Bijām ļoti apmierināti ar iepriekšējo pieredzi, apmeklējot nelielo kinoteātri “KinoBize”, kas atrodas piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no skolas, tāpēc izvēlējāmies to apmeklēt vēlreiz, lai noskatītos filmu “Jelgava 94”.

 Filma ’’Jelgava 94’’ ir 2019. gada Latvijas spēlfilma. Filmas režisors ir Jānis Ābele, tā veidota pēc tāda paša nosaukuma Jāņa Joņeva romāna motīviem.

Filma tika nominēta deviņām Lielā Kristapa balvām, no kurām ieguva četras — labākais spēlfilmas režisors, labākā aktrise otrā plāna lomā, labākais kostīmu mākslinieks un labākais grima mākslinieks.

Šī mācību gada laikā izlaiduma klase latviešu valodas un literatūras stundās jau bija analizējusi šo darbu, kā arī skolēni bija veidojuši prezentāciju, līdz ar to likumsakarīgi, ka izvēlējāmies doties uz šo filmu.

Savukārt vienpadsmitās un desmitās klases skolēni, filmu būs redzējuši pirms grāmatas lasīšanas un arī viņiem šī pieredze noderēs turpmākajā mācību procesā.

Turpinājumā skolēnu redzējums par filmu un kinoteātri “KinoBize”.

Jānis: Man šis kinoteātris pats par sevi likās ērts un mājīgs. Filmas nav problēma skatīties, lai arī kurā no sēdvietām atrastos. Iespēja iegādāties tēju vai kafiju pirms filmas un izdzert to filmas laikā man liekas jauki un forši.

Kopumā bija prieks tur noskatīties šīs divas filmas (Mātes piens un Jelgava94), un ceru kādreiz aiziet uz vēl kādu.

Jānis: Atkal, tāpat kā par filmu “Mātes piens” arī šī filma kopumā bija laba. Filmas ne vienmēr atveido grāmatu sižetus tā, kā tie orģināli ir, ļoti bieži kaut kas tiek pamainīts, un šo argumentu var pieskaņot arī pašai filmai.

 Galvenā nianse, kas visvairāk iekrita acīs, ir galvenā varoņa – Jāņa – izskats. Jau paša romāna sākumā noprotam, ka Jānim ir brilles, tomēr filmā viņam tādu nav, tikai viņa jau pieaugušajam tēlam ir. Runājot par to, interesanta nianse filmā bija, ka Jānim klāt gandrīz vienmēr kaut kādā veidā bija viņa mūsdienu “es”. Būtībā Jāņa izskatu kā tādu bija grūti saistīt ar romānu. Atšķirībā no romāna viņa mati vienmēr bija īsi, turpretī romānā viņš tos audzēja.

Jelgava bija attēlota, manuprāt, perfekti, jo pati Jelgava līdz mūsdienām nav ļoti izmainījusies. 

Filma iepazīstināja ar 90. gadu subkultūru, par tās attēlojuma precizitāti es nevaru strīdēties, arī izvēlētā mūzika bija iederīga.

Raitis: Filma Jelgava 94 bija interesanta adaptācija, kurai bija izlaistas dažas daļas no grāmatas, kaut kas arī pamainīts tēlu izskatā un drusku sižetā, bet tas neietekmēja sižeta līkni un filmas uztveršanu. Kopumā man filma patika, bet varēja būt labāka.

Laura un Helēna: Stāsts ir par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas alternatīvajai kultūrai. Stāsts ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi.

Četrpadsmitgadīgais Jānis cenšas būt neviena nepamanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi – Nāve un Zombis – aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē: ir jāspēlē grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un līdz asarām jānoved skolotāji.

Tas ir Stāsts par pieaugšanu tīņa acīm. Nostāšanās pret visu, savas nepasaules radīšana. Savas identitātes meklēšana un izpaušana. Brīvības meklēšana. Paaudžu konflikts. Dažādu vielu lietošana. Pievēršanās jaunām interesēm.

Filma iesākas ar galveno varoni pieaugušā vecumā, atklājot to, ko galvenais varonis vēl nezin, proti, ka tūlīt iesāksies viņa dzīves labākā daļa, kas rada spriedzes momentu. Manuprāt, šī ir interesanta ideja, jo grāmatā pieaugušais Jānis bija it kā nemanāmi visu laiku klāt katrā notikumā. Tādēļ es vēlējos redzēt, kā filmā to izdosies panākt.

Pirmkārt, man visvairāk patika beigu saruna starp abiem, kad pusaudžu Jānis prasa: Un ko tālāk? Un atbilde skan: Vienalga. Kas pasaka to, ka viss būs labi, tikai vajag izbaudīt mirkli. Vai arī moments, kad pieagušais Jānis pat spēj fiziski ietekmēt filmas norisi pastumjot jaunieti nost no ceļa, lai viņam neuzbrauktu mašīna, nostādot viņu sargeņģeļa tēlā, kas uzmana pats sevi.

Tomēr, man īsti nepatika brīži, kad pieaudzis cilvēks seko jaunietim naktī vai skolā tieši aiz muguras, kas radīja mulsinājumu un pat nepatīkamas sajūtas. Kā arī, pieagušā Jāņa loma vairāk atgādināja stāstītāju, kurš apraksta to, ko arī skatītājs redz. Manuprāt, viņam būtu vajadzīga svarīgāka nozīme.

Filma tāpat, kā grāmata beidzās bez kārtīga atrisinājuma. Jo tās sižets ir diezgan brīvs, neļaujot iedziļināties tikai vienā epizodē vai problēmā un nenonākot pie viena secinājuma. Tas ir atmiņu stāstījums, kura autors cenšas atklāt savus spilgtākos bērnības notikumus, kas, protams, sākās pēc metāla iepazīšanas. Tie ir dzīves ceļa meklējumi, brīvības un pašidentitātes meklēšana, sacelšanās pret visu veco, ko atbalstīja puiša ģimene, radot arī konfliktu starp vecākiem, kuri nesaprata Jāņa aizraušanos ar metāla mūziku.