Padomju deportācijas. Ar bērna acīm.

Marts ir mēnesis, kad daudzu latviešu ģimeņu likteņi pēkšņi mainījās. 1949.gada 25.martā notika latviešu ģimeņu piespiedu izsūtīšana no Latvijas. Padomju vara noorganizēja latviešu izvešanu uz attāliem PSRS reģioniem, uz Sibīriju.
Lai iegūtu pilnvērtīgāku šī laika atspoguļojumu, izmantoju Latvijas Okupācijas muzeja piedāvājumu 11. klasei – nodarbības norisi ar Okupācijas muzeja vēsturnieka piedalīšanos ZOOM platformā. Mērķis bija izprast padomju varas deportācijas norisi un cilvēku dzīvi izsūtījumā.
Jau iepriekš bijām saņēmuši darba lapas, kurās atspoguļots brīdis no zaldāta – čekista klauvējiena pie durvīm, līdz ikdienas dzīvei izsūtījumā.

Nodarbība sākās ar prezentāciju par padomju deportācijām. Sākotnēji bija jāsaprot, ka latvieši ar masveida deportācijām bija saskārušies divas reizes – 1941.gada 14 jūnijā, kad izveda 15 000 cilvēku un 1949.gada 25.martā, kad piespiedu izsūtījumā devās 42 000 iedzīvotāju.
Nodarbībā pievērsāmies otrajai deportācijai. Latvijas Okupācijas muzeja nodarbība veidota balstoties uz materiālu, kas iegūts no Benitas Plezeres zīmētajām pastkartītēm, ko viņa sūtīja uz Latviju krustmātei. Benitai bija 11 gadi, kad 1949.gada 25.martā viņu kopā ar ģimeni no lauku mājām Zemgalē izveda uz nometinājumu aiz Urāliem.
Sākoties nodarbībai skolēni izveidoja piecas darba grupas un saņēma darba lapu ar kādu no notikuma posmiem. Katra grupa, mūsu gadījumā skolēns, iepazinās ar izdales materiālu.

Skolēnu uzdevums bija, pēc izdales materiāla iepazīšanas, atbildēt uz jautājumu un prezentēt to pārējiem.
Kristers

Kristers iepazīstināja pārējos ar notikumiem mājās un ceļā uz staciju. Viņa viedoklis sakrita ar pārējo klases biedru domām par to, ka neviens nespēja noticēt, – lai arī šī ģimene tika iepriekš brīdināta, ka tik tiešām notiks izvešana, tomēr pat nemēģināja paslēpties. Kā arī neticamā doma, ka mantas līdzņemšanai jāsaliek 20 minūšu laikā. Kristers iepazīstināja pārējos ar notikumiem mājās un ceļā uz staciju. Viņa viedoklis sakrita ar pārējo klases biedru domām par to, ka neviens nespēja noticēt, – lai arī šī ģimene tika iepriekš brīdināta, ka tik tiešām notiks izvešana, tomēr pat nemēģināja paslēpties. Kā arī neticamā doma, ka mantas līdzņemšanai jāsaliek 20 minūšu laikā.

Vija.

Vija stāstījumā par emocionāli un fiziski grūto ceļu pievērsa uzmanību tam, ka neviens netika šķirots un visi nokārtojās kopā, kas pusaudžiem bija ļoti grūti. Kā arī nevienam neinteresēja, ka braucot aptuveni divas nedēļas neērtos vagonos, kuros ir tikai koka nāras uz kā gulēt, kopā brauca gan veci un slimi, gan mazi zīdaiņi.
Vēsturnieks uzdeva jautājumu, vai kāds varēja šo ceļu neizturēt un ceļā nomirt? Skolēni piekrita, ka tā droši vien bija. Uz nākošo jautājumu, kur lika mirušos cilvēkus, skanēja nepārliecinošas atbildes, ka viņus izlika no vagona un atstāja.
Vēsturnieks mazliet papildināja šo redzējumu ar informatīvu stāstījumu, ka daudz ko noteica vieta un apstāšanās ilgums. Kā tika apbedīti šie cilvēki.
Līva

