Ceturtdien, 18. aprīlī devāmies uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

Mums bija vairāki mērķi: izpētīt latviešu zemnieka viensētu;  iepazīt un apskatīt dabā dažādas vietas un lietas, kas pieminētas folklorā, literāros darbos; izprast zemnieka ikdienas dzīves stilu; papildināt skolēnu vārdu krājumu, apgūstot vecvārdus, saistot tos ar reāliem objektiem.

Laika apstākļi, diemžēl, nebija tie labākie – bija diezgan vējains un vēss. Mums patiešām paveicās, ka nelija lietus.

Muzejā mūs sagaidīja gide un tupat pie ieejas lielās muzeja kartes pastāstīja par muzeja uzbūvi un lielumu, kā arī iezīmēja mūsu maršrutu.

Pirmais objekts, ar kuru iepazināmies, bija kroga ēka. Uzzinājām, ka tā vēsturiski ir vislielākā no ēkām, ka tai bija 3 funkcijas – pabarot zirgus, vajadzības gadījumā atstāt tos pa nakti; paēst un pārgulēt nakti pašam braucējam; vietējiem iedzīvotājiem kā tikšanās vieta, lai pārrunātu jaunumus, lai līgtu kalpus lai apspriestu ko svarīgu un tamlīdzīgi.

Nākošā zemniekam svarīgā vieta bija baznīca. Mēs aplūkojām Usmas baznīcu. Gide pastāstīja par kārtību, kādā cilvēki baznīcā sēdēja. Tā kā senatnē Latvijā bija kārtu sistēma, tad arī baznīcā cilvēki izkārtojās pēc “svarīguma” no priekšas uz aizmuguri. Muižkungs ar kundzi sēdēja vistuvāk altārim speciāli izbūvētā kungu solā, pirmajās rindās sēdēja citi muižai nozīmīgi cilvēki un tā tālāk uz aizmuguri, līdz nonāca līdz ubagu solam. Baznīcas labās puses solos sēdēja vīrieši, bet kreisajā – sievietes. Tad, lūk, kā radies teiciens “mest acis pa kreisi”! Ārpusē baznīcas priekšā apskatījām kauna stabu, uzzinājām par kādiem pārkāpumiem varēja saņemt sodu.

Tālāk ceļš veda uz Kurzemes zemnieka sētu. Tur aplūkojām dzīvojamo māju, laidaru, pirti un klēti. Katrā ēkā bija dažādi priekšmeti par kuriem bijām iepriekš lasījuši, apskatījuši attēlus, tomēr pēc to aplūkošanas dabā viss likās citādāk.

Visvairāk pārdomu raisīja dzīvojamā istaba, jo telpā, lai arī salīdzinoši plašā, vēsturiski vienlaicīgi kopā dzīvoja gandrīz tikpat cilvēku, cik bijām mēs, t.i. apmēram 15. Tāpat bija jābrīnās par pašiem gulēšanas apstākļiem – jaunā paaudze gulēja uz apmēram 60 cm platiem soliem, kas izvietoti apkārt istabai. Gaismu ieguva dedzinot skalu, kas nozīmēja diezgan lielu tumsu. Sveces varēja atļauties tikai bagātie. Vēl skolēnus pārsteidza, ka senos laikos bērni ziemā sēdēja istabā, jo nebija silto drēbju, lai ietu ārā.

Paldies mūsu gidei, kas ļoti koncentrēti, bet interesanti mācēja pastāstīt par vietām, lietām, cilvēku dzīvi un tikumiem!