Decembra sākumā saņēmām piedāvājumu apmeklēt RIBOCA (Riga International Biennial of Contemporary Art) organizētās nodarbības par dažādām tēmām. Mēs izvēlējāmies Māksla+Zinātne, jo šogad 7.a klase sāk iepazīties ar STEM. Nodarbības tika organizētas ļoti tuvu skolai – Andrejostā, kopienas centrā COMMON GROUND. Tā kā mums ir izveidojusies draudzība ar 8.a  un 12. a klasi, uzaicinājām viņus sev līdzi.

Ierodoties, mūs sagaidīja divas smaidīgas, jaukas jaunietes, kas izrādījās mūsu lektores. Viņas viesmīlīgi izrādīja mums telpas, palīdzēja iekārtoties nodarbībai.

Ievadā iesildoties mēģinājām atbildēt uz 2 vienkāršiem jautājumiem:

• Kādus uzdevumus ir viegli veikt cilvēkam, bet grūtāk datoram?
• Kādus uzdevumus veikli izpilda dators, bet kas sagādā grūtības cilvēkam?

Tālāk skatījāmies mākslinieka Kristapa Ancāna darbu “⚠️Par ko es sapņoju? Mākslīgais intelekts un sapņi” video versiju. Lektore lika aizdomāties, kāpēc nosaukuma sākumā ir iestrādāta izsaukuma zīme, par to, vai mēs sapņojam, cik bieži tas notiek, par ko visbiežāk sapņojam, utt. Uzzinājām, ka mākslīgā intelekta sistēmas piedalās kultūras norisēs – rada skaņdarbus un gleznas, vēl mākslīgo intelektu jau izmanto klientu apkalpošanai internetā –  ir pieejami virtuālie konsultanti, tulkošana utt. Tālāk saruna risinājās par mākslīgā intelekta spējām, par to, vai ir droši, ka mašīna varētu domāt.

Nodarbības otrajā daļā katram bija jācenšas izdomāt kāda ierīce, kam piemistu mākslīgais intelekts, tā jācenšas uzzīmēt un nobeigumā prezentēt savu izgudrojumu pārējiem.

Neatbildēts palika jautājums, vai mēs tiešām gribētu, ka mašīnas varētu attīstīt sajūtas un ilgas, ko parasti piedēvē cilvēkam?