam pannas piepildījumam.
Katram no mums bija atšķirīga piparkūku mīkla – gan pēc krāsas, gan garšas. Tā notika pirmo reizi. Katrs izvēlējāmies formiņas un sākām darbu. Ziemassvētku mūzikas pavadījumā darbs veicās raiti, bija jauka atmosfēra. Nepieciešamības gadījumā viens otram palīdzējām.
Ļoti patīkami bija tas, ka darbu beidzot, mājturības kabinets tika atstāts ideālā kārtībā. Par to liels paldies Renāram un Elīzai!
Daniels: “Manas piparkūkas bija visgaišākās un, manuprāt, visinteresantākās, jo man piparkūkas bija ar ingveru un skābo citronu. Man likās, ka man bija vislabākās formiņas.”
Renārs: “Manējām piparkūkām bija kaut kāda nepatīkama piegarša (ingvers), bet es tās vienalga apēdu.”
Raimonds: “Pēc tam mēs rullējām piparkūku mīklu, spiedām piparkūku formiņas, un audzinātāja lika piparkūkas krāsnī. Gaiss smaržoja pēc vissaldākajām piparkūkām! Kad tās bija gatavas – brūnas un kraukšķīgas – tās tika celtas ārā no krāsns. Izceptās piparkūkas rotājām ar baltām un zilām cukura sniegpārsliņām. Tās kļuva vēl saldākas un skaistākas. Pēc lielā cepšanas darba sekoja piparkūku nogaršošana. Šis cienasts tika arī vecākiem.”