Līva izpētot materiālu pārliecinoši secināja, ka neviens deportētos tur negaidīja, jo mājas saimniekam bija jādalās ar ienācējiem. Ja viņiem pašiem bija tikai divas vai trīs telpas, tad viena bija jāatdod. Pēc izdales materiāliem viņa secināja, ka latvieši bijuši ļoti strādīgi un tāpēc varēja izdzīvot un sevi pabarot. Vēl latvieši meklēja iespējas, kā labāk un vienkāršāk ziemā nodrošināt siltumu mājiņā, un rūpējās arī par mājdzīvniekiem. Centās iekopt zemi.
Sofija

Sofija, pētot atbildi uz jautājumu, bija konstatējusi, ka deportētajiem lika visus grūtākos darbus un ar to apģērbu, ar kuru bija atbraukuši sākumā, bija jāstrādā, jo citu iespēju nebija. Vietējie neizmantoja iespējas, ka jāsavāc siens, lai būtu lopiem, ko ziemā dot ēst, turpretī latvieši brauca pēc siena un izdomāja, kā ar vienu reizi atvest vairāk siena. Tāpat vistas latvieši baroja ar graudiem, kas savākti stepē un pretī saņēma daudz olu. Visbeidzot vietējie neizmantoja ķieģeļu cepļa iespējas, jo tas piederēja valstij, un viņi strādāja slinki, bet latvieši – cītīgi, tādēļ sataisīja ķieģeļus un varēja šķūni uzbūvēt.

Beidzoties nodarbībai ZOOM platformā, izmantojām iespēju, šo nupat izstāstīto stāstu, noskatīties kā vienotu veselu: “Stāsti smiltīs” – smilšu kino par deportācijām.

Anastasija

Anastasija pārējos iepazīstināja ar izdales materiālā lasīto, ka bērni skolā gāja tikai četras klases, lai nebūtu pārāk gudri, jo izglītoti cilvēki var nepakļauties. Visi pārējie devās strādāt kolhozā. Mājiņā, kuru bija pielāgojuši dzīvošanai, bija auksti, un bērni mācījās uz krāsniņas, jo tur siltāks un tīrāks, arī peles neskraidīja. Kā obligātais darbs, bērniem vasarā bija doties stepē un lasīt govs pļeckas, kas saulē ātri sakalta un derēja par kurināmo. Jo stepē nebija koku un mežu, un nebija iespējas iegūt malku. Benitai patika auklēt mazo bēbi un uz kūti nest sviestu, kuru tur kausēja, bet nogulsnes palika viņai.
Stundas noslēgumā jauniešiem bija pārdomu brīdis par notikušo, un visi piekrita, ka nespēj iztēloties, ka tā varēja būt.
Sniedzot atgriezenisko saiti par stundu, aizpildījām tiešsaistes anketas.

Skolēnu domas pēc stundas:
• Nodarbībā bija interesanti, padziļināti uzzināt, kā bērni un pieaugušie strādāja un mācījās, un kā pavadīja savu brīvo laiku, bet bija nedaudz garlaicīgi, kad skaidroja par pašu ceļojumu uz Sibīriju ar vilcienu.
• Es padziļināju savu izpratni par deportāciju uz Sibīriju. Nodarbība bija diezgan noderīga.
• Nodarbība bija interesanta. Uzzināju vairāk par marta deportācijām, un kā jutās deportāciju upuri.
• Nodarbība likās diez gan interesanta, uzzināju kaut ko jaunu saistībā ar vēsturi, kura skāra mūsu valsti, un apguvu jaunus jēdzienus un terminus! Kopumā viss patika.
• Man patika uzzināt vairāk par vēsturi un cik ļoti briesmīgi bija turpceļā un pašā Sibīrijā. Manuprāt, viss bija skaidri saprotams un lieliski papildināts.