Vakar mēs ar klasi devāmies uz Laboratorium. Mēs šo ekskursiju ļoti gaidījām, jo šķita, ka būs ļoti interesanti. Uz vietu, kur notika nodarbība, mūs aizveda skolas autobuss. Ceļš veda gar Daugavu, Nacionālo bibliotēku, atjaunoto Āgenskalna tirgu u.c.
Atbraucot, mums bija atbildīgs uzdevums – jāpalīdz nokļūt uz leju līdz ieejai pa diezgan slīpu un garu “rampu” klasesbiedram, kurš pārvietojas ratiņkrēslā. Šajā brīdi mums visiem bija skaidrs, ko nozīmē “vides pieejamība”. Bija skaidrs, ka bez palīdzības pa šādu rampu neviens patstāvīgi nevar tikt ne lejā, ne augšā.
Mūs sagaidīja mūsu nodarbības vadītājs, kas bija tērpies baltā halātā. Ieskatoties, sapratām, ka viņš jau ir kaut kur redzēts. Labi padomājot, atcerējāmies, ka viņš piedalījās TV raidījumā “Kas Te? Es Te!”. Mēs uzreiz devāmies uz telpu, kur notika nodarbība un visi eksperimenti. Visa nodarbība bija saistīta ar filmu “Dvēseļu putenis”, kurā atainoti Pirmā pasaules kara notikumi.
Vadītājs nodarbības sākumā uzdeva dažādus jautājumus, t.sk., kuros mācību priekšmetos vairāk ir zinātne, kuros māksla. Nākamais jautājums bija daudz grūtāks – bija jāizdomā, kur dzīvē “satiekas” māksla un zinātne. Pēc neilgām pārdomām, mēs nosaucām arhitektūru, mākslas vingrošanu. Vadītājs nosauca vēl daudzas nozares – dzirdot mums likās, ka tas ir pašsaprotami, brīnījāmies, ka mums pašiem tas neienāca prātā.
Pārrunājām, kādi specefekti redzami filmā, kā tos panāk. Ķīmijas un cilvēka fizioloģijas un anatomijas zināšanas ir ļoti svarīgas kino mākslā – īpaši grimētāja darbā.
Kara ainu veidošanai nepieciešams pēc iespējas reāli parādīt ievainojumus: rētas un asinis. Izrādās, ka filmas laikā tika izlietoti apmēram 10 litri mākslīgo asiņu. Viss ļoti vienkārši – savieno divus šķīdumus, un asinis gatavas! Savukārt, lai atvieglotu grimētāju darbu, rētas izgatavo no silikonam līdzīga materiāla un to “pielīmē” vajadzīgajā vietā. Bija interesanti, ka savienojot dažas ikdienā sastopamas vielas, piem., kartupeļu vai kukurūzas cieti, pūderkrēmu un vazelīnu, arī paši varam veidot masu rētu atveidošanai.
Visinteresantākais eksperiments bija saistīts ar uguni. Filmā vairākās ainās redzama degšana, t.sk., cilvēka degšana. Kā filmē degošu cilvēku, kā var paciest sāpes, kas rodas ķermenim degot? Bez zinātnes tas nav iespējams pat vislabākajam kaskadierim. Eksperimenta laikā katrs no mums varēja “turēt” uguni rokās. Vispirms vajadzēja kārtīgi saslapināt roku, tad paņemt plaukstā speciāli sagatavotas putas, kuras tika aizdedzinātas. Sajūtas bija neparastas – ziņkāre, bailes, sajūsma – viss juku jukām. Viss beidzās labi, tikai siltuma sajūta plaukstā. Bez tam tika ievēroti visi drošības pasākumi. Tas bija lielisks piedzīvojums! Kā nofilmēt vasarā ziemas ainas, kur vajadzīgs sniegs? Lai radītu sniegu, ņēmām talkā zinātni – savienojot 200 ml ūdens ar 2 g nātrija polipropilēna, dažu sekunžu laikā ieguvām glāzi sniega. Mēģinājām izspiest no sniega ūdeni, tomēr tas neizdevās. Mēģinājām uzcelt maziņu sniegavīru – arī neizdevās. Sniegs bija irdens, kā aukstā, sausā ziemas dienā.
Nākamā eksperimenta rezultātā ieguvām miglu. To varēja pataustīt, pasmaržot un pat “pagaršot”. Tas viss izraisīja diezgan lielu jautrību.
Vēl bez filmām zinātne “krustojas” ar tēlotāja mākslu. Visiem skaidrs, ka ķīmija ir nepieciešama, lai radītu dažādas krāsa. Tomēr nodarbības vadītājs mūs pārsteidza. Viņš mums parādīja gleznu, kurā redzamas skaistas vasaras pļavas puķes. Kad tika izslēgta dienas gaisma, bet ieslēgta fluorescentā gaisma, glezna pēkšņi pārveidojās – tajā kā akvārijā puķu vietā peldēja zivtiņas. Brīnumi nu gan! Tā mēs uzzinājām, ka izmantojot krāsas ar dažādu ķīmisko sastāvu un atšķirīgu apgaismojumu, iespējams panākt pārsteidzošus efektus.
Nodarbība likās ļoti interesanta, bet noteikti par īsu! Novēlam arī citiem aizbraukt uz Laboratorium un piedzīvot zinātnes un mākslas brīnumus!